PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS
HERBERTS VELSS
PRIEKŠVĀRDS
1866. gads… Automobiļi un lidmašīnas, telefoni, radio un televīzija, atomreaktori un kibernētika, automātika un kosmiskā tehnika cilvēkiem tolaik nerādījās pat sapņos. Planētas karti izraibināja balti plankumi. Zemeslode šķita gandrīz neaptverami liela. Tāpat kā faraonu laikos, vergu darbs daudzās zemēs bija ikdienišķa parādība. Taču Rietumeiropā, īpaši Anglijā, jau varēja manīt ne mazumu jaunās, industriālās civilizācijas pazīmju. Idillisko lauku klusumu aizvien biežāk pāršķēla lokomotīvju svilpes. Birmingemas, Mančestras un Sefildas debesīs rūpnīcu skursteņi ievilka arvien treknākas dūmu švīkas. Kardifas un Ņūkāslas šahtās neapklusa ogļraču cirtņi. Dārdēja metāls, un čīkstēja celtņi. Ostās piestāja tāljūras kuģi — gan burinieki, gan arī tvaikoņi. Pilsētas apauga ar pelēcīgi drūmām strādnieku nomalēm…
Tomēr 1866. gadā, kad piedzima puisēns, ko vecāki nokristīja par Herbertu Džordžu un kas vēlāk ieguva pasaules slavu kā Herberts Velss, arī Anglija lielā mērā vēl bija vecā dzīves ritma, veco tikumu varā. Londona, kuras ielu kolorītu noteica majestātiski omnibusu un kebu kučieri, pastīvi džentlmeņi melnos cilindros un vienmuļi divstāvu nami, kas jūdžu jūdzēm virknējās cits aiz cita, — šī Londona mūsdienu cilvēkam būtu atgādinājusi drīzāk attālu provinci nekā impērijas metropoli un pasaules mēroga lielpilsētu.
Taču tiklab Londona, kā ari citas lielākās Anglijas pilsētas ilgus gadus atradās ārpus mazā Herberta redzesloka. Viņa vecāki iepazinās kādā muižā, kur tēvs strādāja par jaunāko dārznieku, bet māte par apteksni. Tas bija stūrītis «vecās labās Anglijas», kur dzīve joprojām ritēja saskaņā ar iepriekšējā gadsimta likumiem. Pēc kāzām jaunais pāris par saviem nelielajiem ietaupījumiem iegādājās krāmu bodi Bromlijā, Kentas grāfistē. Tur stipri trūcīgos apstākļos arī piedzima nākamais rakstnieks.
Puišelis auga tipiskā angļu sīkpilsoņu ģimenē, kas sevi pieskaitīja pie tā dēvētās vidusšķiras un lepojās ar to, ka cēlusies nevis no amatniekiem vai zemniekiem, bet gan no krodziniekiem, diližansu kučieriem vai dārzniekiem, kuri kalpojuši senu, aristokrātisku dzimtu saimniecībās.
Astoņu gadu vecumā Herbertam Velsam, kā viņš pats vēlāk atzina, laimējās. Salauzis kāju, viņš bija spiests ilgu laiku pavadīt gultā un, garlaicības mākts, sāka lasīt grāmatas. Šajos mēnešos viņam atklājās gluži jauna pasaule, kurā bez britu karaļ- nama, lordiem, dieva un bībeles svētajiem eksistēja arī citas zemes un tautas, ko savos darbos tik spilgti bija attēlojuši Feni- mors Kupers, Tomass Mains Rīds, Roberts Lūiss Stīvensons un Zils Vems …
Trīspadsmit gadu vecumā Herberts Velss pabeidza «Mistera Morlija komercakadēmiju», kurā līdztekus bībeles stāstiem iemācījās rakstīt un rēķināt. Patiesības labad gan jāteic, ka šai «akadēmijā» mācīja arī vēsturi un ģeogrāfiju. Taču pirmais no minētajiem priekšmetiem skaitījās apgūts, kad skolēni bija iekaluši no galvas Anglijas valdnieku ģenealoģiju, bet otrs — tad, kad bija iegaumēti Anglijas upju, ezeru, kalnu un pilsētu nosaukumi.
Ar tādu zinātnisko bagāžu «akadēmijas» absolventus uzskatīja par pietiekami sagatavotiem komerciālas karjeras uzsākšanai. Praktiski tas nozīmēja iespēju tikt jaunākā pārdevēja amatā. Atkarībā no veiksmes vai, pareizāk — izveicības tam varētu sekot arī vecākā pārdevēja un nodaļas vadītāja, bet ļoti tālā perspektīvā — pat firmas pārvaldnieka amats.
