Viņa nezinot, uz kurieni, bet viņš lūdzis, lai vēstules sūta Hermansenam Tolboda ielā; un meitene minēja mājas numuru.
Cerību pilns es dodos uz Tolboda ielu, lai pajautātu Hansa Pauļa adresi. Tā ir mana pēdējā izeja, un man tā jāizmanto. Eju garām kādai jaunceltnei, kur daži galdnieki ēvelē dēļus. Es izraugos dažas tīras, spīdīgas skaidas, vienu ielieku mutē, bet citas iebāžu kabatā vēlākam laikam. Eju tālāk. Aiz izsalkuma vaidu. Kādas maiznīcas logā ieraugu brīnišķīgu maizīti par desmit ērām, pašu lielāko, kādu par to naudu var dabūt…
Eju tālāk, lai uzzinātu studenta Petersena adresi. Bernta Ankera ielā, māja numurs desmit, jumtistabiņā. Vai es iešot uz turieni? Vai nebūtu tik laipns un nepaņemtu līdzi dažas vēstules?
Eju atpakaļ uz pilsētu, eju pa to pašu ceļu, pa kuru nācu, eju garām galdniekiem, kas tagad ir apsēdušies un, turēdami starp ceļgaliem skārda katliņu, ēd gardas siltas pusdienas, eju garām maiznīcai, kur baltmaize vēl joprojām atrodas skatlogā, un beidzot tikko dzīvs aiz pārguruma nonāku uz Bernta Ankera ielas. Durvis ir vaļā, un es ar mokām velkos augšup pa šaurajām, garajām kāpnēm līdz bēniņiem. Izņemu vēstules no kabatas, lai ienākdams tūlīt iepriecinātu Hansu Pauli. Viņš, protams, neatteiksies man izlīdzēt, ja paskaidrošu viņam visus apstākļus, nekādā ziņā neatteiksies, Hanss Paulis ir tik labsirdīgs, to es allaž esmu sacījis…
Uz durvīm piestiprināta kartīte: «H. P. Petersens, stud. theol. — aizbraucis uz laukiem.»
Es apsēžos, apsēžos turpat uz grīdas — līdz nāvei noguris, neveiksmju nomākts.
Mehāniski es dažas reizes atkārtoju: «Aizbraucis uz laukiem! Aizbraucis uz laukiem!» Un tad apklustu. Acis man ir sausas, galvā nav nevienas domas, manī nav nevienas izjūtas. Neziņā skatos uz vēstulēm un sēžu kā sastindzis. Aizrit desmit minūtes, varbūt divdesmit vai vairāk, es joprojām sēžu tajā pašā vietā, nepakustinādams ne pirksta. Šis trulais sastingums līdzinās miegam. Pēkšņi dzirdu — kāds nāk augšup pa kāpnēm; es uzrausos kājās un saku:
— Meklēju studentu Petersenu, atnesu viņam divas vēstules.
— Viņš ir aizbraucis uz laukiem, — sieviete atbild. — Bet pēc brīvdienām viņš atgriezīsies. Ja gribat, vēstules varat atstāt man.
— Jā, pateicos, tā būs pareizi, — es saku. — Pārbraucis viņš tās tūliņ saņems. Varbūt tajās ir kāda svarīga ziņa. Ar labu rītu!
Iznācis uz ielas, es apstājos, savelku rokas dūrēs un skaļi saku:
— Tagad es tev pateikšu, mans dārgais dievs kungs, kas tu esi, tagad es to zinu — tu esi mēsls!
Un sakostiem zobiem es nikni vēršos pret debesīm.
— Velns parāvis, tu esi īsts mēslubambulis! Pagājis dažus soļus, es atkal apstājos.
Pēkšņi es mainu toni, salieku rokas, pašķiebju galvu sānis un saldenā, bijīgā balsī jautāju:
Bet vai tu esi lūdzis viņu, mans dēls?
Tas skan neīsti.
Viņu — ar lielo burtu, — es turpinu. — Ar burtu «V», tik lielu kā baznīcas tornis.
— Un es atkal jautāju:
Vai tu esi lūdzis Viņu, mans dēls? — Un es noduru galvu un ar nožēlu atbildu: — Nē.
Arī tas skan nepatiesi.
— Tu jau neproti liekuļot, muļķi! Tev vajadzēja teikt: «Jā, esmu lūdzis tevi, dievs tēvs!» Un šos vārdus jāizrunā žēlabaini, cik vien iespējams žēlabaini. Tā, atkārto! Jā, skan jau labāk. Un nopūties, nopūties kā nodzīts zirgs. Tā! — Un es eju un mācu pats sevi, nepacietīgi piesitu kāju pret bruģi, ja neiznāk īsti labi, lamāju sevi par aitasgalvu, un pārsteigtie garāmgājēji pagriežas un skatās uz mani.
Visu laiku es košļāju skaidu un neapstādamies klunkuroju lejup pa ielu. Nemanot jau biju nonācis pie stacijas laukuma. Pulkstenis Pestītāja baznīcā rādīja pusdivi. Es brīdi pastāvēju, iegrimis pārdomās. Uz pieres man izspiedās sviedri, sūrās lāses ritēja acīs.
