Tad Keivors uz īsu mirkli atvēra vienu logu Mēness pusē, un mēs redzējām, ka krītam lejup virs milzīga centrālā krātera, kuram apkārt krustveidā grupējās daudzi mazāki krāteri. Pēc tam Keivors atkal atsedza mūsu mazo lodi svilinošajai, žilbinošajai saulei. Man šķiet, viņš izmantoja tās pievilkšanas spēku kā bremzi.
— Ietinieties segā! — viņš pēkšņi uzsauca, strauji atvirzīdamies no manis.
Pirmajā momentā es nekā nesapratu, tad paķēru segu, kas atradās man zem kājām, uzmetu to sev virsū un pārvilku pāri galvai. Keivors aši aiztaisīja aizvarus, vienu atkal atdarīja un tūlīt pat aizvēra, tad piepeši sāka raut vaļā tos visus līdz galam. Es sajutu triecienu, un tad mēs vēlāmies apkārt un
apkārt, te atsizdamies pret stiklu, te pret mūsu lielo bagāžas saini un ķerdamies viens pie otra, bet ārpusē šķīda kaut kas balts, it kā mēs veltos lejup pa sniegotu nogāzi. ..
Riņķī, apkārt, bunkš, bankš, riņķī, apkārt…
Tad — dobjš būkšķis, un es atrados pa pusei aprakts zem mūsu mantu saiņa. Kādu brīdi valdīja klusums. Tad es dzirdēju Keivoru tusnījam un krekšķam un kādu aizvaru noknikstam savā ligzdā. Es ar pūlēm pagrūdu nost segās ievīstīto bagāžu un izlīdu no saiņa apakšas. Mūsu atvērtajos logos spiedās ar zvaigznēm piekaisīta melna tumsa.
Mēs bijām nokrituši lielajā krāterī un palikuši dzīvi, un tagad gulējām tumsā tā sienas ēnā. Daudzmaz atguvušies, mēs aptaustījām nobrāzumus uz saviem locekļiem. Laikam gan neviens no mums nebija gaidījis, ka nosēšanās būs tik nelādzīga. Es ar mokām pierausos kājās.
— Un tagad, — es teicu, — palūkosimies uz Mēness peizāžu! Bet… Ir drausmīgi tumšs, Keivor!
Stikls bija nosvīdis, un runādams es slaucīju to ar segas stūri.
— Mēs esam te ieradušies apmēram pusstundu pirms saullēkta, — Keivors sacīja. — Mums jāgaida.
Nebija iespējams it neko saskatīt. Tikpat labi mēs būtu varējuši atrasties tērauda lodē. Berzējot ar segu, es tikai noķēpāju stiklu, un, tiklīdz es stiklu noslaucīju, to atkal padarīja necaurredzamu nupat kondensējies mitrums, kam piejaucās arvien vairāk segas pūku. Protams, man nevajadzēja lietot segu. Pūlēdamies notīrīt stiklu, es paslīdēju uz mitrās virsmas un sasitu stilbu pret skābekļa cilindru, kas bija izspiedies no saiņa.
Tas bija nejēdzīgi, tas bija absurds. Mēs tikko bijām atbraukuši uz Mēness un atradāmies nezin kādu brīnumu vidū, bet varējām redzēt vienīgi pelēko, norasojušo savas stikla bumbas sienu.
— Sasodīts! — es iesaucos. — Ja šitā, tad mēs tikpat labi būtu varējuši palikt mājās. — Un, trīcēdams un vīstīdamies ciešāk segā, es apsēdos uz mantu saiņa.
Pēkšņi mitrums pārvērtās vizuļojošās leduspuķēs.
— Vai jūs varat aizsniegt elektriskā sildītāja slēdzi? — Keivors jautāja. — Jā, tā melnā poga. Citādi mēs nosalsim.
Es neliku to divreiz teikt.
— Un ko mēs tagad darīsim? — es vaicāju.
— Gaidīsim, — Keivors atbildēja.
— Gaidīsim?
— Protams. Mums jāgaida, kamēr gaiss šeit iekšā sasils un stikls kļūs tīrs. Līdz tam mēs neko nevaram iesākt. Šeit vēl ir nakts. Mums jāgaida, kamēr uzau- sīs diena. Starp citu, vai jums negribas ēst?
Es viņam tūlīt neatbildēju, tikai sēdēju un bozos. Tad negribīgi novērsos no noķēpātā stikla un ielūkojos Keivoram sejā.
— Jā, — es sacīju, — man gribas ēst. Es jūtos briesmīgi vīlies. Es biju gaidījis . .. pats nezinu, ko, taču ne šādu situāciju.
