Es satrūkos no viegla pieskāriena un ieraudzīju, ka man pār zābaku lien zili sarkana ķērpja plēksne. Es paspēru ar kāju, tā sašķīda druskās, un katrs sīkais gabaliņš atkal sāka augt.
Es izdzirdēju Keivoru spalgi iekliedzamies un sapratu, ka viņam iedūries krūma asais dzelksnis. Viņš vilcinājās, ar acīm kaut ko meklēdams apkārtējās klintīs. Kāds izrobots klints rags piepeši bija nokrāsojies koši sārts. Tas bija ārkārtīgi neparasts sārtums, kā gaišs fuksīns.
— Paskatieties! — es pagriezdamies bildu, bet Keivors bija pazudis!
Vienu mirkli es stāvēju kā pienaglots. Tad aši spēru soli, lai palūkotos pāri klints malai. Bet, izbrīnījies par Keivora nozušanu, es atkal aizmirsu, ka mēs atrodamies uz Mēness. Kājas atgrūdiens, ko es izdarīju, sperdams soli, uz Zemes mani būtu aiznesis vienu jardu tālu; uz Mēness tas aiznesa mani piecus sešus jardus pāri klints malai. Bija tāda sajūta kā murgainā sapnī, kad krīti un krīti, jo uz Zemes kritiena pirmajā sekundē cilvēks nokrīt sešpadsmit pēdu, bet uz Mēness — divas pēdas un tikai ar sesto daļu sava svara. Ar šo kritienu vai, pareizāk sakot, lēcienu es paveicu apmēram desmit jardu. Šķita, ka tas ilga kādas piecas vai sešas sekundes. Es it kā peldēju gaisā un nokritu kā spalva, iegrimdams līdz ceļgaliem sniega kupenā zilpelēkas, balti dzīslotas klints pakājē.
Paraudzījies apkārt, es saucu: — Keivor! — Bet Keivors nekur nebija redzams.
— Keivor! — es kliedzu skaļāk, un klintis atbalsoja manu saucienu.
Es nikni pagriezos un uzrāpos klints kraujā. — Keivor! — es atkal kliedzu. Mana balss skanēja kā noklīduša jēra blējiens.
Arī lode vairs nebija redzama, un uz mirkli manu sirdi sažņaudza baisma pamestības sajūta.
Tad es ieraudzīju Keivoru. Viņš smējās un žestikulēja, lai piesaistītu manu uzmanību. Viņš atradās uz kaila klints laukumiņa divdesmit vai trīsdesmit jardu attālu. Es nevarēju sadzirdēt balsi, bet viņa žesti teica: «Leciet!» Es vilcinājos, atstatums man šķita pārāk liels. Tad es iedomājos, ka man droši vien vajadzētu būt spējīgam aizlēkt tālāk nekā Keivors.
Es paspēru soli atpakaļ, sasprindzināju muskuļus un lēcu no visa spēka. Šķita, ka es uzšaujos taisni augšup gaisā un nekad vairs nenonākšu lejā …
Lidot šādā veidā bija reizē šausmīgi un tīksmi, un tik dīvaini kā sapnī. Es sapratu, ka mans lēciens ir bijis pārlieku enerģisks. Es pārlidoju pāri Keivora galvai un ieraudzīju dzelkšņu biezokni ieplakā, kur man vajadzēja nokrist. Nelabi iebļāvies, es izstiepu rokas un iztaisnoju kājas.
Es uzkritu virsū milzīgu apmēru sēnei, kas no trieciena sašķīda, izsviezdama uz visām pusēm oranžas sporas un apbērdama mani ar oranžu pulveri. Spļaudīdamies es aizvēlos sānis un paliku guļam, raustīdamies konvulsīvos smieklos.
Es ieraudzīju Keivora mazo, apaļo seju parādāmies virs dzelkšņainajiem brikšņiem. Viņš kaut ko jautājoši kliedza. Es dzīros atsaukties, bet nevarēju, jo man trūka elpas. Keivors nāca uz manu pusi, uzmanīgi līzdams cauri krūmiem.
— Mums jābūt piesardzīgiem, — viņš sacīja. — Šis Mēness ir ļoti nedisciplinēts. Mēs viegli varam sadauzīties.
Keivors palīdzēja man pierausties kājās.
— Jūs pārāk spēcīgi atspērāties, — viņš sacīja, ar roku braucīdams nost no manām drēbēm dzelteno putru. Es stāvēju rāms un smagi elsu, ļaudams viņam notīrīt manus ceļgalus un elkoņus un nolasīt lekciju par manām neveiksmēm. — Mēs īsti neprotam piemēroties Mēness gravitācijai. Mūsu muskuļi vēl nav pieraduši. Kad būsiet atguvies, mums mazliet jāpatrenējas.
Es izvilku divus vai trīs dzelkšņus no plaukstas un apsēdos uz klints bluķa. Mani muskuļi trīcēja, un es sevī pārdzīvoju tādu vilšanos, kādu pēc pirmā kritiena izjūt cilvēks, kas uz Zemes mācās braukt ar velosipēdu.
