Spēcīgāk nekā agrāk Hamsuna stāstos tagad izpaužas uzskats par cilvēka iejukšanu dzīves plūsmā. Hamsunam cilvēks nav dzīves aktīvais sākums, kas dzīvi pārgroza un pārveido. Nē, cilvēks ir tikai ceļinieks, kas soļo pa dzīves ceļiem, ir vienīgi savas eksistences pierādījums, jo dzīvība jau pati par sevi ir žēlsirdība un bagāta balva par visām bēdām un likstām, kuras cilvēks sastop savā mūža gājumā.
Vēlāk romānā «Pēdējais cēliens» (1923) Hamsuns vēl asāk izsaka savas domas par cilvēka vietu dzīvē: «Jā, mēs visi esam klaidoņi zemes virsū.» Šāda dzīves uztvere Hamsunu, protams, attālināja no jebkādām idejām, kas saistītas ar sociālām reformām. Viņam būtiskā dzīves filozofija noteica arī viņa darbu poēziju.
Viņš veido savus romānus it kā dzīves plūdumu, tāpēc to sižeta risinājums galvenokārt ir hronikāls. Sižets secīgi virzās laika plūsmā un ir daudzu, reizēm pat ne sevišķi svarīgu epizožu konglomerāts, kas tikai kopumā sniedz vispārēju pasaules ainavu. Patiesībā arī cilvēkam dzīve liekas svarīgu un mazsvarīgu notikumu kopojums, un Hamsuna romānos vēstījums visai mākslinieciski rada tieši tādu sajūtu.
Turklāt viņš nekad stāstījumu nenoved līdz naturālai īstenības atveidošanai, ļoti rūpīgi izvēlas dzīves materiālu un, rīkodamies kā burvju mākslinieks, ietilpina lielās un mazās epizodēs, tādējādi sasniegdams ļoti spilgtu estētisku efektu. Savā ziņā viņa romāni aizsteidzās priekšā tā saucamā plūsmas romāna poēzijai, kas bija sevišķi izplatīts gados starp abiem pasaules kariem. Hamsuns savos vēlākajos romānos vēstījumu reti koncentrē ap vienu varoni, bet paralēli risina vairākas, dažkārt pat neatkarīgas sižeta līnijas. Taču viņa romānos allaž ir idejiski estētisks centrs, kas apvieno būtiskās dzīves puses, kā bieži pietrūkst vēlāka laika plūsmas romānam. Pret saviem varoņiem Hamsuns izturas bez sentimentalitātes, nemīkstinot viņu vājības un kļūdas, taču arī neaizraujoties ar naturālistisku fotogrāfiju.
Viņa romāni par Segelfosas pilsētiņu veidoti pēc hronikas principa. Tajos stāstīts par divu bagātu dzimtu uzplaukumu un norietu, šo dzimtu locekļu likteņos atklājas dažāda attieksme pret sabiedrisko progresu. Tai pašā laikā Hamsuns atgriežas pie cilvēka noslēgtības temata, kas viņu jau sen nodarbina un ko viņš risinājis vairākos iepriekšējos romānos un novelēs. Bet, ja viņš agrāk šo tematu apcerēja bez tieša sakara ar vēsturiskā laikmeta īpatnībām, tad pirmajā Segelfosas cikla romānā viņš tieši sasaista indivīda nošķirtības problēmu ar jaunās sabiedriskās attīstības etapa specifiku, uzskatīdams savus varoņus par tipiskiem jaunā vēsturiskā laikmeta bērniem. Segelfosas muižas īpašnieka leitnanta Villaca Holmsena un viņa sievas Adelheidas kundzes attiecības ir raksturīgas daudzu Hamsuna personāžu mīlestības un savstarpējas atstumtības attieksmēm, tā ir sava veida naidīga mīlestība, kas izkropļo viņa varoņu dzīvi, noved pie sabrukuma un, kā tas notiek ar stāsta «Ceļinieks klusi koklē» varoņiem, pie traģiskām beigām. Šajā konfliktā, pie kura Hamsuns nemitīgi atgriežas, viņš būtībā uztvēris un attēlojis cilvēku attiecību iezīmi, kas visai raksturīga buržuāziskajā sabiedrībā un ko mūsdienu socioloģija un kultūras filozofija atzīst par nekomunikatīvu. Šim diezgan sarežģītajam mūsdienu sociālās psiholoģijas faktoram pamatā ir sabiedriskais atomisms, indivīda koncentrēšanās tikai uz savām interesēm, ko rada privātīpašnieciskās sabiedrības specifiskā struktūra. Šis faktors pastarpinājuma veidā pārvēršas individuālā psiholoģijā un ieslēdz cilvēku sava subjekta robežās, neļaudams viņam nodibināt atklātu, garīgu kontaktu ar citiem subjektiem. Hamsuns nav līdz galam izpētījis nekomunikācijas sociālo dabu, lai gan ir aprakstījis tās raksturīgās izpausmes, un nav pilnīgi atklājis sociālo mehānismu, kas radījis šo faktoru. Tomēr, būdams rakstnieks reālists, viņš neatzīst, ka nekomunikācijas iemesli rodami pašā cilvēka būtībā, bet meklē izskaidrojumu šai parādībai, kas rosina viņa iztēli, pašas dzīves objektīvajos apstākļos. Tiesa, to viņš dara savā īpašā veidā.
