«Mēs dzīvojam tik grūtā, tik melnā un tik bīstamā laikā,» rakstīja Velss, «ka mākslinieks, kas nevēlas iet tam līdzi kā politiķis… man šķiet nejūtīgs, nesaprātīgs, un es nevaru atzīt viņu par talantīgu …» Un vēl — krietni vēlāk, jau iemantojis pasaules slavu — Herberts Velss šādi formulēja savu attieksmi pret literāro darbu: «… tiesības saukties par īstu rakstnieku ir tikai tam, kas var kaut ko iemācīt laikabiedriem, kas dziļāk ielūkojas dzīvē un redz tālāk uz priekšu. Mani allaž vilinājusi iespēja savas idejas iemiesot tēlos… Ja spēju izplatīt domas un jūtas tēlu formā, būtu bijis nepiedodami to nedarīt. Vēl vairāk, es uzskatu, ka tādējādi savu dotību ietvaros kļūstu stiprāks reizē kā politiķis un kā mākslinieks. Ir taču zināms, ka vissekmīgāk darbojas tie politiķi, kas izmanto visspēcīgākos ietekmēšanas līdzekļus, un māksla, kā zināms, ir, ja ne pats spēcīgākais, tad katrā ziņā ļoti spēcīgs cilvēku ietekmēšanas līdzeklis. Tāpēc īsteni liels var būt tikai tas mākslinieks, kurš prot ar dzīviem tēliem propagandēt derīgas idejas, tādas, kas veicina viņa laikabiedru pozitīvo attīstību, — vārdu sakot, mākslinieks, kurš piedalās cilvēces kopīgajā kustībā pretī labajam, gaišajam, cildenajam.»
Šiem principiem Velss palika uzticīgs visu mūžu. Gan kā publicists un sabiedrisks darbinieks, gan arī kā stāstu un romānu autors.
* * *
Šinī grāmatā iekļauti divi romāni, kas uzrakstīti samērā agrīnā Velsa daiļrades posmā. Tie ir «Pirmie cilvēki uz Mēness» (1901. gadā) un «Dievu ēdiens» (1904. gadā).
Šodien, kad uz Mēness jau pabijušas automātiskās stacijas, kad televizoru ekrānos esam vērojuši «lunohodu» pārraidītos attēlus, kad uz Zemi jau atvesti Mēness iežu paraugi un vairāki amerikāņu kosmonauti gan kājām, gan braukšus apceļojuši (tiesa, pagaidām vēl ļoti nelielu) daļiņu Mēness virsmas, lasītājiem var rasties jautājums, vai Velsa priekšstati par Zemes tuvāko kaimiņu izplatījumā nav pārāk naivi, pārāk neatbilstoši īstenībai. Tā kā uz šo jautājumu daļēji ir jau atbildēts, aprobežosimies tikai ar dažām piezīmēm.
Pretēji Žilam Vernam Velss nekad nav mēģinājis prognozēt zinātnes un tehnikas attīstību. Apzinādamies to, viņš rakstīja: «Starp lielā francūža izteiktajiem zinātnisko atklājumu un izgudrojumu paredzējumiem un manām fantāzijām nav nekādas literāras līdzības. Viņš (t. i., Zils Verns. — Red.) savos darbos gandrīz vienmēr attēloja reālas tehnisku pilnveidojumu un atklājumu iespējas un izteica virkni apbrīnojamu prognožu… Daudzas no tām vēlāk tiešām piepildījās. Manos stāstos turpretim iespējai īstenot zinātniskas hipotēzes nav kaut cik būtiskas nozīmes; tie ir gluži cita veida iztēles eksperimenti…»
Patiesi, var nešaubīties, ka Herberts Velss visā nopietnībā nekad nav uzskatījis Mēnesi par tādu, kāds tas aprakstīts viņa romānā. Un Keivora izgudrotais gravitācijas ekrāns, tāpat kā abu romāna varoņu piedzīvojumi uz Mēness, Velsam nebūt nav literārs pašmērķis. Tas ir tikai palīglīdzeklis, kas ļauj sakausēt reālistiskus un fantastiskus elementus un tādējādi radīt sevišķi spilgtu satīru. Šīs satīras asums izpaužas tanī apstāklī, ka, no vienas puses, sociālās atšķirības uz Mēness tiek sakāpinātas līdz bioloģiskām atšķirībām, bet, no otras puses, gluži reālam un reizē tipiskam XIX gadsimta zinātniekam Keivoram tiek pretstatīts tikpat reāls un tipisks avantūrists Bedfords, kas nospļaujas par zinātnes atklājumiem, par unikālu iespēju pētīt Mēness dzīles un rūpējas tikai par to, lai ar nozagtajiem zelta stieņiem sveiks un vesels atgrieztos mājās. Arī Keivora sarunas ar Mēness iemītniekiem ir vienīgi iegansts salīdzināt uz Zemes valdošo nejēdzīgo kārtību ar it kā saprātīgi iekārtotu pasauli, kas gan ir tikai parodija par buržuāzijas loloto sabiedrības ideālu.
