Pēcpusdienā es jauki nogulēju kādā saulainā vietiņā un atspirdzis devos tālāk.
Es nonācu pie omulīga krodziņa netālu no Kenter- berijas. Tas bija viss ietinies koši zaļos vīteņaugos, un tā saimniece, veca, tīrīga sieviete, likās man visai simpātiska. Es konstatēju, ka man ir tieši tik daudz naudas, lai samaksātu par naktsmājām, un nolēmu tur pārnakšņot. Saimniece bija runīga persona, un līdztekus daudziem citiem sīkumiem es uzzināju, ka viņa nekad neesot bijusi Londonā.
— Visu mūžu esmu pavadījusi tepat Kenterbe- rijā, — viņa sacīja. — Es nepiederu pie jūsu klaiņo- tāju sugas.
— Bet kā jums patiktos ceļojums uz Mēnesi? — es iesaucos.
— Es nekad neesmu jūsmojusi par tiem baloniem, — viņa atbildēja, acīmredzot domādama, ka tā ir visai parasta ekskursija. — Es ar tādu neparko nelidotu, nē, nē!
Man tas likās uzjautrinoši. Pēc vakariņām es apsēdos uz sola krodziņa priekšā un patērzēju ar diviem strādniekiem par ķieģeļu taisīšanu, automobiļiem un pagājušā gada kriketa sacensībām. Rietumu pusē debesīs virs saules vīdēja blāvs augoša mēness sirpis, zilgans un neskaidrs kā tāla kalna virsotne.
Nākamajā dienā es atgriezos pie Keivora.
— Es došos jums līdzi, — es sacīju. —- Tas man bija tikai tāds mazs vājuma brīdis, nekas vairāk.
Tā bija vienīgā reize, kad es pārdzīvoju nopietnas šaubas par mūsu pasākumu. Nervi, nekas cits! Pēc tām es strādāju mazliet piesardzīgāk un katru dienu devos stundu ilgā pastaigā. Un beidzot mūsu darbi bija galā, atlika vienīgi lodes karsēšana krāsnī.
4. NODAĻA
Starts
— Rāpieties iekšā! — sacīja Keivors, kad es jāteniski apsēdos uz lūkas malas un raudzījos lejup lodes melnajā iekšienē. Mēs bijām divi vien. Bija vakars, saule jau norietējusi, un visam pāri klājās krēslas klusums.
Es ievilku iekšā otru kāju un noslidinājos lejup pa gludo stiklu lodes dibenā, tad pagriezos, lai paņemtu pretī Keivora pasniegtās pārtikas kārbas un citu bagāžu. Iekšā bija silti, termometrs rādīja astoņdesmit grādu pēc Fārenheita, un, tā kā siltuma izstarošanai vajadzēja būt minimālai, mēs bijām ģērbušies plānos flaneļa uzvalkos un vieglās kurpēs. Tomēr katram gadījumam mēs nodrošinājāmies ar biezām vilnas drēbēm un vairākām siltām segām. Pēc Keivora norādījuma es novietoju saiņus, skābekļa cilindrus un citas mantas brīvi sev apkārt, un drīz vien viss bija iekrauts. Keivors vēl apstaigāja mūsu bezjumta angāru, pārbaudīdams, vai neesam ko aizmirsuši, un tad arī pats ielīda lodē. Es pamanīju kaut ko viņam rokā.
— Kas jums tur ir? — es jautāju.
— Vai jūs nepaņēmāt neko lasīšanai?
— Mīļais dievs! Nē!
— Es piemirsu jums pateikt. Visādi var būt. Mūsu ceļojums var ilgt… nedēļām!
— Bet…
— Mēs lidosim šajā lodē pilnīgā bezdarbībā.
— Ja es būtu zinājis …
Keivors palūrēja laukā pa lūku.
— Re! — viņš sacīja. — Tur kaut kas ir!
— Vai es pagūšu?
— Mums vēl ir stunda laika.
Es paskatījos laukā. Tur mētājās vecs «Tit-Bits» numurs, ko droši vien bija atnesis kāds no vīriem. Tālāk kaktā es ieraudzīju saplēstu «Lloyd's News» eksemplāru. Savācis tos, es ierausos atpakaļ lodē.
— Bet kas jums tā par grāmatu? — es vaicāju.
Es paņēmu sējumu no Keivora rokām un izlasīju:
«Viljama Šekspīra darbi».
Viņš mazliet piesarka.
— Mana izglītība ir bijusi tik specifiski zinātniska … — viņš taisnodamies sacīja.
— Nekad neesat Šekspīru lasījis?
— Nē.
— Tas vīrs šo to zināja, kaut nebija augsti skolots.
— Tieši tā man ir stāstīts, — Keivors sacīja.
