— Vai uz Marsa ir gaiss?
— O, jā!
— Izklausas, it ka jus runātu par sanatoriju. Starp citu, cik tālu ir Marss?
— Patlaban divsimt miljonu jūdžu, — Keivors mundri atteica. — Un mēs nokļūtu tuvu Saulei.
Mana fantāzija atkal sarosījās.
— Galu galā, — es sacīju, — šai jūsu idejā kaut kas ir. Ceļošana …
Es piepeši aptvēru, cik grandiozas iespējas mums pavērtos. Kā vīzijā es redzēju, ka visu Saules sistēmu šķērso keivorīta luksusa laineri un lodes. «Tiesības uz izmantošanas priekšrocībām» — pazibēja man galvā, un tās būtu tiesības planētu mērogā. Es atcerējos kādreizējās spāņu monopoltiesības uz Amerikas zeltu. Un te bija runa nevis par kādu atsevišķu planētu, bet par tām visām. Es blenzu Kei- vora sārtajā sejā, un piepeši mana iztēle iedarbojās pilnā sparā. Es piecēlos un ņēmos staigāt šurpu turpu. Mana mēle atraisījās.
— Es sāku saprast, — es teicu, — es sāku saprast. — Pāreja no šaubām uz entuziasmu bija noti
kusi vienā mirklī. — Tas taču ir vareni! — es kliedzu. — Tas ir kolosāli! Man ne sapņos kaut kas tāds nav rādījies!
Kad manas pretestības stingums bija pārvarēts, Keivors ļāva vaļu savam aizturētajam satraukumam. Arī viņš piecēlās un soļoja pa istabu. Arī viņš žestikulēja un kliedza. Mēs uzvedāmies kā apsēsti. Mēs bijām apsēsti.
— Mēs to visu nokārtosim, — Keivors sacīja, kad kāda nejauša grūtība piebremzēja manu aizrautību. — Mēs to visu viegli nokārtosim. Jau šovakar sāksim gatavot rasējumus lējumiem.
— Mēs to sāksim darīt tūlīt pat, — es atbildēju, un mēs steigšus devāmies uz laboratoriju, lai nekavējoties ķertos pie darba.
Visu to nakti es jutos kā bērns brīnumzemē. Rītausma mūs abus sastapa vēl strādājam — kaut ārā bija jau liela diena, mums joprojām dega elektrība. Es ļoti labi atceros, kādi šie rasējumi izskatījās. Es ēnoju un ietonēju, Keivors zīmēja — tie bija sasmērēti un visnotaļ sasteigti, taču nevainojami precīzi zīmējumi. Tajā naktī mēs dabūjām gatavas pasūtījuma shēmas tērauda karkasam un aizvariem, un stikla lode tika konstruēta nedēļas laikā. Mēs atteicāmies 110 savām pēcpusdienas sarunām un ierastā dzīves veida. Mēs ierakāmies darbā un gulējām un ēdām tikai tad, kad aiz izsalkuma un pārguruma vairs nespējām strādāt. Mūsu entuziasms pielipa arī mūsu trim palīgiem, lai gan viņiem^ nebija ne jausmas, kam šī lode domāta. Tajā laikā Gibss nekur negāja rāmā solī, pat pa laboratoriju viņš kustējās teciņiem vien.
Un lode auga. Pagāja decembris, janvāris — atceros, janvārī es veselu dienu šķūrēju aizsnigušo taciņu no manas mājiņas uz laboratoriju —, februāris,marts. Marta nogalē bija paredzēts būvēšanu pabeigt. Janvārī ar divjūgu tika atvesta milzīga kaste; mūsu biezā stikla lode bija jau gatava, un ar celtņa palīdzību mēs to pakarinājām tā, lai varētu ievietot tērauda karkasā. Februārī mēs saņēmām visas karkasa detaļas un aizvarus (ārējam apvalkam faktiski bija nevis lodes, bet daudzskaldņa forma, un uz katras skaldnes vajadzēja novietot pa aizvaram) un samontējām apakšējo daļu. Martā keivorīts bija pa pusei izgatavots, metāliskā masa izgājusi divas veidošanās stadijas, un mēs ar to noklājām lodes tērauda apvalku. Taisni apbrīnojami, cik precīzi Keivors bija izstrādājis savu projektu — būvējot mums neko nevajadzēja tajā mainīt. Kad lodes montāža bija pabeigta, viņš ierosināja novākt mūsu pagaidu laboratorijas jumtu un apkārt tai uzmūrēt krāsni. Tādējādi keivorīta tapšanas pēdējā stadija, kurā masa hēlija plūsmā tiek sakarsēta līdz sarkankvēlei, noslēgtos, kad tas jau uzklāts lodes virsmai.