Filozofiski samierinājies ar stāvokli, es ietinos ciešāk segā, atkal apsēdos uz saiņa un sāku savu pirmo maltīti uz Mēness. Bet, cik atceros, pabeigt es to nepaguvu. Drīz vien stikls sāka atkust — uz tā parādījās mazi, no ledus brīvi ielāpiņi, kas ātri paplašinājās un saplūda kopā lielākos laukumos, līdz necaurredzamais plīvurs, kas paslēpa Mēness pasauli mūsu skatieniem, pilnīgi nozuda.
Mēs kāri vērāmies laukā uz Mēness peizāžu.
7. NODAĻA
Saullēkts uz Meness
Tā bija mežonīga un drūma aina. Mēs atradāmies milzīga amfiteātra vidū, plašā, apaļā bedrē, gigantiska krātera dibenā. Tā stāvās klinšu sienas ieslēdza mūs no visām pusēm. Uz rietumu sienas krita mums vēl neredzamās saules gaisma, sniegdamās līdz pašai kraujas pamatnei un ļaudama saskatīt haotiski sa- svaidītu dzeltenīgu un pelēkņ klinšu jūkli, kurā vietvietām vīdēja sniega kupenas un iegulas. Šī krātera mala atradās no mums varbūt kādas divpadsmit jūdzes tālu, bet, tā kā nebija atmosfēras, mēs visu redzējām ārkārtīgi skaidri un precīzi. Saules apmirdzētā klints siena spilgti un asi iezīmējās uz zvaigznēm nosēta melna fona, kas mūsu acīm šķita vairāk līdzināmies ar brīnišķīgiem vizuļiem rotātam samta aizkaram nekā debesīm.
Austrumu siena sākumā izskatījās kā zvaigznēs zvīļojošā debesu kupola tumša apakšmala. Ne sārta atblāzma, ne blāvums debesīs nevēstīja rītausmu. Tikai zodiakālā gaisma, liels, vizmojošs konusveida spožums, ar smaili vērsts pret Rīta zvaigzni, brīdināja mūs par saules tuvumu.
Ap mums bija vienīgi tā gaisma, ko atstaroja krātera rietumu siena. Zem tās pletās plašs, zviļņains līdzenums, auksts un pelēks tuksnesis, kas austrumu virzienā kļuva arvien tumšāks un tumšāks, līdz pilnīgi saplūda ar kraukļa melno klints ēnu. Neskaitāmi apaļi, pelēki uzkalni, spokaini pauguri, kupenām līdzīgi baltas vielas blāķi, kas rēgojās cits aiz cita, cik vien tālu sniedza skatiens, pirmoreiz lika mums apjaust krātera lielumu. Šie gaišie pauguri izskatījās pēc sniega. Sākumā es tā arī domāju. Bet tas nebija sniegs — šie blāķi un pauguri bija sasalis gaiss!
Tāds skats pavēras mūsu acīm sakumā, bet tad — piepeši, ātri un brīnumaini iestājās Mēness diena.
Saules gaisma bija noslīdējusi līdz klints apakšai, pieskārās kupenām tās pakājē un septiņjūdžu soļiem neatturami tuvojās mums. Šķita, it kā tālā klints siena sakustētos un sāktu vibrēt, un no rītausmas skartā krātera dibena pacēlās pelēki garaiņi, kas mutuļu mutuļiem un rēgainām pītēm virmoja augšup, kļūdami arvien biezāki, kuplāki un blīvāki, līdz beidzot viss līdzenums rietumu pusē kūpēja kā slapjš mutautiņš, ko tur pie uguns, un rietumu klintis aiz šā tvaiku plīvura izskatījās kā izplūdis, blāzmojošs sārtums.
— Tas ir gaiss, — Keivors sacīja. — Tam jābūt gaisam, nekas cits tādā veidā neizgarotu no pirmā saules stara pieskāriena … Un tik ātri…
Viņš pablenza augšup.
— Skatieties! — viņš teica.
— Kur? — es jautāju.
— Debesīs. Melnums jau ir kļuvis iezilgans. Redziet! Zvaigznes šķiet lielākas. Un mazākās no tām, tāpat arī visi blāvie miglāji, ko redzējām lidojot, ir nozuduši!
Ātri un neapturami diena tuvojās mums. Saule citu pēc cita apspīdēja pelēkos paugurus un pārvērta tos baltos tvaika mutuļos. Galu galā uz rietumiem no mums vairs nekas cits nebija saskatāms kā tikai bangojoša miglas jūra, kas vālu vāliem cēlās augšup un nāca tuvāk. Krātera siena bija atkāpusies arvien tālāk un tālāk, kļuvusi neskaidra, dūmakas plīvurā fantastiski mainījusi apveidus, līdz beidzot sagruvusi un pazudusi balto mākoņu jūklī.
Mutuļojošā miglas blīva nāca mums arvien tuvāk ar tādu ātrumu kā dienvidrieteņa dzīta mākoņa ēna. Mūs jau apņēma viegla dūmaka.