Es neiekliedzos un nežestikulēju, bet mani pārņēma bailes. Bija tāda sajūta, it kā mani turētu paceltu kāds neizprotams spēks. Pietika ar vieglu rokas pieskārienu stiklam, lai ķermenis strauji atvirzītos no tā. Es sapratu, kas noticis, taču mans izbīlis tāpēc nekļuva mazāks. Mēs bijām norobežoti no jebkuras ārējas gravitācijas, darbojās vienīgi lodē atrodošos priekšmetu pievilkšanas spēks. Un rezultātā it viss, kas nebija piestiprināts pie stikla, krita — gan lēnām, jo šo objektu masa bija neliela — uz mūsu mazās pasaules gravitācijas centru, kas, šķiet, atradās kaut kur lodes vidū, mazliet tuvāk man nekā Keivoram, tāpēc ka es biju smagāks.
— Mums jāpagriežas, — sacīja Keivors, — un jānovietojas vienam pret otru ar muguru tā, lai lietas būtu starp mums.
Tā bija neaprakstāmi dīvaina sajūta — šāda veidā brīvi peldēt telpā, sākumā patiešām drausmīgi dīvaina, bet, kad bailes pārgāja, gluži patīkama un ārkārtīgi nomierinoša, varbūt aptuveni līdzīga tai tīksmajai jutoņai, ko uz Zemes cilvēks izbauda, gulēdams uz ļoti bieza, mīksta pēļa. Turklāt šī pilnīgā nošķirtība un neatkarība! Kaut ko tādu es nebiju gaidījis. Es biju sagatavojies mežonīgam grūdienam starta brīdī, reibinošai ātruma sajūtai. Tā vietā — tikai sajūta, it kā es būtu kļuvis bezķermenisks. Tas nelīdzinājās ceļojuma sākumam, tas līdzinājās sapņa sākumam.
5. NODAĻA
Ceļojums uz Mēnesi
Drīz Keivors nodzēsa gaismu. Viņš teica, ka mums neesot diezcik lieli enerģijas krājumi un tie jāpie- taupot lasīšanai. Kādu laiku — nezinu, ilgi vai neilgi — visu ietina akla tumsa.
No melnā tukšuma uzpeldēja jautājums.
— Kā mēs lidojam? — es vaicāju. — Kāds ir mūsu virziens?
— Mēs lidojam projām no Zemes pa tangenti un, tā kā Mēness ir tuvu trešajam ceturksnim, dodamies tā virzienā. Es atvēršu aizvaru …
Atskanēja klikšķis, un lodes ārējā apvalkā atvā- zās logs. Debesis ārpusē bija tikpat melnas kā tumsa iekšpusē, bet atvērtā loga veidolu iezīmēja neskaitāmu zvaigžņu miriādi.
Tie, kas ir redzējuši zvaigžņotas debesis tikai no Zemes, nevar iedomāties, kā tās izskatās, kad gaisa puscaurspīdīgais, dūmakainais plīvurs ir atvilkts lost. Uz Zemes līdz mums nonāk tikai izkliedēti zvaigžņu spožuma atspulgi, kas izspiedušies cauri mūsu miglainajai atmosfērai. Bet nu beidzot es sapratu, ko nozīmē debesu karapulki!
Drīz vien mēs pieredzējām vēl dīvainākas lietas, bet šīs zvaigznēm nosētās bezgaisa debesis es laikam gan atcerēšos ilgāk par visu.
Mazais logs ar klikšķi aizvērās, otrs tam līdzās atsprāga vaļā un tūlīt atkal aizcirtās, tad atvāzās trešais, un man uz mirkli bija jāaiztaisa acis, vairoties no Mēness žilbinošā spožuma. Kādu brīdi es raudzījos uz Keivoru un baltas vizmas pārlietajām apkārtējām lietām, lai acis atkal pierastu pie gaismas, un tikai tad varēju tās pievērst šim bezkrāsainā spozmē kvēlojošajam spīdeklim.
Četri logi bija atvērti, lai Mēness pievilkšanas spēks iedarbotos uz visiem priekšmetiem mūsu lodē. Es jutu, ka vairs brīvi nepeldu telpā, ka manas kājas atbalstās uz stikla sienas Mēness virzienā. Arī segas un pārtikas kastes lēnām slīdēja lejup pa stiklu un drīz vien sablīvējās šajā lodes sektorā, daļēji aizsegdamas skatu. Man, protams, šķita, ka es raugos «lejup», kad skatījos uz Mēnesi. Uz Zemes «lejup» nozīmē Zemes virzienā — tā, kā krīt lietas, — un «augšup» ir pretējais virziens. Tagad mūs pievilka Mēness gravitācija, un, lai cik ačgārni tas likās, Zeme atradās virs mūsu galvām. Un, protams, kad visi keivorīta aizvari bija nolaisti, «lejup» nozīmēja — uz mūsu lodes centru, bet «augšup» — uz tās ārsienām.
