Pēc tam es atkal atgūlos un mēģināju aizmigt, bet no jauna sāku cīnīties ar tumsu.
Ārā lietus bija pierimis, nebija dzirdama neviena skaņa. Es ilgi klausījos un nomierinājos tikai tad, kad izdzirdēju uz ielas soļus, acīmredzot tur staigāja policists.
Piepeši es vairākas reizes uzsitu knipi un sāku smieties. «Ak tu velns, ha-hā! Esmu izgudrojis jaunu vārdu!» Pieceļos gultā sēdus un saku: «Tāda vārda nav nevienā valodā, es pats to esmu izgudrojis — Kuboa. Šis vārds, tāpat kā visi vārdi, sastāv no burtiem. Mīļais dievs, es taču esmu izgudrojis šo vārdu!… Kuboa… Tam ir liela gramatiska nozīme.»
Tumsā šis vārds skaidri iezīmējas acu priekšā.
Plati iepletis acis, es sēžu gultā, pārsteigts par savu atradumu, un aiz prieka smaidu. Tad es sāku runāt čukstus — mani var noklausīties, bet es gribu savu izgudrojumu paturēt slepenībā. Aiz bada mani bija pārņēmis līksms neprāts: nekādu sāpju nejūtu, manas domas nav apvaldāmas. Tās izdara neaptveramu lēcienu, mēģinot noskaidrot jaunā vārda jēgu. Nē, tas nav nedz «dievs», nedz «Tivoli», bet kas gan varētu apgalvot, ka tas nozīmē «zvērnīca»? Es strauji savelku rokas dūrēs un vēlreiz atkārtoju: «Kas drīkst apgalvot, ka tas nozīmē «zvērnīca»?» Labi apdomājis, atzīstu, ka šis vārds nekādā ziņā nenozīmē piekaramo atslēgu vai saullēktu. Taču šim vārdam jēgu atrast nemaz nav grūti. Es pagaidīšu, man laika diezgan. Un tikām varu pagulēt.
Apgulstos un klusēdams pasmaidu, bet nesaku nekā, nedz «par», nedz «pret».
Taču pēc brīža es atkal sāku uztraukties, jaunais vārds man nedod miera, tas lāgiem atgriežas un beidzot pilnīgi pārņem manas domas, tālab es kļūstu ļoti nopietns. Esmu nospriedis, ko šis vārds nenozīmē, taču vēl nezinu, ko tas nozīmē.
— Tas nav būtisks jautājums! — es skaļi sev saku un satvēris savu roku, vēlreiz atkārtoju: — Tas nav būtisks jautājums! — Šis vārds ir izgudrots, un tas ir galvenais.
Taču doma par to, ko tas var nozīmēt, mani nemitīgi tirda un es nevaru aizmigt; nekas man neliekas atbilstošs šim neikdienišķajam vārdam. Beidzot es atkal pieceļos gultā sēdus, ar abām rokām satveru galvu un saku: — Nē, ir pilnīgi neiespējami, ka šis vārds nozīmē «emigrācija» vai «tabakas fabrika». Ja tas nozīmētu kaut ko tādu, tad es jau sen būtu pie tā palicis un atvedinājis attiecīgu spriedumu. Nē, šim vārdam jāapzīmē kaut kas dvēselīgs, kāda izjūta, dvēseles noskaņa — kā es līdz šim to neatskārtu? — Un es pūlos atcerēties kaut kādu dvēselīgu jēdzienu. Piepeši man liekas — kāds it kā iejaucas manā spriedelēšanā, un es nikni saku: — Ko jūs iedomājaties? Gatavais idiots! «Adīšana»! Ej pie velna! Kādēļ lai šis vārds nozīmētu «adīšana», ja es negribu? Vārdu es pats esmu izgudrojis, tāpēc man ir pilnīgas tiesības piešķirt tam tādu nozīmi, kāda man patīk. Pagaidām es par to vēl neesmu pateicis savas domas..
Taču manas domas aizvien vairāk samudžinājās. Beidzot es izlēcu no gultas un sāku meklēt krānu. Dzert man negribējās, bet galva dega kā drudzī, un es tiecos pēc ūdens. Padzēries es atkal likos gultā, nolēmis ar varu piespiest sevi aizmigt. Aizvēru acis un pūlējos nomierināties. Labu brītiņu gulēju nekustīgi, tad sāku svīst un jutu, kā asinis strauji rit dzīslās. Nē, tiešām jocīgi, ka viņš meklēja naudu papīra turziņā! Viņš jau arī tikai vienreiz nokāsējās. Nez vai viņš vēl tagad turpat staigā? Vai sēž uz mana sola?. . Zilais perlamutrs… Kuģi…
Es atvēru acis. Kāda jēga tās turēt ciet, ja nevaru aizmigt! Mani ieskāva tā pati tumsa, šī dziļā, melnā mūžība, kurai nespēja izspraukties cauri manas domas. Ar ko lai es to salīdzinu? Izmisīgi centos atrast vismelnāko vārdu šās tumsas apzīmējumam, tik briesmīgi melnu vārdu, ka manas lūpas kļūtu melnas, to izrunājot. Augstais dievs, kāda tumsa!