Piepeši Keivoram ienāca prātā, ka dziļās ieplakas dzestrumā pēc siltās saules es varu saaukstēties. Tāpēc mēs izrāpāmies atpakaļ saules gaismā. Mēs konstatējām, ka, izņemot dažus nobrāzumus, es krītot nopietni savainojies neesmu, un pēc Keivora ierosinājuma sākām lūkoties apkārt, meklēdami drošu un ērtu piezemēšanās vietu manam nākamajam lēcienam. Mēs izvēlējāmies plakanu klints muguru kādus desmit jardus atstatu, ko no mums šķīra mazs olīv- zaļu dzeloņkrūmu biezoknītis.
— Leciet no šejienes! — Keivors sacīja, gluži labi iejuzdamies trenera lomā, un norādīja uz vietu apmēram četras pēdas no manām kājām. Šis lēciens man izdevās bez grūtībām, un, jāatzīstas, es jutos diezgan apmierināts, kad Keivors nokrita pāris pēdu tuvāk un izbaudīja krūmu dzeloņus,
— Redziet, ir jābūt piesardzīgam, — viņš teica, izvilkdams ērkšķus, un līdz ar to pārstāja būt mans pamācītājs un kļuva man par biedru, apgūstot māku pārvietoties uz Mēness.
Mēs izraudzījāmies vēl vieglāku lēcienu un izdarījām to bez grūtībām, tad lēcām atkal atpakaļ un tā vairākas reizes, pieradinādami savus muskuļus pie jaunajiem apstākļiem. Es nekad neticētu, ja pats nebūtu piedzīvojis, ka cilvēks var tik ātri pielāgoties. Pēc pavisam neilga laika, neizdarījuši vēl ne trīsdesmit lēcienu, mēs jau varējām gandrīz tikpat droši kā uz Zemes noteikt, cik spēcīgam jābūt atspērienam, lai pārvarētu kādu attālumu.
Un visu šo laiku mums apkārt auga Mēness augi, strauji pieņemdamies garumā un resnumā, zaroda- mies un samudžinādamies arvien blīvākā un augstākā biežņā — dzelkšņainie krūmi, milzīgie kaktusi, dažādas sēnes, ķērpji un gaļīgi biezlapji, dīvainas starveidīgas un lokumainas augu formas. Bet mēs bijām tā aizņemti ar lēkšanu, ka šimbrīžam nepievērsām uzmanību to sparīgajai audzelībai.
Mūs bija pārņēmusi ārkārtīga pacilātība. Daļēji, man šķiet, to radīja sajūta, ka esam atbrīvojušies no ieslodzījuma lodē. Taču galvenais tās cēlonis bija vieglais, tīkamais gaiss, kas, manuprāt, saturēja vairāk skābekļa nekā Zemes atmosfēra. Par spīti tam, ka viss mums apkārt bija tik dīvains un neparasts, es jutos drosmīgs un alku pēc piedzīvojumiem kā kok- nejietis, kas pirmoreiz nokļuvis kalnos. Un, kaut gan mēs atradāmies aci pret aci ar Nezināmo, nedomāju, ka Keivoram vai man būtu ienācis prātā sevišķi baidīties.
Mēs bijām uzņēmības gara pilni. Noskatījuši ķērpjiem apaugušu pauguru apmēram piecpadsmit jardu atstatu, mēs viens pēc otra izveicīgi aizlēcām uz to.
— Labi! — mēs viens otram uzsaucām. — Labi!
Keivors paspēra trīs soļus un startēja uz vilinošu sniega nogāzi, kas atradās vairāk nekā divdesmit jardu tālu. Vienu mirkli es stāvēju, pēkšņi aptvēris, cik groteski izskatās viņa planējošā figūra — viņa netīrā kriketa cepure, izspūrušie mati, mazais, apaļīgais rumpis ar velosipēdista biksēs ietērptajām, augstu uzrautajām kājām — uz Mēness peizāžas noslēpumainā plašuma fona. Man uznāca nevaldāmi smiekli, un tad es paspēru soli, lai viņam sekotu. Plakš! Es nokritu Keivoram līdzās.
Mēs spērām vēl dažus milža soļus, izdarījām vēl trīs vai četrus lēcienus un tad beidzot apsēdāmies ķērpjiem pieaugušā ieplakā. Mūsu plaušas vairāk nejaudāja. Mēs sēdējām, turēdami sānus un at- vilkdami elpu, un atzinīgi lūkojāmies viens otrā. Keivors izdvesa kaut ko par «brīnumainām sajūtām». Un tad man piepeši ienāca prātā kāda doma. Pirmajā mirklī tā nelikās sevišķi nelāga doma, tas bija tikai šādā situācijā gluži dabisks jautājums.
— Starp citu, — es teicu, — kur ir mūsu lode?
Keivors paskatījās uz mani.
— Ko?
Jautājuma īstā jēga asi ietriecās manas smadzenēs.
— Keivor! — es iesaucos, satverdams viņa dilbu. — Kur ir lode?