Nē, es dzīvoju jumtistabiņā, pēc tam skārdnieka darbnīcā, kura pērnziem bija galīgi pamesta, jo tur putināja iekšā sniegu. Es tagad lauzīju galvu un itin nekā nevarēju saprast.
Gāju un to visu pārdomāju, un manā sirdī nebija ne miņas no ļaunuma, skaudības vai sarūgtinājuma.
Es apstājos pie krāsu veikala un ielūkojos iekšā pa logu, pūlēdamies izlasīt uzrakstus uz dažām slēgtām burkām, bet bija pārāk tumšs. Saskaities pats uz sevi par šo jauno iedomu, īgns, ka nevaru noskaidrot, kas šais burkās atrodas, es iebelzu pa loga stiklu un gāju tālāk. Uz ielas ieraudzīju policistu un, pielicis soli, gāju viņam tieši klāt un bez jebkāda iemesla sacīju:
— Pulkstenis ir tieši desmit.
— Nē, pulkstenis ir divi, — viņš pārsteigts atbildēja.
— Nē, desmit. Tieši desmit, — es atkārtoju. Aiz dusmām drebēdams, pagājos vēl dažus soļus tuvāk, savilku dūri un sacīju: — Paklausieties, pulkstenis ir tieši desmit.
Viņš kaut ko apsvēra, krietnu brīdi cieši vērodams mani. Tad klusi sacīja:
— Lai nu tas būtu cik būdams, jums tomēr laiks doties uz mājām. Ja gribat, es jūs pavadīšu.
Viņa laipnība mani atbruņoja, jutu, ka acīs sariešas asaras, un pasteidzos atbildēt: — Nē, pateicos. Esmu mazliet nokavējies, sēdēdams kafejnīcā. Daudzkārt jums pateicos!
Kad es gāju projām, viņš pielika roku pie cepures. Viņa laipnība mani bija aizkustinājusi līdz sirds dziļumiem, un es nožēloju, ka man nav piecu kronu, ko viņam iedot. Apstājos un pavadīju viņu ar skatienu, kad viņš lēnām gāja pa ielu, situ sev pie pieres, un, jo vairāk viņš attālinājās, jo skaļāk es raudāju. Nolamāju sevi par plikadīdu, izdomāju sev visādas aizvainojošas iesaukas, rupjus, sulīgus lamu vārdus, ar kuriem apbēru pats sevi. Tā es darīju visu ceļu līdz savām mājām. Bet, pienācis pie vārtiem, atklāju, ka esmu pazaudējis slēdzenes.
— Nu protams! — sarūgtināts pats sev uzsaucu. — Es taču mierīgu prātu varu pazaudēt slēdzenes. Dzīvoju sētā, kur apakšā ir stallis, bet augšā skārdnieka darbnīca; vārtus naktīs aizslēdz, neviens tos nevar atvērt — kāpēc lai es nevarētu pazaudēt savas slēdzenes? Esmu izmircis kā suns, drusku izsalcis, tikai mazdrusciņ izsalcis, bet ceļgalos jūtu tādu kā nogurumu — kāpēc es nevarētu mierīgu prātu pazaudēt slēdzenes? Kāpēc visi iedzīvotāji nav pārcēlušies uz laukiem, kad man vajag mājvietu? — Un es pats par sevi smējos, bada un novārguma nocietināts.
Dzirdēju, kā zirgi mīņājas stallī, un redzēju augšā savu lodziņu, taču nevarēju atvērt vārtus un tikt iekšā. Noguris un sarūgtināts nolēmu iet atpakaļ līdz tiltam un meklēt slēdzenes.
No jauna bija sācis līt, jutu, ka slapjums spiežas cauri drēbēm uz maniem pleciem. Kad biju nonācis pie rātsnama, prātā iešāvās lieliska doma: palūgšu policistam, lai viņš attaisa vārtus. Es tūdaļ griezos pie policista un laipni lūdzu viņu nākt man līdzi un atvērt vārtus, ja tas iespējams.
Labprāt, ja vien tas būtu iespējams. Bet tas nav iespējams. viņam nav mūķīzera.
Mūķīzeri ir tikai slepenpolicistiem.
Ko lai es tagad iesāku?
— Ejiet uz viesnīcu un tur pārnakšņojiet!
— Viesnīcā es nevaru pārgulēt, jo man nav liekas naudas. Saprotiet, iznācu no mājas, tikai lai dotos uz kafejnīcu…
Brīdi stāvējām uz rātsnama kāpnēm. Viņš, kaut ko pārdomādams, pētīgi vēroja mani. Lietus gāza kā ar spaiņiem.
— Tad jums jāiet uz dežurējošo policijas iecirkni un jāpaziņo, ka esat bez pajumtes, — viņš beidzot sacīja.
Jāpaziņo, ka esmu bez pajumtes? To es vēl nebiju iedomājies. Piķis un zēvele, tā bija lieliska ideja! Es tūliņ pateicos policistam par šo labo padomu.
— Tātad es vienkārši varu ieiet un teikt, ka man nav pajumtes?
— Jā, varat…
— Kā jūs sauc? — dežurants man vaicāja.