Augstāk par jaunāko pārdevēju universālveikala audumu nodaļā Herberts Velss pa šīs karjeras kāpnēm neuzkāpa. Iespējams, ka viņam trūka nepieciešamās izveicības, lai gaņ ticamāks šķiet cits izskaidrojums, proti, — jauneklim trūka daudzmaz dziļākas intereses paT tirdzniecību jeb, kā tagad mēdz sacīt, par biznesa taisīšanu. Šo izskaidrojumu zināmā mērā apstiprina arī tas, ka pēc darba viņš nekad neuzturējās kolēģu sabiedrībā un katru brīvo brītiņu veltīja pašizglītībai. Piecos gados pusaudzis patstāvīgi iemācījās latīņu valodu un lasīja, ko vien izdevās sadabūt, par dabas zinībām un sabiedriskajām zinātnēm.
Nosvinējis savu astoņpadsmito dzimšanas dienu, jaunais Velss skaidri saprata, ka fragmentāras, nesistemātiskas zināšanas neko daudz nav vērtas. Viņš uz visiem laikiem atvadījās no komersanta karjeras, 110 provinces sīkpilsoniskās atmosfēras un devās uz galvaspilsētu, lai turpinātu izglītību.
Zinātkārajam jauneklim laimējās. Viņš sāka studēt un pat izpelnījās stipendiju, kas deva iespēju pusdienot gandrīz katru dienu. Taču daudz lielāka nozīme bija tam, ka viņš kļuva par Tomasa Hakslija skolnieku, ka šī lieliskā zinātnieka laboratorijā viņam bija pašam savs darba galds, savs mikroskops un netrūka materiālu pētījumiem.' Mācību .iestāde, kurā vēl mita Darvina gars un vecākie studenti labi atcerējās, kā dižais zinātnieks mēdza klusi ienākt auditorijā, lai noklausītos sava drauga Hakslija priekšlasījumus, bija īsts sava laika zinātnes templis, un centīgais students no Bromlijas te kāri uzsūca sevī jaunākās atziņas, it īpaši — bioloģijā.
Lai gan Velsam nekad un jo sevišķi studiju gados nebija īsti ciešu sakaru ar strādnieku kustību, šķiru cīņas atbalsis tomēr nevarēja neaizsniegt topošā zinātnieka kluso mansarda istabiņu. Bet šķiru cīņas uzbangojums Anglijā tolaik bija varens! 1884. gadā tur nodibinājās sociālistiska partija un sāka iznākt šīs partijas avīze. Trafalgaras laukumā uz mītiņiem pulcējās līdz pat simt tūkstoš cilvēkiem. Džona Berna vadītās strādnieku demonstrācijas pacēla Londonas ielās sarkanos karogus …
Ieguvis bakalaura grādu, Hakslija cildinošu atsauksmi par pētījumu salīdzinošajā anatomijā un piedevām tuberkulozi, Velss beidza studenta gaitas. Nedz naudas, nedz ietekmīgu aizgādņu viņam nebija. Un buržuāziskā sabiedrība izturējās augstākajā mērā vienaldzīgi pret jauno zinātnieku, kas interesējās par tīri teorētiskām, no ikdienas prakses tālu stāvošām problēmām.
Nākamie astoņi gadi Herbertam Velsam bija sevišķi grūti. Šajā laikā viņš neatlaidīgi meklē savu vietu dzīvē, māca skolniekiem bioloģiju, lasa augstskolu neklātniekiem lekcijas, izmēģina roku žurnālistikā un rakstniecībā. Lai gan neveiksmes seko cita citai (Velsa sacerējumus publicē reti, un tie neizpelnās diez kādu ievērību), jaunais autors turpina cītīgi strādāt. Pamazām viņš atrod savu oriģinālo tematiku un rakstības manieri, kurā fantastiskie un piedzīvojumu elementi sakausēti ar skarbu kritisku reālismu, ar smalku ironiju un dzeļošu satīru, kas lielā mērā balstās uz Svifta tradīcijām.
1895. gadā Anglijas grāmatu tirgū parādījās mazpazīstama autora H. Dž. Velsa romāns «Laika mašīna». Šis darbs padarīja Velsu slavenu un atbrīvoja viņu no materiālām rūpēm. Taču «Laika mašīna» bija ne tikai rakstnieka personiskā uzvara. Tā ievadīja jaunu laikmetu zinātniskajā fantastikā. Laikmetu, kad aizvien lielāku nozīmi un popularitāti ieguva šī žanra sociāli filozofiskais novirziens, kura spilgtākie pārstāvji mūsu dienās ir Rejs Bredberijs, Aizeks Azimovs un pirms dažiem gadiem mirušais Ivans Jefremovs.
Kā ikviena savdabīga parādība literatūrā, Herberta Velsa stāsti un romāni izraisīja kritikā spēcīgu atbalsi. Turklāt dala kritiķu uztvēra tos kā visai pesimistiskus nākotnes paredzējumus. Šodien, atskatoties uz Velsa mūžu, viņa literāro un politisko darbību, ar pilnām tiesībām var teikt, ka tāds uzskats ir bijis aplams. Ceļojumi tālā nākotnē, tāpat kā citi fantastiski pieņēmumi, Velsam nebija nekas cits kā vien līdzeklis, lai spilgtāk atsegtu sava laika sociālās un ētiskās problēmas, lai parādītu, cik absurda un antihumāna ir kapitālistiskā sabiedrība.