Un es atkal sāku domāt par jūru, par kuģiem, par melnajiem nezvēriem, kas man ostā uzglūn. Tie gribēja mani pievilināt, sagrābt un aizvest aiz trejdeviņām jūrām un zemēm, aiz tumsas valstībām, ko vēl neviena acs nav skatījusi. Man šķita, ka atrodos uz kuģa, aizpeldu jūrā, uzlidoju mākoņos un krītu, krītu.. Aiz bailēm es spalgi iekliedzos un ieķēros gultas malās; tas bija bīstams lidojums, es ar šņākoņu kritu zemē gluži kā maiss ar akmeņiem. Un kad roka sajuta cieto gultu, es vēl nejutos glābts. «Tāda ir nāve, tagad tu mirsi,» es sev teicu. Mirkli es gulēju rāmi un domāju par savu neizbēgamo nāvi. Tad uzcēlos gultā sēdus un bargi jautāju: _ Kas teica, ka man jāmirst? Ja es pats esmu izgudrojis vārdu, man tiesības noteikt tā nozīmi… — Es dzirdēju pats savu balsi, klausījos pats savās fantāzijās. Tas bija ārprāts, murgi, ko radījis vārgums un galīgs spēku izsīkums, taču samaņu es nebiju zaudējis. Un pēkšņi manās smadzenēs uzliesmoja doma, ka esmu zaudējis prātu. Baismu pārņemts, es izlēcu no gultas. Aizstreipuļoju līdz durvīm un mēģināju tās atvērt, metos ar visu augumu pret tām, lai tās izgāztu, tad atspiedu pieri pret sienu, skaļi vaimanāju, kodu pirkstos, raudāju, lādējos.
Viss ir kluss, tikai mana balss šaudās pa kameru, atsizdamās pret sienām. Un es nokrītu uz grīdas. Tad augstu virs galvas es samanu sienā pelēku kvadrātu, kas kļūst aizvien bālganāks, — tā ir dienas gaisma. Ai, cik atviegloti es nopūšos! Visā garumā izstiepjos uz grīdas un raudu aiz prieka par šo gaismas atblāzmu, leju pateicības asaras, metu skūpstus pret logu un izturos kā negudrs. Taču šajā mirklī es apzinos, ko daru. Visa nomāktība uzreiz bija izgaisusi, izmisums un sāpes rimušas, un šajā mirklī man vairs nekā cita nevajadzēja, nevarēju izdomāt nevienu vēlēšanos. Apsēdos uz grīdas, sakrustoju rokas un pacietīgi gaidīju dienas iestāšanos.
«Cik drausma šī nakts! Dīvaini, ka neviens nav dzirdējis troksni,» es brīnījos.
Taču es biju atsevišķā kamerā, kas atradās augstāk par visām pārējām. Ministrs bez pajumtes, ja tā varētu sacīt. Man tagad bija vislabākā oma, es cieši skatījos uz logu, aiz kura svīda gaisma, un uzjautrinājos, iedomādamies, ka esmu ievērojama persona, godāju sevi par fon Tangenu un centos izteikties, kā piederas augstam ierēdnim.
Mana fantāzija joprojām darbojās, tikai bija kļuvusi daudz mierīgāka. Sasodītā izklaidība — tās dēļ es aizmirsu mājās savu kabatas grāmatiņu! Vai ministra kungs man neparādīs to lielo godu — atļaus piedāvāt viņam šo gultu? Un ārkārtīgi svinīgi, ļoti ceremoniāli es piegāju pie gultas un apgūlos.
Jau bija tik gaišs, ka varēju izšķirt kameras sienas un mazliet vēlāk saskatīt arī durvju smago rokturi. Tas mani izklaidēja; vienmuļā tumsa, tik satraucoši bieza, ka pat sevi nevarēju saredzēt, bija izkliedēta; asinis manās dzīslās ritēja mierīgāk, un drīz es jutu, ka man aizveras acis.
Atmodos no klaudzieniem pie durvīm. Strauji pielēcu kājās un aši apģērbos; drēbes vēl bija slapjas no vakarējā lietus.
— Jums jāpieteicas lejā pie dežurējošā ierēdņa, policists aizrādīja.
«Tātad atkal būs jānoņemas ar formalitātēm,» es izbijies nodomāju.