Romāns «Jaunie asni» ir asa mākslinieku bohēmas un, tverot plašāk, mākslinieciskās inteliģences kritika, tās vides kritika, no kuras nācis Nāgels.
Rakstnieks ironizēja par šās vides lielajiem un mazajiem dieviņiem, par vienas stundas ģēnijiem, kurus nomoka skaudība citam pret citu. Viņš izsmēja bohēmas parazītiskumu, tās amorālismu, spriedumu lēto radikālismu. Zināmas cerības Hamsuns lika uz tirgoņu kārtu, saskatīdams tajā norvēģu darījumu dzīves sākumu, un iekļāva romānā diezgan salkanus labdarīgu komersantu tēlus. Taču šīs cerības bija pārejoša rakstura. Dziļas simpātijas Hamsunā izraisīja zemkopības tradīciju aizstāvis un saglabātājs — lauku skolotājs Koldevins, kas neuzticējās pilsētas civilizācijai, un, kad viņa mīļoto skolnieci pazudināja bohēma, viņš pārliecinājās, ka šīs aizdomas ir dibinātas. Šajā romānā Hamsuna lauku dzīves noskaņas tikai iezīmējas, bet vēlāk tām ir svarīga loma viņa daiļradē.
Tendencioza publicistika, visai tāla atklātai mākslinieciskai tendencei, un sabiezināta psiholoģija ir Hamsuna deviņdesmito gadu darbu galvenās iezīmes. Ja cilvēku jūtu un kaislību cīņa raksturīga romānu «Pāns» (1894) un «Viktorija» (1898) tēliem, tad dramatiskajā triloģijā — «Pie valstības vārtiem» (1895), «Dzīves rotaļa» (1896) un «Norieta blāzma» (1898), kura klaji pauž Hamsuna neuzticību buržuāziskajam progresam, galvenā ir sociālā problēma.
Gleznainas poēzijas apdvestajā romānā «Pāns» Hamsuns cilvēku vispirms tēlo kā neatņemamu dabas daļu. Leitnants Glāns, dzīvodams mežā kopā ar savu medību suni Ezopu, kuru viņš upurē mīlestībai pret Edvardu, īstu brīvību, pilnīgu laimi izjūt tikai tur — pilnīgā vientulībā, vienatnē ar nedziestošo ziemeļu vasaras dienu, ieklausoties rāmajā dabas elpā, esības mūžīgajā plūsmā. Civilizētā pasaulē viņš jūtas netīkami un neveikli. Viņa skatiens, ass kā zvēram, pārāk skaidri redz cilvēku domu un rīcību tukšumu, to cilvēku, kuri vada savu ikdienišķo dzīvi viņam līdzās zvejnieku ciematiņā.
Viņam ir garlaicīgi sabiedrībā, kas sapulcējusies vietējā bagātnieka — tirgotāja Maka mājā, kad jāklausās banālās sarunās par lietām, kam Glāna acīs nav nekādas vērtības. Viņa raksturs, viņa personība ir vīrišķības un bruņnieciskuma iemiesojums, un veikalnieciskais gars, kas valda šo cilvēku ikdienā, viņam ir pilnīgi svešs.
Glāns ar visu savu dvēseli jūt brālību ar dabu, kuras valoda viņam ir saprotama un tuva. Viņa tēls daudzējādā ziņā līdzīgs Hemingveja tēliem — medniekiem un sportistiem, kuri no cietsirdīgās sabiedrības aiziet tuvāk pie dabas. Tomēr Glāns nejūt tik klaju nesaskaņu ar civilizāciju kā viņi. Viņš ir vairāk instinktīva būtne, un viņam trūkst pasaules karu pārdzīvojušās «zudušās paaudzes» rakstnieku veidoto tēlu traģiskās pieredzes. Taču arī viņš pazīst esamības nepastāvīguma izjūtu, bet pati esamība viņam šķiet dīvaina un neizskaidrojama. Romāna pamatā ir doma par pasaules disharmoniju, un tas piešķir romānam savdabīgu melanholiju, kuru nespēj apslāpēt pat rakstnieka organiskā dzīves mīlestība.
Neatlaidīgi un nemitīgi romānā skan Pāna stabules kvēlā melodija, kas saausta no dienas svelmes un zvaigžņotās nakts mirguļojošās gaismas. Tā pavada romāna galveno motīvu — mīlestības motīvu, un mīlestība brāzmo romānā kā nepārvarams spēks, kas nepadodas saprāta kontrolei, nepazīst šķēršļus un nicina morālos aizspriedumus. Tās valdonīgā stihija ierauj savā mutulī Glānu, bet, kā jau ikviena stihija, tā ir bīstama un, līdzīgi elku dievībai, prasa upurus.
