Šie darbi guva panākumus, un Hamsuns nolēma pilnīgi nodoties daiļradei. Saņēmis diezgan prāvu materiālu pabalstu no kāda tirgoņa, ko bija ieinteresējis apdāvinātais jauneklis, Hamsuns, iebāzis kabatā mīlestības stāstu no lauku dzīves — «Frīda», gaišu nākotnes cerību pārpilns, devās uz Kopenhāgenu — toreizējo Skandināvijas garīgās dzīves centru. Taču «Frīdu» noraidīja visi izdevēji, kam viņš stāstu piedāvāja. Nauda izsīka. Ar lielām grūtībām Hamsuns atgriezās atpakaļ Norvēģijā un apmetās Kristiānijā, tagadējā Oslo. Tur viņš nolēma griezties pie Bjernsona.
Vārgs un izmocījies Hamsuns pakrita uz slidenās ietves pie rakstnieka logiem, tāpēc viņu noturēja par piedzērušu un pirmajā apmeklējumā nepieņēma. Otrā dienā Bjernsons paņēma «Frīdu» un, ar nepatiku uzdūries frāzei: «Jauneklis raudāja,» — pašķirstījis manuskriptu un noburkšķējis: «Ak jauneklis joprojām raud,» — ieteica Hamsunam, kas trīcēja pie visām miesām, kļūt par aktieri. Hamsuns saprata, ka ar «Frīdu» cietis neveiksmi, un pēc neilgas šaubīšanās manuskriptu sadedzināja. Taču viņa griba nebija salauzta. Viņš mēģināja pārtikt no literāriem darbiem — dažkārt viņam laimējās publicēt kādu rakstu vai piezīmes Kristiānijas laikrakstos. Tomēr dzīvot no tā nevarēja, un, pamazām aiznesis uzpircējiem visu savu mantību, Hamsuns nokļuva pilnīgā un iesīkstējušā nabadzībā. Viņam, tāpat kā daudziem viņa tautiešiem, atlika tikai viena izeja — emigrācija. 1882. gadā viņš aizbrauca uz Ameriku, kur lāgiem dzīvoja kā klaidonis, reizēm strādāja fermās gan par laukstrādnieku, gan par cūkkopi, reizēm dabūja kantorista vai pārdevēja vietu. Šie grūtie gadi Hamsunam nāca par labu. Viņš iepazinās ar Norvēģijas emigrantu inteliģentajām aprindām un ievērojami papildināja savas zināšanas un padziļināja kultūru. Taču smagā eksistences cīņa iedragāja viņa spēkus, un viņam sākās rīkles asiņošana. Tomēr viņa spēcīgais organisms uzvarēja, lai gan veselības uzlabošanas dēļ viņam vajadzēja atgriezties dzimtenē.
Hamsuns visu laiku nemitējās rakstīt. Viņa domas, mākslinieciskā izjūta un forma, valoda un stils nobrieda. Publicējis dažus rakstus un aprakstus avīzēs, Hamsuns, ko iedvesmoja šie nelielie panākumi, nolēma sākt literāta dzīvi Kristiānijā.
Tajos gados Hamsuns ļoti daudz lasīja, sekodams Eiropas literatūras attīstībai. Viņš pat nolasīja publiskas lekcijas par Flobēru, Zolā un Ibsenu, — tiesa, vairāk pārsteidza auditoriju ar dedzību, gleznaino valodu un literāro uzskatu nikno radikālismu, kas izpaudās, uzbrūkot izciliem norvēģu klasiķiem, starp citu, Ibsenam, nevis — ar literāru erudīciju. Tajos gados viņu visvairāk ietekmēja Nīčes darbi.
Taču ar Hamsunu atkārtojās vecu vecais stāsts: Kristiānijā viņu neatlaidīgi vajāja trūkums, un 1886. gadā viņš no jauna bija spiests braukt uz Ameriku, šoreiz uz Čikāgu, kur neilgu laiku strādāja par omnibusa konduktoru, pēc tam lielās fermās un norvēģu emigrantu izdevniecībās Amerikā. Viņa garīgās dzīves un daiļrades brieduma posms bija noslēdzies. Amerikā pārdzīvotais un pieredzētais guva izpausmi novelēs «Cakejs», «Klejojumu dienas», «Sievietes mīlestība» un citās. Asi, skarbi un nežēlīgi uzrakstītās noveles, kurās jautās tveicīgie prēriju vēji, attēloja laukstrādnieku smago un beztiesisko darbu fermās milzīgajos melnzemes plašumos, stāstīja par stepēs valdošajām mežonīgajām paražām, kad revolvera šāviens nereti izbeidz ķildu vai nesaskaņas, par klaidoņu pasaules vilku likumiem un cietsirdīgām cilvēku attiecībām lielajās pilsētās.
