Hamsuns savā stāstā drosmīgi ietver atkailinātus sociālus momentus, nebaidīdamies, ka tie skanēs kā disonanse šai prozaiskajā mīlestības poēmā.
Patiesībā tie tikai padziļina notikumu dramatismu. Konfliktus, kas uzliesmo starp Juhannesu un Viktorijas saderināto Oto, uz kura naudu cer Viktorijas tēvs, rada ne tikai greizsirdība. Viņus šķir mūžīgais zemnieka un muižnieka naids, un autora simpātijas pieder dzirnavnieka dēlam, kura raksturs pauž spēku un plebejisku lepnumu
Mīlestība vienmēr saista Viktoriju un Juhannesu, par spīti visiem šķēršļiem, un Viktorija, nicinādama aizspriedumus, ko viņai iepotējusi audzināšana un ierastais dzīves veids, pati izšķiras atzīties Juhannesam savās jūtās. Un ne jau iracionālā mīlestības fatalitātē šoreiz meklējami viņu drāmas pirmsākumi, tie slēpjas dzīves objektīvajā nosacītībā.
Stāstā «Viktorija» sižeta risinājums pakļauts raksturiem — tā smaguma punkts ir galveno varoņu emociju un psiholoģijas atveidošana. Nokrāsām bagātā Viktorijas garīgā dzīve, lai gan viņa spiesta nomākt savas dziļās jūtas pret Juhannesu ģimenes interešu labad, rakstura cēlums un sievišķība, pastāvīgā cīņa pašai ar sevi vērš viņas tēlu valdzinošu un dzejisku.
Mīlestība Juhannesa dzīvei piešķir jēgu un saturu, dod viņam spēku panest likteņa triecienus. Tā stimulē viņa daiļradi un nemitīgi bagātina garu. Juhannesa sirds saspringto dzīvi stāstā atklāj viņa liriskie iekšējie monologi, pilni kaislību un satraukuma.
Aiz poēzijas mānīgās vienkāršības slēpjas Hamsuna nobriedusī un izsmalcinātā māksla. Lai gan «Viktorija» ir mākslinieciski viengabalains darbs, tomēr tam ir diezgan sarežģīta struktūra. Objektīvais stāstījums tajā mijas ar iestarpinātām novelēm, dinamiskajā sižeta risinājumā iespraustas liriskas atkāpes, un viena no tām — izcilā mīlestības cildināšana — īstenībā ir dzeja prozā. Pielāgojoties mūsdienu aizrobežu literatūras estētiskajām normām, šis Hamsuna stāsts var likties mazliet manierīgs un sentimentāls. Taču tajā ir tādas īpašības, kas mūsdienu literatūrā ar tās skopajiem izteiksmes līdzekļiem kļuvušas visai retas: vēstījumā spēcīgi un atklāti skan jūtu balss, patiesa un skaidra, izteikta pilnīgi nobriedušā mākslinieciskā veidā.
Ar «Viktoriju» noslēdzas Hamsuna daiļrades loks, kurā pārsvarā ir liriskais elements. Viņa turpmākajos romānos stāstījums kļūst episkāks un objektīvāks. Jaunu posmu viņa daiļrades attīstībā iezīmēja nelielais romāns «Sapņotājs» (1904) — zvejnieku ciematiņa savdabīga sadzīves un paražu aina, kas attēlota ar vieglu humoru. Šis romāns varēja pat kļūt empīrisks, ja galvenais varonis — telegrāfists Rolansens, trakulis un sapņotājs, nebūtu apveltīts ar ekstravaganci. Piešķīris savam varonim spējas patstāvīgi spriest par apkārtējo vidi, Hamsuns tomēr saglabāja kritisku pieeju šai videi un pats ar to nesaplūda, kā tas notika ar rakstniekiem naturālistiem. Taču viņa kritika bija mērena: galu galā Rolansens, kas izgudrojis līmes pagatavošanu no zivju asakām, laimīgi izkļūst no dzīves likstām. «Sapņotāja» laimīgais atrisinājums pierāda, ka Hamsuns novērsies no savu agrīno sacerējumu varoņu — Nāgela un Kareno radikālajiem uzskatiem, kas izpaudās nesaskaņā ar pastāvošo dzīves kārtību, un sāk skatīties uz dzīvi kā uz kaut ko tādu, kuru nav iespējams radikāli pārveidot. Tajā var risināties visdažādākie notikumi, drāmas un traģēdijas, tās virzības nosliecēm var būt dažnedažāds raksturs — vienam tā var atnest laimi, citam ļaunumu, taču patiesas vērtības, pēc Hamsuna domām, iegūst tikai tie, kas stāv tuvāk dzīves pirmavotiem, mātes — zemes viedajai, mūžsenajai gudrībai. Šādu prāta ievirzi Hamsuna radīja simpātijas pret patriarhālo dzīves veidu un tradīcijām, un tas noteica romānu «Benoni» un «Roze» vispārējo idejisko atmosfēru.
It kā nespēdams šķirties no jaunībā gūtajiem iespaidiem, Hamsuns šajos sižetiski saistītajos darbos atkal pievēršas savu agrīno darbu personāžam, pirmām kārtām tirgoņa Maka tēlam. Viņš ienāk stāstījumā no vecajiem labajiem laikiem, kad Norvēģijas ciematos un mazpilsētās lieltirgotāji savās rokās gluži kā knaiblēs turēja visu novadu un viņu vara nebija mazāka par valsts varu. Maka kunga māja bija atvērta viesiem, viņa veikalos pārdeva vietējos un ārzemju ražojumus. Viņš uzpirka zivis, deva naudu un produktus uz kredīta. Viņa vārds bija kā likums, bet māja un veikals novada dzīves centrs, kur varēja uzzināt visus jaunumus, miltu un zivju cenas, kur pulcējās lauku meitenes, kurām Maka kungs gluži patriarhāli dāvāja savu labvēlību, bet tas nevienā nemodināja nepatiku, to uztvēra kā normālu parādību.
