— Nekādās.
— Ir neapšaubāmi konstatēti divi grunts nogruvumi, arī it kā vienas plaisas rašanās un neliela periodiska krāsas izmaiņa, un tas ir viss.
— Es nezināju, ka pat tas ir novērots.
— O, jā! Bet par cilvēkiem nevar būt ne runas!
— Starp citu, — es jautāju, — cik mazs priekšmets uz Mēness būtu saskatāms vislielākajos teleskopos?
— Varētu redzēt, teiksim, prāvu baznīcu. Protams, būtu saskatāmas pilsētas vai celtnes un jebkurš lielāks cilvēku roku veidojums. Varbūt tur ir kukaiņi, piemēram, skudrām līdzīgi radījumi, kas no Mēness nakts var paslēpties dziļās alās, vai arī kāds pavisam jauns dzīvu būtņu paveids, kāda nav uz Zemes. Tas ir visvairāk iespējams, ja mēs tur vispār atradīsim dzīvību. Padomājiet par apstākļu atšķirību! Dzīvībai uz Mēness jāpielāgojas dienai, kuras garums līdzinās četrpadsmit Zemes dienām, — četrpadsmit dienas nepārtraukti kveldē saule, un tad seko tikpat ilga nakts, kas kļūst arvien aukstāka un aukstāka zem šīm saltajām, dzedrajām zvaigznēm. Mēness naktij ir jābūt nežēlīgi aukstai, temperatūra tur nokrīt līdz absolūtajai nullei, tas ir, divsimt septiņdesmit trīs grādiem pēc Celsija zem ūdens sasalšanas punkta uz Zemes. Ja tur ir dzīvi radījumi, tiem, lai pārlaistu kādu nakti, jāliekas ziemas guļā un katru dienu atkal jāceļas augšā. — Keivors brīdi padomāja un tad turpināja: — Iespējams, ka tur mīt kaut kādi tārpiem līdzīgi rāpuļi, kas uzņem gaisu cietā veidā, kā sliekas rij zemi, vai arī biezādaini briesmoņi…
— Starp citu, — es sacīju, — kāpēc mēs nepaņēmām līdz ieročus?
Keivors uz to nekā neatbildēja.
— Nē, — viņš sacīja, — mums jāturpina ceļojums. Kad nokļūsim uz Mēness, tad jau redzēsim.
Es kaut ko atcerējos.
— Lai kādi tur būtu apstākļi, — es teicu, — vismaz minerālus mēs tur atradīsim.
Drīz vien Keivors man pavēstīja, ka viņš gribot mazliet izmainīt kursu, īsu brīdi ļaujot uz mūsu lodi iedarboties Zemes pievilkšanas spēkam. Viņš atvēršot uz trīsdesmit sekundēm vienu aizvaru Zemes pusē. Viņš brīdināja, ka man reibšot galva, un ieteica izstiept rokas pret stiklu, lai krītot atmestos uz tām. Es paklausīju viņa padomam un atspiedos ar kājām pret pārtikas kastēm un gaisa cilindriem, lai tie neuzveltos man virsū. Tad logs ar klikšķi atvērās. Es neveikli nokritu uz rokām un sejas un uz mirkli starp saviem izplestajiem pirkstiem ieraudzīju mūsu māmuļu Zemi — planētu debesīs zem sevis.
Mēs vēl arvien bijām tai ļoti tuvu — Keivors teica, ka attālums esot apmēram astoņsimt jūdžu, — un milzīgais Zemes disks piepildīja visas debesis. Bet jau tagad skaidri varēja redzēt, ka mūsu planētai ir lodes forma. Kontinentu zem mums ietina krēsla, bet rietumos lielie, pelēkie Atlantijas okeāna plašumi dziestošās dienas gaismā mirdzēja kā kausēts sudrabs. Man likās, ka es cauri mākoņu plīvuram saskatīju Francijas un Spānijas piekrastes līniju un Anglijas dienviddaļu, tad aizvars klikšķēdams atkal aizcirtās, un es, galīgi zaudējis apjēgu, lēnām slīdēju lejup pa gludo stiklu.
Kad beidzot es atkal atģidos, šķita pilnīgi neapšaubāmi, ka Mēness atrodas «lejā», zem mums, bet Zeme, kas man un visai cilvēcei kopš sākumu sākumiem bijusi apakš kājām, — kaut kur pie apvāršņa.
Bezsvara stāvoklī kustības prasīja tik maz piepūles un viss darāmais bija tik viegli paveicams, ka pagāja gandrīz sešas stundas kopš starta brīža (pēc Keivora hronometra), iekams mēs jutām vajadzību kaut ko ieēst. Es pabrīnījos, cik ātri aizskrējis laiks. Un pat tad man pietika ar dažiem kumosiem. Kei- vors pārbaudīja ogļskābes un ūdens absorbcijas aparātu un pavēstīja, ka tas darbojoties apmierinoši, jo mūsu skābekļa patēriņš esot ārkārtīgi niecīgs. Tā kā sarunāties mums tobrīd negribējās un nekas vairāk darāms nebija, mēs ļāvāmies savādajam gurdumam, kas mācās virsū, un, izklājuši segas lodes lejasdaļā tā, lai iespējami norobežotos no Mēness gaismas, novēlējām viens otram labu nakti un gandrīz tūlīt ieslīgām miegā.