— Tangens — Andreass Tangens.
Nezinu, kādēļ es meloju. Saraustītas domas šaudījās galvā un spieda likt lietā visādas viltības pret paša gribu; vienā mirklī es biju izdomājis šo svešo vārdu un pateicu to bez jebkāda nolūka. Es meloju bez jebkādas vajadzības.
— Nodarbošanās?
Nu biju sprukās. Hm… Vispirms gribēju teikt, ka esmu skārdnieks, tomēr neuzdrīkstējos — biju nosaucis vārdu, kas lāgā nepiederas skārdniekam, turklāt valkāju brilles. Tad es izšķīros par nekaunīgu pārdrošību, pagāju dažus soļus uz priekšu un svinīgi teicu:
— Žurnālists.
Dežurējošais policists mazliet satrūkās, bet es stāvēju pie margām gluži kā ministrs, kas palicis bez naktsmājām. Mana vilcināšanās ar atbildi viņam nebija radījusi nekādas aizdomas. Kur tas redzēts, žurnālists policijas iecirknī — bez naktsmājām un pajumtes!
— Kādā avīzē jūs strādājat, Tangena kungs?
— «Morgenbladet», — es atteicu. — Diemžēl šovakar izgāju no mājām un…
Par to nerunāsim! — viņš mani pārtrauca un smaidīdams piebilda: — Kad jauni cilvēki iziet no mājām… To mēs saprotam. — Piecēlies kājās un pieklājīgi palocījies pret mani, viņš teica kādam policistam:
— Aizved šo kungu uz atsevišķo kameru! Ar labu nakti!
Pār muguru man pārskrēja saltas tirpas par savu nekaunību, un es samiedzu dūres, lai sevi iedrošinātu.
— Gāze degs vēl desmit minūtes, — policists, durvīs stāvēdams, noteica.
— Tad to izdzēsīs?
— Jā, tad to izdzēsīs.
Apsēdos uz gultas un dzirdēju, kā durvīs apgriežas slēdzene. Gaišā kamera izskatījās mājīga; es tīksmi klausījos, kā ārā līst. Nevarēju vēlēties nekā labāka par tik omulīgu kameru. Ap sirdi man kļuva daudz mierīgāk. Sēdēdams uz gultas ar cepuri rokā, es skatījos uz gāzes lampiņu un pārdomāju savu pirmo iepazīšanos ar policiju.
Jā, es pirmo reizi sadūros ar policistiem, un kā es tos izjokoju! Žurnālists Tangens!
«Kā lūdzu? Avīzē «Morgenbladet». Par to nerunāsim!» Nosēdējis «Stiftsgordenā» galā uzvalkā līdz diviem naktī, aizmirsis mājās slēdzenes un naudas maku ar vairākiem tūkstošiem kronu! «Aizved kungu uz atsevišķo kameru!…»
Tad gāze nodzisa, nodzisa pēkšņi, nemaz nesaplakdama un neizsīkdama. Sēdēju aklā tumsā, nesaredzēju nedz savu roku, nedz kameras baltās sienas, itin neko. Atlika vienīgi doties pie miera. Un es izģērbos.
Bet miegs nenāca, es nevarēju aizmigt. Kādu laiciņu gulēju, raudzīdamies tumsā — melnā, dziļā, biezā un neizdibināmā. Manas domas to nespēja aptvert. Tumsa bija melnum melna, tā mani nomāca. Es aizvēru acis un sāku pusbalsī dziedāt, mētājos pa gultu, lai izkliedētu nomāktību, bet nekas nelīdzēja. Tumsa bija apmājusi visas manas domas un ne sprīdi neatkāpās. Ja nu es pats esmu izkusis šai tumsā, saplūdis ar to? Es izlēcu no gultas un sāku vicināt rokas.
Mani bija pārņēmis nervozs satraukums, un es veltīgi pūlējos pret to cīnīties. Tā nu es te sēdēju, kaudamies ar visērmotākām fantāzijām, pūlēdamies sevi iemidzināt, dziedāju šūpļa dziesmiņas un no šās piepūles pat nosvīdu. Cieši skatījos tumsā — savu mūžu nebiju redzējis tik biezu tumsu. Nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir kāda seviška tumsa, kāds briesmīgs dabas spēks, kuru neviens vēl nav iepazinis. Man uzplijās visaplamākās domas, viss man iedvesa baismas. Sienā pie manas gultas bija maza spraudziņa, tā gaužām nodarbināja manu prātu. Šis mazais caurumiņš no naglas, es domāju, ir zīme, kas atstāta sienā. Es to aptaustīju, pūtu tajā dvašu un mēģināju noteikt tā dziļumu. Nē, tā nav nekāda parastā sprauga, tā ir viltīga un noslēpumaina sprauga, no kuras man jāsargās. Apmāts no šās iedomas, dedzīgas ziņkāres un baiļu pārņemts, es beidzot piecēlos no gultas, sameklēju savu pārlauzto spalvu nazīti un izmērīju caurumiņa dziļumu, lai pārliecinātos, vai tas nesniedzas līdz blakus kamerai.