— Paej vēl kādu gabaliņu līdz tiltam! — es sev uzsaucu. — Protams, ja tev ir laiks!
Un es pats sev palocījos un devos uz Dzelzceļa tiltu.
Reidā stāvēja kuģi, jūra ņirbēja saules mirgās. Visur valdīja rosme, tvaikoņi svilpa, krāvēji nesa uz muguras kastes, no liellaivām skanēja jautras dziesmas. Netālu sēdēja kāda sieva, pārdeva smalkmaizītes, ar nobrūnējušo degunu kūkodama pār savu preci; galdiņš viņas priekšā bija apkrauts ar smaržīgiem gardumiem, un es pretīgumā novērsos. Šī sieva piegāna visu krastmalu, ptū! Es griežos pie kāda kunga, kas sēž man blakām, un pārliecinoši viņam skaidroju, cik nevēlami ir visur tirgoties ar maizītēm… Vai nav tiesa? Viņam taču jāpiekrīt, ka… Bet šis goda vīrs laikam nojauta, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, un, neļāvis man izrunāt līdz galam, piecēlās un aizgāja. Arī es piecēlos un viņam sekoju, cieši nolēmis pierādīt, ka viņš alojas.
— … Kaut vai no sanitārā viedokļa, — es sacīju un situ vīram pa plecu.
— Atvainojiet, esmu te svešinieks un nekā nezinu par sanitārajiem noteikumiem, — viņš atbildēja, izbijies manī raudzīdamies.
Nu, ja viņš nav šejienietis, tas pavisam kas cits.. Varbūt es viņam varu izdarīt kādu pakalpojumu? Parādīt pilsētu? Ak nē? Man tas sagādātu prieku un viņam nekā nemaksātu…
Taču svešais visādā ziņā gribēja no manis atbrīvoties un aši pārgāja pāri ielai.
Es atgriezos pie sava sola un atkal apsēdos. Biju ļoti sarūgtināts, un leijerkaste, kas netālu sāka spēlēt, manu omu sabojāja vēl vairāk. Saraustīti šķindēdama, tā spēlēja kaut ko no Vēbera, un šajā pavadījumā maza meitenīte dziedāja skumju dziesmiņu. Leijerkastes spalgās, gaudulīgās skaņas man gāja caur kauliem, mani nervi sāka trīcēt, it kā atbalsojot šīs skaņas, un arī es sāku dungot līdz šo skumjo melodiju, atslīdzis pret solu. Kas gan cilvēkam neienāk prātā, ja viņš ir izbadējies! Es jutu, ka saplūstu ar šīm skaņām, izgaistu tajās, skaidri jutu, ka paceļos gaisā, lidoju augstu pāri kalniem, aizlidoju saulainās tālēs..
— Iedodiet ēru! — sacīja mazā meitenīte un sniedz man pretī skārda šķīvīti. — Tikai vienu ēru!
— Tūlīt, — es atbildēju un, pietrūcies kājās, meklēju pa kabatām. Taču meitenīte domāja, ka es gribu viņu izjokot, un, ne vārda neteikusi, aizgāja projām. Šī mēmā samierināšanas mani aizskāra; būtu viņa mani nopēlusi, es justos vieglāk. Mani pārņēma nožēla, un es saucu viņu atpakaļ.
— Man nav nevienas ēras, bet es neaizmirsīšu tev to iedot varbūt jau rīt, — es skaidroju. — Kā tevi sauc? Ak tā, tas ir skaists vārds, es to neaizmirsīšu. Tātad līdz rītam. .
Taču es sapratu, ka viņa man netic, kaut arī neteica ne vārda, un es raudāju aiz izmisuma, ka man netic pat šī mazā ielas meitenīte. Es viņu vēlreiz pasaucu atpakaļ, aši novilku svārkus un gribēju viņai atdot savu vesti.
— Pagaidi, es tev atlīdzināšu, — es sacīju. Bet man vairs nebija vestes. Kāpēc man ienāca prātā to meklēt? Jau aizritējušas vairākas nedēļas, kopš man vairs nav vestes. Kas ar mani notiek? Pārsteigtā meitene vairs ilgāk negaidīja, bet žigli metās projām. Es nedrīkstēju viņu vairs aizturēt. Ap mani bija sapulcējušies cilvēki, visi skaļi smējās, cauri pūlim jau spraucās policists, lai noskaidrotu, kas šeit notiek.
Nekas, itin nekas! — es sacīju. — Es tikai tai meitenītei gribēju atdot savu vesti… pareizāk sakot, viņas tēvam… Te nav nekā smieklīga, man taču mājās ir vēl otra.
— Neblēņoties uz ielas! — policists izsaucās. — Nu, marš! — Un viņš mani grūda uz priekšu. — Vai tie ir jūsu papīri? — viņš uzsauca.
Jā, piķis un zēvele, tie taču mani avīžu raksti, daudzi svarīgi sacerējumi! Kā es varēju būt tik neuzmanīgs!…