Romāns, kas sākas kā idille, kā himna dzīves skaistumam, beidzas ar dramatisku, bēdīgu finālu un nav atšķetinājis autora ievirzītos konfliktus. Hamsuns tomēr līdz beigām aprakstījis savu galveno varoņu likteņus. Mīlestības stihija, kas skāra Glānu, laupa viņa dzīvību. Novele «Glāna nāve» ir savdabīgs šā romāna epilogs. Glāns, kurš aizbraucis uz medībām kaut kur Indijā, saņem no Edvardas, kas apprecējusi baronu, aicinājumu atgriezties pie viņas, dzimtenē. Taču Glāns nepieļauj pat domu par jaunas satikšanās iespēju ar šo sievieti, kuru joprojām mīl. Bet arī dzīvot bez viņas Glāns nespēj. Un viņš šķiras no dzīves. Viņš dara visu, lai savā medību biedrā — aprobežotā un patmīlīgā cilvēkā uzjundītu greizsirdību un dusmas, un šis cilvēks galu galā arī raida pret Glānu lodi. Šīs noveles situāciju atkārto Hemingvejs savā novelē «Frensisa Makombera neilgā laime», arī šīs noveles varonis šādi beidz savu dzīvi.
Stāstījumu par Edvardu un viņas tēvu Maku Hamsuns turpina romānos «Benoni» un «Roze», ko uzrakstīja pēc desmit gadiem — 1908. gadā.
Jēga, kas ietverta Glāna tēlā, kurš atzina labāk dzīvot dabas klēpī nekā civilizētajā pasaulē, piešķir lielāku skaidrību Hamsuna dramatiskās triloģijas filozofijai; pēc «Pāna» šī triloģija ir viņa lielākais darbs. Triloģijas sižets ir diezgan sazarots, tās darbība pārslogota ar blakus motīviem. Triloģijas otrā daļa — «Dzīves rotaļa» pauž melodramatismu, un lugā izmantota simbolika — mākslinieciskais elements, ko Hamsuns neatzina un kritizēja Ibsena darbos. Hamsuna lugām vispār raksturīgs dramatisks irdenums: gan romantiskajā drāmā «Mūks Vends» (1902), kuras darbība notiek astoņpadsmitā gadsimta beigās, gan tikpat eksotiskajā, cik romantiskajā lugā «Cariene Tamāra» (1903), kurā izpaudās Hamsuna Kaukāza ceļojuma iespaidi, gan viņa pēdējā lugā «Jūtu varā» (1910), kas uzrakstīta psiholoģisma garā.
Dramatisko triloģiju apvieno Ivara Kareno — filozofa brīvdomātāja tēls, kurš uzsāk atklātu cīņu ar valdošo sabiedrisko domu un iesīkstējušiem uzskatiem. Šo tēlu, tāpat Hamsuna attieksmi pret viņa varoņa teoretizēšanu, var pareizi novērtēt, vienīgi pieņemot triloģiju kā veselu, nedalītu sacerējumu, jo tās pirmajā un beigu daļā Ivars parādīts gluži dažādos traktējumos. Hamsuna triloģija savā būtibā ir polemiska — tajā turpinās Hamsuna senais strīds par Ibsena daiļrades vērtējumu, un Kareno ar pilnām tiesībām var nosaukt par Antibrandu. Ja Brands un viņa iespējamais prototips ir dāņu filozofs un teologs Serens Kjerkejors, viens no mūsdienu eksistenciālisma priekštečiem, ko var uzskatīt par paraugu savu pārliecību konsekventā īstenošanā, tad Kareno triloģijas pirmajā daļā ir noteikts un nelokāms cīnītājs, kas apstājas tikai pie tās valstības vārtiem, kuru viņam piedāvā, bet kurā ieiet viņš var, vienīgi mainot savus uzskatus; triloģijas pēdējā daļā, kļuvis divdesmit gadus vecāks, Kareno savus agrākos uzskatus sāk atzīt par jaunības maldiem un labprāt kļūst par stūrtinga deputātu, pie vienas reizes pieņemdams arī bagātību, ko viņam piedāvā sieva, kas savā laikā viņu pameta, bet tagad vēlas atgriezties likumīgā laulībā un beidzot iegūt noteiktu sabiedrisko stāvokli. Kareno likteņstāsts ir garīgas nodevības izklāsts. Bet ko tad Kareno īsti nodod?