Hamsuns pasaules literatūrā ieņem vienu no izcilākajām vietām kā mīlestības apdziedātājs, mākslinieks, kas atklājis un attēlojis jaunas mīlestības jūtu nianses.
Romānu «Pāns» ar pilnām tiesībām var nosaukt par mīlestības mistēriju, jo tieši mīlestība nosaka romāna varoņu rīcību un attieksmes. Mīlestība vieno Evu, lauku kalēja sievu, un leitnantu Glānu. Mīlestība pārvērš Evu no padevīgas un pazemīgas būtnes, kas dzīvo no dienas dienā, par personību, kas ieguvusi zināmu patstāvību.
Viņu nebiedē greizsirdīgā Maka spaidi, viņa nebaidās arī no vīra. No Glāna viņa neprasa itin nekā, nezina, kur novedīs viņu abu attiecības, viņa par to nemaz nedomā.
Viņa ir maiguma un uzticības pārpilna pret iemīļoto, un Glāns, būdams kopā ar viņu, izbaudīdams viņas labdabības valdzinājumu, viņas rakstura viengabalainību, jūtas laimīgs, lai gan Eva nevalda nedz viņa sirdī, nedz dvēselē. Mīlestības stihija aizrauj līdzi Evu un padara par savu pirmo upuri. Eva aiziet bojā zem uzspridzinātās klints atlūžņiem.
Viss šajā romānā traģiski savijas grodā dzīves pavedienā: pulveri zem klints paliek Glāns, gribēdams sarīkot neparastu izrādi Edvardas un viņas līgavaiņa aizbraukšanas stundā, stundā, kad viņam jāzaudē sieviete, kuru viņš mīl mokoši un spēcīgi. Pulvera mīnu aizdedzina greizsirdības tirdītais Maks, aprēķinādams, ka sprādziena brīdī Eva atradīsies apakšā, klints pakājē. Dieva Pāna mierīgajā valstībā ielaužas cilvēku kaislības — nežēlīgas un nesamierināmas.
Edvarda ir pavisam cita tipa sieviete nekā Eva. Edvardai stiprs raksturs, viņa nespēj izkust mīlas svētlaimē kā Eva. Viņai mīlestība nozīmē cīņu, un šajā cīņā viņa vēlas gūt uzvaru, pakļaut un pat paverdzināt mīļoto. Tāpēc viņas attieksmes ar Glānu iegūst mīlestības divkaujas raksturu, tam piejaucas abpusējs lepnums un patmīlība.
Dažādu emociju sajaukums, kas slēpjas aiz viņu mīlestības, jo Edvarda tomēr mīl Glānu, izskaidro viņu dīvainās un neloģiskās izdarības, kas vērotājam no malas liekas nesaprotamas, taču tām ir iekšēja jēga. Glāna vēlēšanās katrā ziņā pievērst sev Edvardas uzmanību arī izskaidro to, ka, vizinoties pa jūru, viņš iesviež ūdenī Edvardas kurpi. Vēlēšanās, lai Edvarda viņam parādītu tādu pašu uzmanību, kādu velta vietējam ārstam, kurš ir klibs, pamudina Glānu uz mežonīgu rīcību — viņš sašauj sev kāju, lai arī vajadzētu klibot. Greizsirdība un nicinājums pret Edvardas līgavaini — somu baronu noved Glānu līdz pilnīgai apvalda zaudēšanai, un viņš iespļauj sāncensim ausī. Taču šī rīcība, ko Glāns izdara afekta stāvoklī, nav nemaz dīvaināka nekā Stavrogina rīcība Dostojevska romānā «Velni», kur Stavrogins muižnieku klubā satver Gaganova kungu aiz deguna un pārvelk pāri visai zālei.
Glāna un Edvardas impulsīvo rīcību izskaidro viņu mīlestības impulsivitāte, eksplozivitāte. Pat tajos brīžos, kad viņu dvēseles ir gatavas viena otrai pavērties, kaut kas tās attur. Edvardas un Glāna attieksmēs jaušas kāds noslēpums, ko autors izjūt, taču līdz galam neizskaidro. Divu spēcīgu raksturu sadursmes psiholoģisko zīmējumu Hamsuns veicis precīzi un objektīvi. Viņš parāda, ka aiz Edvardas iekšējās nelīdzsvarotības ir kaut kas vairāk nekā untumi vai brieduma trūkums. Edvarda no mīlestības gaida brīnumu, neparastu dzīves pilnību. Šīs brīnuma gaidas viņai neļauj pareizi novērtēt tagadni, proti, Glāna mīlestību. Šī nianse manāma Edvardas jūtās, tomēr autors nepaskaidro, kāpēc viņai nevar rasties tuvība ar Glānu.