Hamsuns ar vieglu ironiju, bet arī ar cieņu tēlo šo gudro, cinisko un viltīgo veikalnieku, taču jūt, ka Maka laiks jau pagājis. Pagaidām viņam blakām parādās Benoni Hartvigsens — veiksmīgs un labsirdīgs zvejnieks, kam laimējies noķert savos tīklos milzīgu lomu siļķu, ar ko arī sākas viņa panākumi. Pagaidām viņš Makam nav bīstams, taču bez Benoni naudas Maks vairs nevar kārtot darījumus, un viņi kļūst kompanjoni. Benoni attieksmes pret cilvēkiem arī ir patriarhālas, viņam patīk just savu nozīmību, parādīt labvēlību un saņemt cieņas apliecinājumu no ciemata iedzīvotājiem. Viņam pietiek atjautības, lai neļautu Makam sevi izputināt, taču viņš būtībā nav veikalnieks. Viņu kārdina vienīgi bagātības ārējās pazīmes — viņš uzceļ sev verandu ar krāsainiem stikliem, iegādājas pilnīgi nevajadzīgas mēbeles un galu galā apprec Rozi, mācītāja meitu, un tas viss jau nozīmē diezgan daudz.
Maka un Benoni laikā cilvēki varēja dzīvot — tāda ir viena no galvenajām romāna domām, viņi bija šo vietu pamatiedzīvotāji, zināja visu par savu dzimto pusi un saviem novadniekiem. Tur slēpās viņu spēks. Ja kāds, piemēram, Rozes pirmais vīrs, vietējā ķestera Nikolaja dēls, pamet dzimto pusi, tas kļūst par atgrieztu riecienu, par cilvēku bez saknēm dzīvē. Tāpēc Nikolajam lemts bēdīgs gals — viņš noslīcinās, jo nekur, nedz dzimtenē, nedz svešumā, nejūt savu īsto vietu un nevar iekārtoties. Tas, ka Nikolajs nespēj atrast sev pamatu zem kājām, nodara lielu ļaunumu Rozei, sievietei ar viengabalainu raksturu, kas uzaugusi patriarhāli ētisko dzīves normu ietvaros.
Šajos Hamsuna romānos ir vēl viena persona, kas zaudējusi dzīves pamatus. Tā ir Edvarda, tagad baronese, un Hamsuna attieksme pret viņu tikpat neatzinīga kā pret dzīves nomaldos iestigušo Nikolaju. Noraidījusi īsto, dabisko un uzticīgo mīlestību, kāda bija Glāna mīlestība, baronese nespēj piepildīt savas dzīves tukšumu.
Meklēdama iedomātu mīlestības brīnumu, lai gan tādu bija palaidusi garām jaunībā, viņa nododas pretīgām izdarībām ar klaidoni — sāmu meža biezoknī pagānu dievekļa priekšā. Tā ar tikumisku degradāciju beidzas Edvardas neizdevusies dzīve, bet tajā vainojama tikai viņa pati.
Hamsuns apzinājās, ka šajos romānos tēlotā pasaulīte un tās iedzīvotāji jau pieder aizejošam laikmetam. To jauno, kas radās dzīvē, nepieciešami vajadzēja saskatīt un uzminēt. Divos nelielos darbos «Zem rudens zvaigznēm» (1906) un «Ceļinieks klusi koklē» (1909) tēlots konflikts, kas, par spīti ārējai trivialitātei, Hamsunam šķita ļoti svarīgs.
Šajos elēģiskajos vēstījumos rakstnieks, kam jau apritējuši vairāk nekā piecdesmit gadi, atkal, tāpat kā jaunības dienās, dodas klaiņot pa dzimto zemi un nesteigdamies, ar humoru stāsta par to, ko pieredzējis Norvēģijas laukos. Viņa vērīgā acs saskata visdažādākos cilvēku tipus. Viņš dodas no muižas uz muižu, pārtikdams no gadījuma rakstura darbiem: gan cērt kokus, gan ievelk ūdeni mācītāja mājā, tiekas ar saviem agrāko klaidonības gadu paziņām. Dzīve viņa acu priekšā atritina savu raibo virteni, un viņš vērīgi ielūkojas dzīves jaunajos vaibstos. No notikumu plūsmas, kas slīd viņam garām, viņš izceļ vienu atgadījumu — Falkenberga kundzes drāmu, viņas bojāejas izklāstu. Varētu likties, ka tas ir fināls parastai laulības pārkāpšanai, epizode no avīžu kriminālhronikas. Taču Hamsuns kapteiņa Falkenberga un viņa sievas attiecībās jūt kaut ko vairāk, kādu noslēpumu, kaut ko radniecīgu Glāna un Edvardas attiecībām. Cilvēku noslēgtības noslēpums, cilvēku, kuri pat mīl viens otru, tomēr nespēj izrauties no šīs noslēgtības, pārvarēt savstarpējo neuzticību, Hamsunam šķiet ļoti svarīgs un vērā liekams, tāpēc viņš to attēlojis romānā «Mūsu laika bērni» (1913) un tā turpinājumā — «Segelfosas pilsētiņa» (1915) kā visai raksturīgu cilvēcisko attiecību īpašību un jaunā laikmeta bērnu liktenīgo iezīmi.