Un tā, brīžiem gulēdami, brīžiem sarunādamies, reizumis mazliet palasīdami un šad tad bez sevišķas apetītes [1] ieturēdami azaidu, bet lielākoties ieslīguši tādā kā transā, kas nelīdzinājās ne nomodam, ne miegam, mēs cauri laika telpai, kur nebija ne nakts, ne dienas, klusi, mīksti un ātri kritām Mēness virzienā.
6. NODAĻA
Nolaišanās uz Mēness
Atceros, kādu dienu Keivors piepeši atvēra uzreiz sešus aizvarus un mani tā apžilbināja, ka es viņam skaļi uzbļāvu. Visu šo stikla sienas daļu aizpildīja Mēness — varens, baltā gaismā zaigojošs sirpis ar tumsas izrobītu asmeni, kas šķita kā atplūstošā tumsas bēguma iznirstošais krasts, kur saules spozmē slējās kalnu smailes un galotnes. Es pieņemu, ka la
sītājs ir redzējis Mēness virsmas zīmējumus vai fotogrāfijas, tāpēc būtu lieki tuvāk aprakstīt šo ainavu, šīs plašās lokveida kalnu grēdas, lielākas nekā jebkuri Zemes kalni, to saulē mirdzošās virsotnes, asās un dziļās ēnas, pelēkos, gravām izvagotos līdzenumus, kraujas, paugurus un krāterus — visu mežonīgo Mēness virsmas reljefu, kas vīdēja zem mums spoži apgaismots vai tinās tumsas noslēpumainajā melnumā. Mēs lidojām pāri šai pasaulei tikai kādas simt jūdzes virs tās kraujām un smailēm. Un mēs redzējām to, ko neviena acs uz Zemes nekad neredzēs. Dienas spilgtajā gaismā klinšu, gravu un krāteru asās kontūras pamazām kļuva pelēcīgas un neskaidras sabiezējošās dūmakas dēļ, saules apspīdēto virsmu baltais segums saira gabalu gabalos, tie saruka arvien mazāki, līdz nozuda pavisam, un šur tur parādījās un auga plašumā dīvaini brūnas un olīv- zaļas nokrāsas laukumi.
Taču mēs nevarējām ilgi skatīties, jo nu bija pienācis mūsu ceļojuma pats bīstamākais posms. Mums, lidojot apkārt Mēnesim, vajadzēja nolaisties arvien tuvāk tam, samazināt ātrumu un nogaidīt īsto brīdi, kad beidzot varēsim nosēsties uz tā virsmas.
Keivoram tas bija intensīvas darbošanās laiks, es šīs stundas pavadīju bažu pilnā bezdarbībā. Man nepārtraukti likās, ka es maisos viņam pa kājām. Viņš lēkāja šurpu turpu pa lodi tādā ātrumā, kāds uz Zemes nebūtu iespējams. Šo pēdējo stundu laikā viņš nemitīgi atvēra un aizdarīja keivorīta aizvarus, kaut ko rēķināja, ik pa brīdim kvēlspuldzes gaismā skatījās hronometrā. Ilgu laiku visi mūsu logi bija aizvērti, un mēs klusu karājāmies tumsā, traukdamies cauri Visuma telpai.
Tad Keivors sataustīja aizvaru slēdžus, un piepeši atdarījās četri logi. Es sagrīļojos un aizklāju acis — mani apšļāca, apsvilināja un apžilbināja nepierastais saules spožums zem kājām. Tad aizvari atkal aizcirtās, un tumsā, kas spiedās acīs, man noreiba galva. Pēc tam es atkal peldēju milzīgā, melnā klusumā.
Beidzot Keivors ieslēdza elektrisko gaismu un ierosināja sasiet visu mūsu bagāžu kopā un ietīt segās, lai pasargātu to no satricinājuma nosēšanās brīdī. Mēs to izdarījām pie aizvērtiem logiem, jo tad mūsu lietas pašas no sevis novietojās lodes centrā. Tā arī bija dīvaina darbošanās: mēs, divi vīri, brīvi peldējām pa sfērisko telpu, saiņodami mantas un pievilkdami virves. Iedomājieties to, ja varat! Nebija ne augšas, ne apakšas, un katrai enerģiskākai kustībai bija negaidītas sekas. Te Keivora ķermenis ar visu sparu piespieda mani pie stikla, te es bezspēcīgi ķepurojos tukšumā. Te elektriskā spuldze bija virs galvas, te atkal zem kājām. Te Keivora kājas rēgojās man acu priekšā, te mēs atradāmies šķērsām viens pār otru. Bet beidzot visas mantas bija droši sasietas kopā lielā, mīkstā sainī, izņemot divas segas ar galvas caurumiem vidū, kurās mēs domājām ietīties paši.