Es paķeru savu manuskriptu, pārliecinājos, vai tas kārtībā, un, ne mirkli nekavēdamies, pat neatskatīdamies steidzos uz redakciju. Pestītāja baznīcas pulkstenis rādīja četri.
Redakcija bija slēgta. Klusi zagos lejā pa kāpnēm, trīcēdams kā zaglis, un neziņā apstājos pie ieejas. Ko lai es tagad iesāku? Atbalstījos pret nama sienu, stingi lūkojos zemē un domāju. Pie manām kājām spīdēja saspraužamā adata, es noliecos un to pacēlu. Kā būtu, ja noārdītu svārku pogas, vai daudz par tām dabūtu? Nē, tas būtu velts darbs, pogas paliek pogas; tomēr es tās pamatīgi apskatīju, un man tās likās gandrīz kā jaunas. Iedoma tomēr bija laba, pogas es varēju noārdīt ar salūzušo spalvu nazīti un aiznest uz pagrabiņu ieķīlāt. Cerība, ka šīs piecas pogas varēšu pārdot, mani uzmundrināja, un es sev teicu: «Redz, ka viss izkārtosies!» Es ļāvos priecīgai sajūtai un sāku noārdīt pogu pēc pogas. To darīdams, es klusi runāju:
— Nu jā, esmu iestidzis trūkumā, īslaicīgās grūtībās… Jūs sakāt — noberztas? Nerunājiet blēņas! Gribētu redzēt cilvēku, kas tik piesardzīgi apietas ar pogām kā es!
Vienmēr staigāju vaļā svārkiem, to varu apzvērēt; tas man kļuvis par paradumu, tā ir mana īpatnība… Nē jau, nē, ja jūs nevēlaties, tad… Bet es par tām gribu dabūt kādas desmit ēras… Ak tu kungs, kas tad saka, ka jums tas jādara? Labāk cietiet klusu un lieciet mani miera!… Nu jā, sauciet policistu! Es pagaidīšu tepat, kamēr jūs aiziesiet pēc policista, un nekā jums nenozagšu… Nu labi, uz redzēšanos, uz redzēšanos! Starp citu, mani sauc Tangens, biju izgājis un mazliet aizkavējos, paliku pavēlāk…
Kāds nāk pa kāpnēm. Es tūdaļ atjēdzos, pazīstu vīru kas redakcijā rīkojās ar grieznēm, un iebāžu pogas kabatā. Viņš grib paiet man garām, pat neatbild uz manu sveicienu un pēkšņi sāk cieši aplūkot savus nagus, viņu apturu un vaicāju pēc redaktora.
— Viņš neieradās.
— Jūs melojat! — es saku. Un ar tādu nekaunību, ka pats jutos pārsteigts, piebilstu: — Man ar viņu jārunā. Svarīgas ziņas par «Stiftsgordenu».
— Vai jūs tās nevarat pateikt man?
— Jums? — es attraucu un ar acīm nomēru vīru no galvas līdz kājām.
Tas līdzēja. Viņš tūliņ lūdza mani iet augšā un atvēra durvis. Aiz uzbudinājuma man aizrāvās elpa. Es cieši sakodu zobus, saņēmu sevi rokās un devos iekšā redaktora kabinetā.
— Labdien! Ak jūs tas esat? Apsēdieties! — redaktors laipni sacīja.
Man būtu bijis daudz vieglāk, ja viņš man parādītu durvis; jutu, ka kaklu aizžņaudz raudas, un sacīju:
— Lūdzu, atvainojiet..
— Apsēdieties! — viņš atkārtoja. Es apsēdos un paskaidroju, ka atkal esmu sacerējis rakstu, ko būtu ļoti vēlams ievietot viņa avīzē. Esmu šim rakstam veltījis daudz pūļu un to rūpīgi izstrādājis.
— Es to izlasīšu, — viņš sacīja un paņēma manuskriptu. — Jūs veltījat daudz pūļu ikvienam savam sacerējumam, bet jūs esat pārāk straujš. Ja jūs prastu mazliet apvaldīties! Jūs esat par daudz drudžains. Tomēr es rakstu izlasīšu.
Un viņš nolīka pār galdu.
Bet es paliku sēžam. Vai drīkstētu palūgt viņam vienu kronu? Vai drīkstētu paskaidrot, kādēļ esmu tik drudžains? Viņš, protams, man palīdzētu; tā jau nebūtu pirmā reize.
Es piecēlos. Hm… Kad es te biju pēdējo reizi, viņš sūdzējās par naudas grūtībām, tomēr aizsūtīja kasieri, lai kaut ko sagrabinātu. Varbūt tagad būs tāpat? Nē, tā nenotiks. Vai tad es neredzu, ka viņš ir pārāk aizņemts.
— Vai jums vēl kas uz sirds? — viņš vaicāja.
— Nē, — es atbildēju cik iespējams stingrā balsī.
— Kad es atkal drīkstētu pienākt? — Vienalga, kad iesiet garām, teiksim, pēc dažām dienām, — viņš atbildēja.
