Keivors sagrāba manu roku.
— Kas ir? — es jautāju.
— Skatieties! Saullēkts! Saule!
Viņš pagrieza mani apkārt un norādīja uz krātera austrumu sienas kori, kas rēgojās pāri dūmakai, tik tikko manāmi gaišāka par tumšajām debesīm. Tagad tās kontūru iezīmēja dīvaini, sārti veidojumi, tādas kā spilgti sarkanas liesmu mēlītes, kas lēkāja un raustījās. Sākumā es domāju, ka šī ugunīgo mēlīšu virtene gar klints kori radusies, saules gaismai atstarojoties miglas pilienos, bet īstenībā tas, ko es redzēju, bija saules vainags, kuru uz Zemes mūsu acīm mūžam noslēpj atmosfēras plīvurs.
Un tad parādījās pati saule!
Lēnām un neatvairāmi virs klints kores iezaigojās spoža līnija, šaura, nepanesami žilbinoša josliņa, kas izliecās ieapaļa, tad kļuva par pusapli, pārvērtās liesmojošā scepterī un svieda mums ugunīgas svelmes pīķi gluži kā šķēpu.
Patiešām šķita, ka tas izdūris man acis! Es skaļi iekliedzos, galīgi apžilbis, novērsos un taustījos zem saiņa pēc savas segas.
Reizē ar spožo gaismu mūs sasniedza skaņa, pirmā skaņa, ko dzirdējām no ārpuses, kopš bijām atstājuši Zemi, — šņācoša, svelpjoša skaņa, austošās dienas gaisa drānu nemierīgā šalkoņa. Tai pašā mirklī mūsu lode spēji sazvēlās, un mēs apžilbināti un apmulsuši bezpalīdzīgi uzgrūdāmies viens otram virsū. Lode atkal sazvēlās, un šņākoņa kļuva skaļāka. Es turēju acis cieši aizmiegtas un neveikli pūlējos uzvilkt segu pār galvu, un šī otrā sazvelšanās nogāza mani no kājām. Es nokritu uz mantu saiņa un, atvēris acis, vienu momentu redzēju, kas notiek viņpus stikla sienas. Gaiss bija kļuvis pa pusei šķidrs un vārījās gluži kā sniegs, kad tajā iebāž balti nokaitētu dzelzs stieni. Vēl nesen cietais gaiss no saules pieskāriena bija pēkšņi pārvērties par plūstošu masu, netīru putru, šķidru ķēpu, kas šņāca un burbuļoja, pārtap- dama gāzē.
Tad lode atkal sazvēlās, tagad daudz stiprāk nekā iepriekš, un mēs ar Keivoru pieķērāmies viens pie otra. Bet jau nākamajā mirklī mēs atradāmies ar kājām gaisā. Mēs vēlāmies riņķī un apkārt, un tad es nokritu uz visām četrām. Mēs bijām Mēness rītausmas varā. Tā gribēja mazajiem Zemes cilvēkiem parādīt, ko Mēness ar tiem var izdarīt.
Es atkal pametu skatienu ārā — tur mutuļoja tvaiki, pusšķidrā masa kūsāja un burzguļoja, te uz- virzdama, te noplakdama. Pēkšņi mūs apņēma tumsa. Es nogāzos uz muguras, Keivora ceļgali bija ietrie- kušies man krūtīs. Tad viņš laikam tika aizsviests projām, un vienu mirkli es gulēju pilnīgi bez elpas, blenzdams augšup. Kūstošās vielas gūzma bija uzvēlusies mums virsū, aprakusi mūs un tagad šņākdama vārījās virs stikla. Es redzēju burbuļus lēkājam pa tā virsmu un, vērodams tos, dzirdēju Keivoru vārgi iekliedzamies.
Tad mūs skāra milzīgs pusšķidrā gaisa nogruvums, un mēs stenēdami un sodīdamies sākām strauji velties lejup pa nogāzi rietumu virzienā. Mēs vēlāmies arvien ātrāk un ātrāk, lidodami pāri plaisām, atsizdamies pret pauguriem, un mežonīgā tempā drāzāmies iekšā Mēness dienas baltajā, verdošajā mutulī.
Ķerdamies viens pie otra, mēs kūleņojām pa lodi, mētāti te uz vienu, te uz otru pusi un ik pa brīdim atsizdamies pret tikpat nežēlīgi svaidīto bagāžas saini. Mēs sagrūdāmies kopā, saķērāmies, tikām atrauti viens no otra, tad atkal mūsu galvas sadūrās un acu priekšā nošķīda ugunīgas dzirksteles. Uz Zemes mēs jau sen būtu viens otru sašķaidījuši, bet uz Mēness, par laimi, mūsu svars bija sešas reizes mazāks un mēs kritām ļoti viegli. Vēl atceros, ka mani pārņēma drausmīgs nelabums un likās, it kā smadzenes galvaskausā būtu apgriezušās otrādi, tad viss pagaisa…
Kaut kas darbojās gar manu seju, kaut kādi tievi taustekļi pieskārās manām ausīm. Pēc tam es atklāju, ka neganto apkārtējās ainavas spožumu mazina zilas acenes. Keivors bija noliecies pār mani, un es no apakšas redzēju viņa seju, arī viņa acis aizsargāja tumšas brilles. Viņš elpoja nevienmērīgi, un viņa nobrāztā lūpa asiņoja.