Leitnants Villacs Holmsens, izputējis muižnieks, kuru no galīga bankrota izglābj atrasta manta, ko kādreiz viņa sencis paslēpis, ir organiski saaudzis ar Segelfosu, tās zemi, mežiem, paražām un tradīcijām. Villacam Holmsenam, kas nabadzības dēļ nav zaudējis lepnumu, tomēr pieder nenoliedzama autoritāte un cieņa vietējo iedzīvotāju vidū, jo viņš personificē patriarhālo kārtību un tradīcijas, pie kādām cilvēki pieraduši, kaut arī viņu pametusi sieva un aizmirsis dēls, kas aizgājis no tēva mājām.
Holmsena sieva, augstprātīgā, patmīlīgā Adelheidas kundze, kas dzimusi Hanoverā, Segelfosā jutās svešiniece, gan viņas paradumi, intereses, gan gaume un slieksmes, vārdu sakot, visa viņas būtība bija sveša kā Segelfosas skarbajai dabai, tā arī šās muižas īpašniekam.
To nozīmi, kādu Hamsuns piešķir cilvēka organiskām saitēm ar dzimto zemi, parāda Segelfosas cikla romānu otrs svarīgs tēls — tirgonis Tobiass Holmengru, kas uz Segelfosu atbraucis no Meksikas, kā viņš pats stāsta. Viņš sev līdzi atvedis ne tikai divus bērnus, kam māte ir indiāniete, un ne tikai naudu, bet arī noslēpumainības varvīkšņaino oreolu, tālu zemju teiksmas, ceļojumu reibinošo vēju, kas vilina projām aiz dzimtās jūras pelēkā apvāršņa un satrauc Segelfosas iedzīvotāju prātus. Viņš personificē jaunā laika darbīgo garu, uzņēmību, liberālisma plašumu, ticību progresam. Viņš rada Segelfosā rosīgumu, ievieš laikmetīguma iezīmes. Taču īstenībā Holmengru ir cilvēks, kas jau sen zaudējis saikni ar dzimto zemi un, par spīti pūliņiem, vairs nevar tajā iesakņoties. Trūkumā nonākušā Holmsena priekšā cilvēki noņem cepuri un apklust, līdzko viņš bilst kaut vārdu. Bagāto Holmengru ciena tikai nedaudzi, strādnieki ar viņu nerimtīgi naidojas, vietējā avīzīte uzbrūk viņam kā ekspluatatoram un kapitālistam. Varvīkšņainais oreols, kas viņu reiz apstaroja, nodziest, un izputējušais negociants klusām pamet Segelfosu, lai nekad vairs tajā neatgrieztos.
Kas tad Segelfosā noturējās pretī dzīves likstām? Bodes Teodors, vietējais, glumais tirgonis, kas pamazām kļuva bagāts, — kauls no Segelfosas kaula. Hamsuns atveidojis gan viņu, gan viņa tēvu — paralizēto Pēru bez jebkādām simpātijām, pat ar ironiju, taču doma par to, cik liela nozīme ir cilvēka saiknei ar dzimto zemi, Hamsunam kļūst dominējošā.