— Vispirms mazu piesardzību, — viņš sacīja un brīdināja, ka, lai gan ārpusē noteikti esot skābekli saturoša atmosfēra, tā varot būt tik ļoti retināta, ka mēs to nepanesīšot. Viņš atgādināja man kalnu slimību un pastāstīja par asiņošanu, kas piemeklē aero- nautus, ja viņi pārāk strauji nolaižas. Pēc tam viņš rūpīgi sagatavoja kaut kādu pretīgi garšojošu maisījumu un piespieda arī mani to iedzert. Es no tā jutu nelielu stīvumu ķermenī, bet nekā citādi tas uz mani neiedarbojās. Tad Keivors atļāva sākt at- skrūvēšanu.
Drīz lūkas stikla vāks bija tiktāl atskrūvēts, ka blīvākais gaiss no mūsu lodes sāka izplūst gar vītnēm uz āru, sīkdams tā, kā sīc ūdens katliņš pirms uzvārīšanās. Tādēļ Keivors lika man pārtraukt skrū- vēšanu. Bija skaidrs, ka spiediens ārpusē ir stipri mazāks nekā lodes iekšienē. Cik daudz mazāks, to mēs nekādi nevarējām noteikt.
Es sēdēju, turēdams lūkas vāku ar abām rokām, gatavs to atkal aizdarīt, ja, par spīti mūsu kvēlajām cerībām, Mēness atmosfēra galu galā tomēr izrādītos pārāk retināta. Keivors sēdēja ar saspiesta skābekļa cilindru pa rokai, lai atjaunotu spiedienu lodē. Mēs klusēdami raudzījāmies viens otrā, tad pievērsām skatienus fantastiskajai veģetācijai, kas līgodamās acīm redzami un klusi auga ārpusē. Joprojām, griezīgi sīcot, no lodes izplūda gaiss.
Man ausīs sāka dobji dunēt, un Keivora rosīšanās troksnis vairs tikpat kā nebija saklausāms. Es pamanīju, cik kluss viss kļuvis gaisa izretināšanās dēļ. Mūsu gaisam izplūstot pa lūkas vītnēm, tā mitrums kondensējās mazos garaiņu mākonīšos.
Drīz vien es sāku just savādu elpas trūkumu, kas lika sevi manīt visu laiku, kamēr mēs uzturējāmies Mēness ārējā atmosfērā, un diezgan nepatīkamu jutoņu ausis un pie roku nagiem, rīkles galā nejauki kņudēja, taču tas drīz pārgāja.
Bet tad man uznāca reibonis un nelabums, kas vienā rāvienā atņēma visu drosmi. Es piegriezu lūkas vāku mazliet ciešāk un steidzos Keivoram paskaidrot, cik slikti jūtos, bet tagad viņš bija optimistiskāk noskaņots. Viņš atbildēja man balsī, kas šķita ārkārtīgi klusa un tāla tāpēc, ka gaiss, kas nesa skaņu, bija stipri retināts. Viņš ieteica ieņemt malku brendija un pats rādīja priekšzīmi. Drīz vien es jutos labāk un atkal sāku skrūvēt lūku vaļā. Asiņu dunoņa manās ausīs kļuva skaļāka, un tad es pamanīju, ka izplūstošais gaiss vairs nesīc. Kādu mirkli es nebiju drošs, ka sīkšana tiešām mitējusies.
— Nu? — tik tikko sadzirdami ievaicājās Keivors.
— Nu? — es atjautāju.
— Vai turpināsim?
Es padomāju.
— Vai tas ir viss?
— Ja jūs spējat to izturēt.
Atbildes vietā es turpināju skrūvēt vaļā lūku. Es izcēlu apaļo vāku no lūkas atveres un uzmanīgi noliku uz saiņa. Pāris sniega pārslas ievirpuļoja iekšā un izgaisa, kad šis svešais, retinātais gaiss ieplūda mūsu lodē. Es nometos ceļos un tad apsēdos pie lūkas malas, lūrēdams tai pāri. Lejā, kādu jardu no manai sejas, gulēja cilvēka neskartais Mēness sniegs.
īsu brīdi valdīja pilnīgs klusums. Mūsu acis sastapās.
— Vai tas pārāk nenomoka jūsu plaušas? — Keivors jautāja.
— Nē, — es atbildēju. — Varu izturēt.
Keivors pasniedzās pēc savas segas, izbāza galvu pa caurumu tās vidū un ietinās tajā. Viņš apsēdās uz lūkas malas un ļāva kājām nokarāties ārpusē, tā ka tās atradās tikai sešas collas no Mēness grunts.
Mirkli vilcinājies, viņš pasliecās uz priekšu, nolēca šīs dažas collas un nostājās uz vēl nekad nemītās Mēness zemes.
Kad Keivors paspēra soli tālāk, es viņu redzēju groteski izķēmotu caur stikla malu. Viņš brīdi pastāvēja, raudzīdamies apkārt, tad saņēmās un lēca.