Šās aizokeāna republikas dzīves novērojumu kopsavilkums kļuva pamflets
«Amerikas garīgā dzīve». Hamsuns bez jebkādām ilūzijām bija ielūkojies šās zemes sociālajā un garīgajā dzīvē, zemes, kuru uzskatīja par buržuāziskās demokrātijas balstu un avangardu. Viņš analizēja Amerikas žurnālistiku, mākslu, literatūru un teātri un parādīja buržuāzisko aprobežotību, liekulīgo svētulību, politisko un reliģiozo divkosību, uzskaistinājumu un pārspīlēto pašslavināšanu, naidu pret visu ārzemniecisko, kas strāvoja Amerikas izglītības iestādēs. Ar rūgtu sarkasmu viņš izsmēja mītu par «vispārēju vienlīdzību» Amerikas sabiedrībā. «Republikā radusies aristokrātija, kas ir nesalīdzināmi spēcīgāka par karaļvalstu un impēriju aristokrātiju, — naudas aristokrātija.
Vai, pareizāk sakot, mantas, uzkrātā kapitāla aristokrātija… Šai aristokrātijai, ko reliģiskā godbijībā kultivē visas tautas, piemīt «īsta» viduslaiku varenība… tā ir rupja un nežēlīga atkarībā no tik un tik zirgspēku ekonomiskās nesatricināmības.
Eiropietis nemaz nevar iedomāties, kā šī aristokrātija valda Amerikā, tāpat kā viņš nevar iedomāties, lai gan itin labi zina naudas varu savā dzimtenē, kādu nedzirdētu varenību šī vara sasniegusi tur.» Tikpat secīgi Hamsuns atmasko leģendu par Ameriku kā «brīvības zemi», parādīdams, cik tālu īstenība ir no idealizētā priekšstata, kādu tēlo Eiropas, ieskaitot arī Norvēģiju, liberālā žurnālistika. Hamsuns asi kritizē to gadu Amerikas literatūru, tās provinciālo godkāri, bezgaumību, nepastāvību un novēršanos no dzīves īstenības. Vitmena dzeja viņā modina skeptisku ironiju. Par izņēmumu viņš uzskata vienīgi Marku Tvenu. Tiesa, Hamsuns nenoliedza amerikāņu literatūras attīstības iespēju, taču toreizējo tās stāvokli uzskatīja par nožēlojamu. Tajos gados Amerika viņam atgādināja milzīgu, trokšņainu, kņadīgu zemi, varenu mašīnu zemi, kas sapulcējusi cilvēkus no visām pasaules malām, zemi ar irdenu, raženu augsni un leknām pļavām, un — melnām debesīm.
Amerikas melnās debesis Hamsuns atcerējās visu mūžu un savam galvenajam uzskatam par buržuāziskās demokrātijas īpatnībām un tās radīto civilizāciju, ko aprakstīja savos darbos, palika uzticīgs līdz mūža galam.
Mazliet uzlabojis materiālo stāvokli, Hamsuns no emigrācijas atgriežas dzimtenē.
Laikrakstos iespiestie raksti — «Amerikas garīgā dzīve» modināja lielu interesi, kas vēl pieauga, kad sāka parādīties fragmenti no lielāka apjoma daiļdarba, pie kura Hamsuns strādāja spraigi un neatlaidīgi. Viņu ievēroja Brandess un Bjernsons, bet, kad 1890. gadā nāca klajā romāns «Bads», kļuva skaidrs, ka Eiropas literatūrā parādījies spēcīgs un savdabīgs talants.
«Bada» mākslinieciskās īpatnības, varoņa psiholoģiskais traktējums, lai cik patstāvīga bija Hamsuna daiļrade, tomēr atklāja tipoloģisku radniecību ar Dostojevska darbiem. Tradicionālais pirmās personas vēstījums, kas netraucēja agrāko laiku reālistiem atveidot varoņa iekšējos pārdzīvojumus un dzīves objektīvo ritējumu, Hamsuna darbos ir būtiski pārveidojies. Stāstītāja personība, viņa sarežģīto psihisko stāvokļu un noskaņu atklāsme, pārejas no izmisuma, dusmām, spīva niknuma uz savdabīgu eiforiju — mānīgu spēku pacēlumu — kļuva par romāna galveno saturu. Stāstītājs smalki novērojis savu uzvedību, kas vairs neatbilst parastajām sadzīves normām, jo to ietekmējusi ilgstoša badošanās un vientuļa, izsalkuša cilvēka uzturēšanās paēdušo sabiedrībā, un šī sevis izpēte pārsniedz apziņas parastās robežas un iespiežas zemapziņas sfērās, kas it kā nav pakļautas prāta kontrolei. Taču stāstītājs pats saprot, ka dīvainās domas, vārdi, tēli un fantastiskās gleznas rodas un gaist tikai viņa galvā tāpat kā Dostojevska «Balto nakšu» sapņotāja galvā un īstenībā ir viņa paša vēlmes un cerības, ko radījušas nesaskaņas ar apkārtējo pasauli. Romāna «Bads» stāstītājs it kā atrodas ārpus parastās cilvēka esības un nespēj saplūst ar to, atrast tajā savu vietu.