Arī tas bija dīvaini, Zemes cilvēkam neparasti, ka gaisma nāca no apakšas. Uz Zemes gaisma krīt no augšas vai ieslīpi uz leju, bet šeit tās avots atradās mums zem kājām, un, lai redzētu savas ēnas, bija jāskatās uz augšu.
Sākumā man mazliet reiba galva, stāvot ta uz caurspīdīga, bieza stikla un raugoties lejup uz Me- nesi cauri simtiem tūkstošiem jūdžu Visuma telpas, bet ļoti drīz šis nelabums pārgāja. Turklāt tas bija vienreizīgi krāšņs skats!
Lasītājs to vislabāk varēs iztēloties, ja siltā vasaras naktī nogulsies zemē un starp paceltām kājām raudzīsies uz Mēnesi, tikai šeit nezin kādēļ — varbūt tāpēc, ka bezgaisa telpa padarīja to daudz spožāku, — Mēness šķita jau krietni lielāks, nekā tas izskatās no Zemes. Vissīkākās tā virsmas detaļas bija skaidri saredzamas. Un, tā kā mēs uz Mēnesi nelūkojāmies cauri gaisa slānim, tā kontūra bija spoža un asa, bez vainaga vai izplūduša vizmojuma, un zvaigžņu putekļi, kas klāja debesis, mirgoja pie pašas tā malas, bet otrā pusē skaidri iezīmēja Mēness neapgaismotās daļas apveidu. Tā stāvot un raugoties uz Mēnesi starp savām kājām, mani atkal ar desmitkārt lielāku spēku pārņēma neiespējamības sajūta, kas, brīžiem atkāpdamās, brīžiem uzmākdamās, bija pavadījusi mani kopš starta brīža.
— Keivor, — es sacīju, — man ir ērmoti ap dūšu. Tās kompānijas, ko mēs taisījāmies dibināt, un viss tas par minerāliem …
— Nu?
— Es neko tādu neredzu …
— Nē, — Keivors sacīja, — bet jūs tiksiet tam pāri.
— Man šķiet, es esmu spējīgs pielāgoties jebkuriem apstākļiem. Un tomēr patlaban … Uz brīdi man gandrīz likās, ka pasaule vispār nekad nav eksistējusi.
— Varbūt šis «Lloyd's News» eksemplārs jums palīdzēs.
Kādu mirkli es blenzu uz laikraksta lapu, tad pacēlu to pie sejas un konstatēju, ka gluži viegli varu izlasīt iespiesto tekstu. Es uzgāju sleju ar sludinājumiem. «Džentlmenis aizdod naudu no personiskiem līdzekļiem,» es izlasīju. Es pazinu šo džentlmeni. Kāds savādnieks gribēja pārdot «gluži jaunu Kate- veja firmas velosipēdu, kas maksā 15 mārciņu», par piecām mārciņām, un trūkumā nonākusi lēdija piedāvāja ļoti lēti pārdot dažus zivju nažus un dakšiņas, savu «kāzu dāvanu». Droši vien patlaban, kad es lasīju šos sludinājumus, kāda vientiesīga dvēsele vērtējoši aplūkoja šos nažus un dakšiņas, kāda cita uzvaroši aizbrauca ar nopirkto velosipēdu, bet trešā paļāvīgi konsultējās ar labdarīgo, bagāto džentlmeni. Es iesmējos un izlaidu laikrakstu no rokām.
— Vai mūs var redzēt no Zemes? — es vaicāju.
— Kāpēc jūs tā jautājat?
— Es pazīstu vienu cilvēku, kas ļoti interesējas par astronomiju. Man ienāca prātā, ka būtu diezgan jocīgi, ja … mans draugs šai brīdī raudzītos teleskopā.
— Visspēcīgākajā Zemes teleskopā mūs pat tagad varētu saskatīt tikai kā niecīgu punktiņu.
Kādu brīdi es klusēdams vēros uz Mēnesi.
— Tā ir pasaule, — es sacīju. — Šeit tas jūtams nesalīdzināmi vairāk nekā uz Zemes. Varbūt arī cilvēki…
— Cilvēki! — Keivors iesaucās. — Nē! Izmetiet to no galvas! Iedomājieties, ka esat devies supertālā Arktikas ceļojumā un pētījat neapdzīvotas, tuksnesīgas teritorijas. Paskatieties! — viņš norādīja ar roku uz balto spozmi lejā. — Tā ir mirusi pasaule, mirusi! Milzīgi izdzisuši vulkāni, pirmatnēji lavas sablīvējumi, sniega vai sasalušas ogļskābes tuksneši, visur grunts nogruvumu kraujas, plaisas un aizas. Nekas tur nenotiek. Cilvēki ir sistemātiski novērojuši šo planētu teleskopos vairāk nekā divsimt gadu. Kā jūs domājat, vai daudz pārmaiņu viņi ir redzējuši?