— Vai jūtaties labāk? — viņš jautāja, ar plaukstas virspusi noslaucīdams asinis.
Kādu brīdi man šķita, ka viss apkārt šūpojas, bet tas bija tikai reibonis. Es apjautu, ka Keivors ir nolaidis dažus aizvarus lodes ārpusē, lai pasargātu mani no tiešiem saules stariem. ^/īss apkārt mums bija spožas gaismas apspīdēts.
— Ak dievs! — es izdvesu. — Tas taču …
Es izstiepu kaklu, lai paskatītos, un redzēju, ka ārā žilbinoši spīd saule. No pirmītējās drūmās tumsas vairs nebija ne miņas.
— Vai es ilgi biju nesamaņā? — es jautāju.
— Nezinu — hronometrs ir salauzts. Šķiet, tikai mazu brītiņu … Mans dārgais draugs! Es jau baidījos …
Es gulēju, pūlēdamies aptvert, kas noticis. Keivora sejā vēl bija saskatāmas pārdzīvotā satraukuma pēdas. Kādu brīdi es neteicu ne vārda, tikai aptaustīju savus sasitumus un ielūkojos Keivora sejā, vai arī tā nav savainota. Manas labās rokas virsa bija cietusi visvairāk, tai bija norauta āda. Arī pierē bija asiņains nobrāzums. Keivors pasniedza man mazu mēriņu ar kaut kādu tonizējošu līdzekli — esmu ais- mirsis tā nosaukumu —, ko viņš bija paņēmis līdzi. Pēc neilga laika man kļuva mazliet labāk. Es uzmanīgi izstaipīju locekļus. Drīz vien es jau varēju normāli parunāt.
— Diezgan nelādzīga būšana, — es sacīju, it kā turpinādams iesāktu sarunu.
— Jā, jums taisnība.
Keivors iegrima domās, nokāris rokas pār ceļgaliem. Pēc brīža viņš paraudzījās caur stiklu, tad cieši pavērās manī.
— Ak dievs! — viņš iesaucās. — Nē, tas nevar būt!
— Kas noticis? — mirkli klusējis, es jautāju. — Vai mēs esam nokļuvuši tropos?
— Tā jau es domāju. Šis gaiss — ja tas ir gaiss — ir iztvaikojis. Lai nu kā, šī baltā viela ir iztvaikojusi, un Mēness virsma kļuvusi redzama. Mēs atrodamies uz klints bluķa. Šur tur var redzēt kailu grunti. Tā ir visai dīvaina grunts!
Tad Keivoram ienāca prātā, ka paskaidrojumi nav vajadzīgi. Viņš palīdzēja man piecelties sēdus, un es varēju visu aplūkot paša acīm.
8. NODAĻA
Mēness rīts
Asais melnā un baltā kontrasts ainavā bija nozudis. Saules gaisma bija ieguvusi vieglu dzintara nokrāsu, ēnas uz krātera klints sienas kļuvušas purpursarkanas. Austrumu pusē vēl gulēja tumšs miglas blāķis, aizsegdams saullēktu, bet rietumos debesis bija zilas un skaidras. Es sāku apjaust, cik ilgu laiku esmu bijis nesamaņā.
Mēs vairs neatradāmies bezgaisa tukšumā. Ap mums bija radusies atmosfēra. Apkārtējā ainava bija kļuvusi izteiksmīgāka, daudzveidīgāka, kontūras asākas. Tikai šur tur ēnā vēl rēgojās baltā substance — tas bija sniegs, nevis sasalis gaiss —, un līdzības ar Arktiku vairs nebija nemaz. Visur spožajā saules gaismā pletās lieli, rūsganbrūni kailas, nelīdzenas grunts laukumi. Vietumis sniega kupenu malā spīdēja mazi ūdens dīķīši un strautiņi — tie bija vienīgais kustīgais elements šajā tuksnesīgajā peizāžā. Saule apspīdēja mūsu lodes divus augšējos sektorus, un tajā daļā bija īsts vasaras karstums, bet mūsu kājas vēl atradās ēnā, un lode gulēja uz sniega kupenas.
Šur tur uz tuvējās nogāzes bija izkaisīti sausām, savītām nūjiņām līdzīgi veidojumi tādā pašā rūsganā krāsā kā klints, uz kuras tie gulēja, bet samērā viegli saskatāmi tāpēc, ka to ēnas pusē stiepās šauras, baltas neizkusuša sniega josliņas. Tas spēji iekustināja manas domas. Kā šādi veidojumi radušies pasaulē, kur nav dzīvības? Tad, acīm pierodot pie tiem un ielūkojoties vērīgāk, es pamanīju, ka nogāzes virsmai gandrīz viscaur ir šķiedraina struktūra; tā atgādināja brūnu skuju paklāju, kāds mēdz būt zem priedēm.