Stikls visu izkropļoja, bet man šis lēciens likās ārkārtīgi liels. Ar vienu vienīgu lēcienu Keivors bija attālinājies no lodes par divdesmit vai trīsdesmit pēdām. Tagad viņš stāvēja augstu uz klints bluķa un māja man ar rokām. Varbūt viņš arī kliedza, bet skaņa mani nesasniedza. Kā gan viņš spēja izdarīt tādu lēcienu? Es jutos kā cilvēks, kas tikko redzējis jaunu burvju triku.
Gluži apmulsis, arī es izrausos pa lūku un pieslē- jos kājās. Tieši man priekšā bija saplakusi sniega kupena un izveidojies tāds kā grāvis. Es paspēru soli un lēcu.
Es jutu, ka lidoju pa gaisu, redzēju klinti, uz kuras, gaidīdams mani, stāvēja Keivors, pieķēros pie tās un paliku turamies rokās, bezgala izbrīnījies par savu lēcienu. Pār lūpām man izlauzās samocīts smiekliņš. Es biju ārkārtīgi apjucis. Keivors noliecās un svelpjošā balsī uzkliedza, lai esot piesardzīgs.
Es biju aizmirsis, ka uz Mēness, kam ir tikai astotā daļa Zemes masas un četrreiz mazāks diametrs, mans svars ir sešas reizes mazāks nekā uz Zemes. Bet nu šis fakts gribot negribot bija jāatceras.
— Mēs tagad esam atbrīvojušies no Zemes māmuļas grožiem, — Keivors sacīja.
Es uzmanīgi uzrausos uz klints un, kustēdamies piesardzīgi kā reimatisma slimnieks, nostājos blakus Keivoram spožajā saules gaismā. Lode gulēja aiz mums uz savas kūstošās kupenas trīsdesmit pēdu attālu.
Cik vien tālu acis varēja pārskatīt klinšu jūkli, kas
klāja krātera dibenu, visur redzēja augam tos pašus dzelkšņainos krūmus, kādi bija ap mums; šur tur starp tiem pacēlās masīvie kaktusveida «koki» un vidēja spilgti sarkani un purpursārti ķērpji, kuri auga tik ātri, ka šķita lienam pār klintīm. Tobrīd man likās, ka viss krāteris līdz pat malas augstajai kraujai ir vieni vienīgi džungļi.
Šī klints siena, izņemot pašu piekāji, bija kaila, ar balstveida izvirzījumiem, terasēm un platformām, kas šimbrīžam sevišķi nepiesaistīja mūsu uzmanību. Tā visos virzienos bija no mums daudzu jūdžu tālumā, mēs atradāmies gandrīz pašā krātera centrā un redzējām to cauri vēja dzītas miglas plīvuram. Jā, tagad šajā retinātajā gaisā bija uzradies arī vējš, ātrs, bet viegls vējš, kas stipri saldēja, taču citādi gandrīz nemaz nebija sajūtams. Tas pūta apkārt krāterim, kā šķita, no austrumu sienas pakājes miglainās tumsas uz silto, apgaismoto pusi. Bija grūti skatīties šajā miglā; mēs varējām to darīt tikai ar puspievērtām acīm, pielikuši plaukstas pie pieres, lai neap- žilbtu no nekustīgās saules negantā spožuma.
— Šķiet, te nav nekādu dzīvu radību, — Keivors sacīja. — Pilnīgs tuksnesis.
Es atkal palūkojos apkārt. Mani vēl joprojām nepameta cerība ieraudzīt cilvēkam līdzīgu būtņu eksistences lieciniekus — kādu ēkas tornīti, māju vai mašīnu, bet visur, kur skatījos, rēgojās tikai jukju- kām sasvaidīto klinšu šķautnes un kores, dzeloņainie krūmi un masīvie kaktusi, kas briestin brieda resnumā, it kā pauzdami visu šādu cerību kategorisku noliegumu.
— Izskatās, ka te ir vienīgi augi, — es teicu. — Nekādu citu dzīvu būtņu pēdas es neredzu.
— Ne kukaiņu, ne putnu, nekā! Ne mazākās pazīmes, ne miņas no dzīvniekiem. Un, ja būtu … ko gan tie iesāktu naktī? . .. Nē, šeit ir tikai augi.
Es aizēnoju acis ar plaukstu.
— Gluži kā sapņu ainava. Šie dīvainie augi vēl mazāk līdzinās Zemes augiem nekā tie, ko iztēlojāmies starp klintīm jūras dibenā. Palūkojieties uz to tur! Atgādina ķirzaku, kas pārvērtusies augā. Un šī žilbinošā gaisma!
— Ir vēl tikai agrs rīts, — Keivors sacīja.
Viņš nopūtās un paraudzījās apkārt.
— Šī pasaule nav piemērota cilvēkiem, — viņš teica. — Un tomēr savā ziņā tā ir pievilcīga.
Brīdi klusējis, viņš sāka domīgi dungot.