Hamsuns ļoti skaidri parādījis korupcijas mehānismu un iecirtīgā intelektuālisma pakļautību valdošajām šķirām. Ivaram piedāvā spožu zinātnieka karjeru, ja viņš rīkosies tāpat kā viņa kolēģis Jervens, kurš pārstrādā savu disertāciju saskaņā ar valdošajiem uzskatiem. Kareno ir dārga viņa teorija, tāpēc viņš, zaudēdams visu — karjeru, mantu un sievu, parāda durvis tiem, kas viņu gribēja nopirkt. Taču viņa teorija nav diez cik oriģināla. Kareno ir pilnīgs nīčeietis, kas nicina angļu liberālismu, Džonu Stjuartu Millu, pozitīvismu. Viņš neieredz proletariātu, universitāšu profesorus, kas savā buržuāziskajā mīkstčaulībā pļāpā par humānismu un gaida jauna Cēzara atnākšanu, cilvēku ganāmpulka pavēlnieku. Viņš atbalsta jaunekļus tikai tāpēc, ka tie ir jauni un pasludina karu pret sirmgalvjiem. Vienīgais oriģinālais Kareno uzskats ir tas, ka, būdams agrāras zemes dēls, viņš izvirza tēzi, ka nepieciešams iznīdēt proletariātu, uzliekot augstus nodokļus maizei un visādi atbalstot zemniecību. Kareno pat prātā neienāk doma, ka izsalkušie proletārieši spējīgi visasāk un visietekmīgāk ar ieročiem rokā izkritizēt gan viņa teoriju, gan sistēmu, kas varētu pieņemt šādu teoriju, — tik tālu viņš savos prātojumos ir no dzīves realitātes.
Būtībā Kareno uzstājas pret kapitālistisko attīstību un cīnās par agrārā dzīves veida saglabāšanu, kur nav vietas proletariātam kā ienīstā kapitālisma produktam.
Kareno teorija pauž arhireakcionāru utopiju. Viņa uzskatus nevar pilnīgi identificēt ar paša Hamsuna uzskatiem, jo Hamsuns jau «Mistērijās» ir atbrīvojies no Nīčes ietekmes. Taču Kareno juceklīgie priekšstati par zemniecības un proletariāta vēsturisko lomu atklāj paša Hamsuna uzskatu pretrunas, kuras viņš nepārvarēja līdz pat mūža galam.
Buržuāziski demokrātisko sabiedrības formu neatzīšana, lai gan šīs formas strauji ieviesās dažādos Norvēģijas sociālās dzīves novados, spieda Hamsunu meklēt ētiskās un garīgās vērtības ārpus tās darbības sfēras un jauno attīstības faktoru ietekmes, kuri pārvērta viņa dzimtenes seju. Tas arī noteica tāda tēla kā leitnants Glāns parādīšanos Hamsuna daiļradē, cilvēka, kas aiziet no sabiedrības un civilizācijas pie dabas, un to iespaidu, kādu Hamsuna dzīves filozofijā gūst emocijas un pirmām kārtām mīlestība, kura ne tikai paverdzina cilvēku, bet arī vērš cildenu un apgaro cilvēka dzīvības sākumu. Šādas Hamsuna attieksmes pret mīlestību kvintesence ir viņa liriskais stāsts «Viktorija» — viens no izcilākajiem darbiem pasaules literatūrā, kas veltīts mīlestības tematam.
Stāsta sižets ir vienkāršs, dramatisks un ietilpīgs, tas vēsta par divu cilvēku dziļu, ilgstošu, taču nepiepildītu mīlestību, jo šos cilvēkus šķir kārtas, naudas intereses, liekulīgā morāle. Lauku dzirnavnieka dēls Juhanness Mellers un Viktorija, kādreiz bagāta, bet tagad panīkuša muižnieka meita, veido it kā divus Volta loka pretējus polus, starp kuriem šaudās un mirdz mīlestības nedziestošā liesma. Aizrit gadi, koki pie dzirnavu dīķa sazaro un izaug lielāki, novecē muižas plašās zāles; dzirnavnieka dēls izaug un kļūst ievērojams rakstnieks, viņa slava sasniedz arī dzimto pusi, kur muižas īpašnieks grasās izdevīgi izprecināt Viktoriju. Pats Juhanness saderinājies ar Kamillu — meiteni, kam viņš reiz izglābis dzīvību; nejaušs šāviens medībās nāvējoši trāpa Viktorijas līgavaini; izjūk arī Juhannesa saderināšanās, jo Kamilla iemīlējusi citu; nodeg Viktorijas tēva muiža, kuru viņš pats aizdedzinājis, tēvs ugunsgrēkā aiziet bojā. Viktorija paliek viena; dzīve, apstākļi, cilvēki un lepnums joprojām neļauj Juhannesam un Viktorijai savienoties. Taču mīlestības liesma joprojām deg tikpat vareni, un tās gaisma apstaro mirstošās Viktorijas pēdējās dienas, viņas vēstule mīļotajam ir ardievas pasaulei — apskaidrotas un skumju apdvestas.
Kā allaž Hamsuna varoņi, pat mazāk nozīmīgie — Juhannesa kaimiņš vecais skolotājs pedants, Juhannesa un Viktorijas vecāki — atveidoti reālistiski un sulīgi, viņu psiholoģija iezīmēta ar Hamsuna daiļradei raksturīgo precizitāti. Kamillas jūtu pārmaiņa pret viņas līgavaini Juhannesu tēlota bez moralizēšanas, kā dabiska dzīves parādība, jo mīlestība aizvien ir patiesa. Tā domā ne tikai pats autors, bet arī viņa varonis, kurš piedod Kamillai, jo saprot, kas notiek viņas jaunajā sirdī.