Es nevarēju izsacīt savu lūgumu. Šā cilvēka laipnība likās nebeidzama, un es pratu to novērtēt. Tad jau labāk nomirt badā. Un es izgāju no istabas. Pat tad, kad jau stāvēju ārā uz ielas un bads no jauna sāka mani mocīt, es nenožēloju, ka biju aizgājis no redakcijas, nepalūdzis kronu. Izņēmu no kabatas otru skaidu un iebāzu to mutē.
Tas atkal līdzēja. Kāpēc es to nedarīju jau agrāk?
— Kaunēties tev vajadzētu! — es skaļi sacīju. — Kā tev varēja ienākt prātā lūgt šim cilvēkam vienu kronu un nostādīt viņu nepatīkamā stāvoklī? — Un es kļuvu aplam rupjš pats pret sevi par šo nekaunību. — Tā nudien ir nedzirdēta nekaunība, — es sev teicu. — Brukt virsū cilvēkam un gandrīz vai izskrāpēt viņam acis tikai tāpēc, ka tev nepieciešama viena krona, ak tu, nožēlojamais plikadīda! Prom no šejienes! Ātrāk, ātrāk, lempi! Es tevi mācīšu!
Un, lai sevi sodītu, es sāku skriet, skrēju pa ielām, domās skubinādams sevi ar nikniem uzkliedzieniem, kad gaita palēninājās. Tā es biju aizskrējis līdz pašai Pilestrēdei. Beidzot apstājos un aiz dusmām gandrīz sāku raudāt, ka vairs nespēju skriet, viss mans augums trīsēja, un es apsēdos uz kādām kāpnēm.
— Nē, augšā! — es kliedzu. Un, lai sevi sodītu, piecēlos un piespiedu sevi palikt stāvam, un smējos un uzjautrinājos par savu nespēku. Beidzot pēc brītiņa es pamāju ar galvu un atļāvu sev apsēsties, taču izvēlējos visneērtāko vietu uz pakāpieniem.
Mīļais dievs, kāda bauda bija atpūsties! Es noslaucīju sviedrus no sejas un dziļi ievilku svaigo gaisu. Ai, kā es skrēju! Taču es sevi nežēloju, biju to pelnījis. Kādēļ es iedomājos lūgt kronu? Tagad dabūju īstu sutu! Un es sāku runāt ar sevi maigā balsī, pamācīju, kā māte māca dēlu. Tas mani ļoti aizkustināja, jo biju tik noguris un nespēcīgs, un es sāku raudāt. Tās bija klusas, aizturētas raudas, tikai elsas bez asarām.
Nosēdēju šai vietā kādu ceturtdaļstundu. Cilvēki staigāja man garām, neviens mani neaizskāra. Bērni rotaļādamies skraidīja šurpu turpu, kokā otrpus ielas dziedāja putniņš.
Bet tad pie manis pienāca policists un vaicāja: — Kādēļ jūs te sēžat?
— Kādēļ es te sēžu? — es atvaicāju. — Man te patīk.
— Vēroju jūs jau pusstundu, — viņš sacīja. — Jūs taču te sēžat veselu pusstundu?
— Jā, aptuveni, — es atbildēju. — Vai jums vēl kas sakāms? — Es saniknoti piecēlos un gāju projām.
Nonācis līdz tirgus laukumam, apstājos un atskatījos uz ielu. Man te patīk! Kas tā par atbildi? Aiz noguruma, tev vajadzēja sacīt un piešķirt balsij raudulīgumu. Tu esi stulbenis, tu nekad neiemācīsies liekuļot! Aiz noguruma! Turklāt tev vajadzēja smagi elpot kā nodzītam zirgam.
Aizgājis līdz ugunsdzēsēju depo, es atkal apstājos galvā uzplaiksnīja jauna doma.
Es situ knipjus, skaļi smējos, izbrīnīdams garāmgājējus, un sacīju:
— Nē, tagad tu iesi pie mācītāja Levisona! Visādā ziņā! Mēģināts nav zaudēts!
Tev jau arī nav nekā ko zaudēt. Turklāt laiks tik jauks!
Iegāju Pašas grāmatnīcā, adresu grāmatā uzmeklēju mācītāja Levisona adresi un devos pie viņa.
— Tagad viss atkarīgs no tevis paša. Pietiek ākstītities. Sirdsapziņa, tu saki?
Blēņas, tu esi pārāk nabags, lai tev būtu sirdsapziņa. Tu esi bada nomocīts, atnācis ļoti svarīgā lietā — lūgt pašu nepieciešamāko. Bet. tev jānoliec galva uz sāniem un vārdiem jāpiešķir sevišķa noskaņa. Vai tu negribi? Tad es vairs neiešu ar tevi kopā ne soli, to ievēro! Tā, tev jāgaužas, ka esi nonācis briesmīgā postā, ka naktīs cīnies ar tumsas spēkiem, ar milzīgiem, mēmiem nezvēriem, ka tevi māc šausmas un izsalkums, tev slāpst pēc vīna un piena, bet tu nedabū nekā. Tā nu tu šeit stāvi, un tev nav ne graša pie dvēseles. Taču tu tici dieva žēlastībai, tu tomēr neesi zaudējis ticību!