Un tad mums bija jāapspriež un jāizlemj, kas ņemams līdzi — pārtikas koncentrāti, sabiezinātas esences, tērauda cilindri ar rezerves skābekli, ierīce gaisa attīrīšanai no ogļskābās gāzes un citiem atkri- tumproduktiem un skābekļa atjaunošanai ar nātrija peroksīdu, ūdens kondensatori un tā joprojām. Atceros, visa šī līdzņemamā bagāža — skārda kārbas, saiņi, kastes — stāvēja sakrauta kaudzē vienā kaktā, tik pārliecinoša savā lietišķumā.
Tas bija ļoti saspringts laiks, tā ka gandrīz neatlika ne brītiņa pārdomām. Bet kādu dienu, kad darbi gāja uz beigām, man uznāca dīvains noskaņojums. Visu rītu es biju mūrējis krāsni un apsēdos pie šīm mantām līdz nāvei noguris. Viss man šķita apnicis un nereāls.
— Paklausieties, Keivor! — es ierunājos. — Galu galā, kam tas viss vajadzīgs?
Viņš pasmaidīja.
— Drīz mēs dosimies ceļā.
_— Uz Mēnesi… — es domīgi sacīju. — Bet ko jūs cerat tur ieraudzīt? Manuprāt, Mēness ir mirusi pasaule.
Keivors paraustīja plecus.
— Ko jūs cerat tur ieraudzīt?
— Kad aizbrauksim, tad redzēsim.
— Vai patiešām? — es sacīju un stingi vēros vienā punktā.
— Jūs esat noguris, — Keivors piezīmēja. — Jums derētu šopēcpusdien mazliet izvēdināties.
— Nē! — es tiepīgi atteicu. — Es pabeigšu mūrēt.
Tā es arī darīju un sagādāju sev bezmiega nakti.
Man šķiet, ka tādu nakti es vēl nekad nebiju piedzīvojis. Pirms savas katastrofiskās neveiksmes veikala darījumos es dažkārt ļoti slikti gulēju, taču visļaunākā no tām naktīm salīdzinājumā ar šo bezgalīgo, mokošo nomodu bija salda snauda. Mani pēkšņi pārņēma drausmīgas bailes no tā, ko bijām nolēmuši darīt.
Neatceros, ka pirms tās nakts es jelkad būtu domājis par risku, kādam mēs sevi pakļāvām. Tagad šīs domas apsēda mani kā rēgu pulks, kas kādreiz aplencis Prāgu, un neatstājās ne soli. Ar satriecošu skaudrumu es pēkšņi aptvēru, cik dīvains un pārdabisks ir mūsu iecerētais ceļojums. Es jutos kā cilvēks, kas no patīkamiem sapņiem pamodies visšausmīgākajos apstākļos. Es gulēju plati atvērtām acīm, un ar katru mirkli stikla lode man šķita kļūstam neizturīgāka un nedrošāka, Keivors arvien nereālāks un fantastiskāks, viss šis pasākums arvien bīstamāks un bezjēdzīgāks.
Es izkāpu no gultas un klīdu apkārt. Tad apsēdos pie loga un vēros izplatījuma bezgalībā. Tur starp zvaigznēm bija neizmērojams tukšums, bezdibenīga
tumsa! Es mēģināju atcerēties visu, ko kādreiz biju lasījis par astronomijas jautājumiem, bet ar manām fragmentārajām zināšanām nepietika, lai kaut cik skaidri iztēlotos, kas mūs sagaida izplatījumā. Beidzot es atkal likos gultā un brīdi pa brīdim ieslīgu miegā, pareizāk sakot — murgainā snaudā, jo ikreiz man rādījās, ka nebeidzami krītu un krītu debesu bezdibenī.
Pie brokastīm es sagādāju Keivoram pārsteigumu. Es strupi viņam pateicu:
— Es nelidošu kopā ar jums tajā lodē.
Uz visiem viņa protestiem es atbildēju ar drūmu nepiekāpību.
— Tas ir pārlieku riskants pasākums, — es teicu, — un es tajā nepiedalīšos. Kas par traku, tas par traku!
Es negāju Keivoram līdzi uz laboratoriju. Kādu laiku, nekur nerazdams miera, nodīdījos pa māju, tad paņēmu cepuri un spieķi un devos vienatnē pa- klaiņot bez jebkāda mērķa. Bija iegadījies brīnišķīgs rīts: silts vējš un dzidri zilas debesis, visapkārt pirmais pavasara zaļums un neskaitāmu putnu dziesmas. Es ieturēju lenču, apēzdams bifšteku un iedzerdams alu mazā krodziņā netālu no Elhemas, un iztrūcināju saimnieku, sarunā par laiku piebilzdams:
— Cilvēks, kas atstāj šo pasauli, kad ārā tāds jaukums, ir muļķis!
— Es teicu to pašu, kad par to dzirdēju, — sacīja saimnieks, un es sapratu, ka vismaz vienai nabaga dvēselei šī pasaule kļuvusi nepanesama un tā šķīrusies no dzīves. Tas deva manām domām jaunu pavērsienu, un es turpināju savu ceļu.