Es palīdzēju viņam ieskrūvēt lūkas stikla vāku, un tad viņš nospieda pogu, lai nolaistu atbilstošo aizvaru lodes ārpusē. Mazais krēslas četrstūris nozuda. Mēs atradāmies tumsā.
Kādu brīdi neviens no mums neteica ne vārda. Kaut gan mūsu lode nebija skaņas necaurlaidīga, valdīja dziļš klusums. Es iedomājos, ka te nav nekā, pie kā pieķerties, kad noliks starta grūdiens, un konstatēju, ka man būs neērti bez krēsla.
— Kāpēc mums nav krēslu? — es jautāju.
— Neraizējieties! — Keivors sacīja. — Mums tie nebūs vajadzīgi.
— Kā tā?
— Gan redzēsiet, — viņš sacīja tādā tonī kā cilvēks, kas vairāk negrib runāt.
Es klusēju. Piepeši pār mani nāca apgaismība, ka esmu rīkojies kā pēdējais muļķis, līzdams šajā lodē. Es jautāju sev, vai nav iespējams pat vēl tagad atkāpties. Es zināju, ka pasaule ārpus lodes būs pret mani salta un neviesmīlīga — nedēļām ilgi es biju dzīvojis no Keivora līdzekļiem -—r bet galu galā — vai tā būs tik salta kā absolūtā nulle, tik neviesmīlīga kā tukšums tur izplatījumā? Ja es nebūtu baidījies parādīt gļēvulību, man šķiet, pat vēl tad es būtu piespiedis Keivoru izlaist mani laukā. Tikai tāpēc es vilcinājos un vilcinājos, kļūdams arvien nervozāks un niknāks, bet laiks ritēja.
Tad es sajutu vieglu grūdienu, atskanēja neliels paukšķis, it kā blakus istabā tiktu atkorķēta šampanieša pudele, un klusa svelpoņa. Uz īsu mirkli man radās milzīga saspringuma sajūta, šķita, ka kājas ar neskaitāmu tonnu smagumu spiežas lejup pret stiklu. Tas ilga burtiski tikai vienu momentu. Bet tas padarīja mani aktīvu.
— Keivor! — es sacīju tumsā. — Mani nervi ir čupā … Es domāju . ..
Es aprāvos. Keivors nekā neatbildēja.
— Nolādēts! — es kliedzu. — Es esmu muļķis! Kāda velna pēc es esmu šeit? Keivor, es nelidošu! Tas ir pārāk riskanti. Es lienu laukā!
— Jūs to nevarat izdarīt, — viņš sacīja.
— Nevaru? To mēs vēl redzēsim!
Vairākas sekundes Keivors klusēja. Tad viņš ierunājās:
— Tagad ir par vēlu strīdēties, Bedford. Tas mazais grūdiens bija starts. Mēs jau lidojam augšup telpas bezdibenī ar izšautas lodes ātrumu.
— Es . . . — es bildu, un tad jau man šķita vienalga, kas notiek. Kādu brīdi es jutos galīgi apstulbis un neattapu ko teikt, it kā nekad iepriekš nebūtu dzirdējis par šo ideju — aizlidot no Zemes. Tad es samanīju neizskaidrojamas pārmaiņas sava ķermeņa stāvoklī. Tā bija viegluma, nerealitātes sajūta. Un vienlaikus galvu žņaudza dīvains, gandrīz vai paralizējošs stingums, ausīs dobji dunēja asinsvadi. Šīs sajūtas nepārgāja visu lidojuma laiku, taču vēlāk es pie tām tā pieradu, ka gandrīz vairs nemanīju.
Es izdzirdēju klikšķi, un iekvēlojās neliela spuldzīte.
Es ieraudzīju Keivora seju, tik bālu, kāda — es to jutu — bija arī manējā. Mēs klusēdami vērāmies viens otrā. Stikla caurspīdīgais melnums Keivora aizmugurē radīja iespaidu, it kā viņš peldētu tukšumā.
— Tātad mēs esam ieslodzīti, — es beidzot sacīju.
— Jā, — viņš atteica, — mēs esam ieslodzīti.
— Nekustieties! — viņš iesaucās, kad es pacēlu roku. — Pilnīgi atbrīvojiet muskuļus, it kā jūs būtu gultā. Mēs esam paši savā mazajā pasaulē. Paskatieties!
Viņš norādīja uz kastēm un saiņiem, kas bija gulējuši virs segām lodes dibenā. Es ar izbrīnu redzēju, ka tagad tie brīvi peld gandrīz pēdu atstatu no sfēriskās sienas. Tad es pēc Keivora ēnas pamanīju, ka viņš vairs nav atspiedies pret stiklu. Es izstiepu roku sev aiz muguras un konstatēju, ka arī es esmu atvirzījies no stikla un karājos telpā.