* * *
… Rakstnieks trīs reizes ir apmeklējis Krieviju. Viņš to redzējis carisma valgos sasaistītu, redzējis 1920. gadā — izpostītu un sagrautu, bada un aukstuma sastindzinātu. Toreiz, pēc sarunas ar Ļeņinu Kremlī, dižais fantasts rakstīja: «Iztēloties Krievijas elektrifikāciju var tikai ar ļoti bagātas fantāzijas palīdzību. Es personiski nekā tamlīdzīga iedomāties nevaru.» Kad Velss pēc četrpadsmit gadiem atkal ieradās Padomju Savienībā, kontrasts ar iepriekšējos apciemojumos redzēto viņu sajūsmināja. Būdams patiess mūsu zemes draugs, nelokāms fašisma, imperiālisma un imperiālistisko karu pretinieks, lielais rakstnieks gadu no gada aizvien ciešāk saistīja savas cerības ar grandiozo sociālo eksperimentu, kas norisa Padomju zemē. Tiesa, Velsa uzskati tā arī nepaguva izkristalizēties līdz marksistiskai konsekvencei un skaidrībai, tomēr mūža galā viņš nešaubīgi paziņoja: «Nākamajās vēlēšanās es balsošu par komunistisko partiju!»
Herberts Velss ir atstājis bagātu literāro mantojumu, kas dziļi ietekmējis un, jādomā, ietekmēs vēl ne vienu vien lasītāju paaudzi. Un tas šķiet gluži dabiski, jo Velss ir ne vien domātājs, kam dziļi rūp cilvēces likteņi, bet arī brīnišķīgs stāstītājs — spraiga sižeta meistars, kura stāstos un romānos sastopam gan traģiskus konfliktus, gan humoristiskas situācijas, gan reljefi veidotus raksturus, gan neaizmirstamas monumentālas ainavas.
Pēckara gados latviešu valodā jau izdoti Velsa romāni «Laika mašīna», «Neredzamais cilvēks», «Doktora Moro sala», «Pasauļu karš» un «Kad gulošais mostas». Tagad tiem piebiedrojas «Pirmie cilvēki uz Mēness» un «Dievu ēdiens». Gribas cerēt, ka šī grāmata vēl vairāk pastiprinās mūsu lasītāju interesi par izcilā angļu fantasta spilgtajiem, aizraujošajiem sacerējumiem.
A. LĪDUMS
PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS
«Trīs tūkstoši stadiju no Zemes līdz Mēnesim … Nebrīnies, draugs, ja mans stāsts tev šķitīs nereāls un aizvedīs eksterestriālās sfērās. Es tikai izstāstu tev savu neseno ceļojumu.»
Lukiāna «Icaromenippus»
1. NODAĻA Misters Bedfords satiekas ar misteru Keivoru Limpnā
Kad es apsēžos šeit vīnogulāju ēnā zem Dienviditālijas zilajām debesīm, lai rakstītu, man ar zināmu izbrīnu jākonstatē, ka mana piedalīšanās mistera Keivora neparastajos piedzīvojumos galu galā bija vistīrākās nejaušības rezultāts. Manā vietā tikpat labi būtu varējis gadīties kāds cits. Es iepinos šajā pasākumā tādā laikā, kad domājos esam tālu no jebkuras iespējas piedzīvot kaut ko satraucošu. Es biju apmeties Limpnā tāpēc, ka tā man šķita visklusākā vieta pasaulē. «Šeit,» es teicu sev, «man katrā ziņā būs miers un iespēja strādāt!»
Un rezultāts ir šī grāmata. Tik ļoti liktenis sagroza visus cilvēku mazos plānus.
Varbūt ir vietā šeit pieminēt, ka visai nesen es biju piedzīvojis satriecošu neveiksmi savos veikalnieciskajos darījumos. Tagad, kad mani apņem bagātība, ir gluži patīkami atcerēties kādreizējās likstas. Es pat esmu gatavs atzīt, ka zināmā mērā pats biju vainīgs savās nelaimēs. Varbūt ir tādas nozares, kur es esmu diezgan spējīgs, taču komercija pie tām nepieder. Taču tolaik es biju jauns, un līdztekus
citām peļamām jaunības īpašībām man piemita iedomība uz savām veikalnieka spējām. Es arī tagad vēl esmu jauns gados, taču viss pārdzīvotais ir padarījis mani kaut cik prātīgāku. Vai esmu pieņēmies arī gudrībā, par to gan jāšaubās.
Šķiet, nav nepieciešams sīki aprakstīt spekulācijas, kas mani noveda Limpnā, Kentas grāfistē. Mūsdienās pat veikalnieciski darījumi ir saistīti ar risku. Es riskēju. Veikala lietās allaž mēdz būt tā, ka peļņa mijas ar zaudējumiem, un galu galā es paliku zaudētājos. Lai kā negribējās, vajadzēja maksāt. Un vēl tad, kad es biju atdevis pēdējo, viens kašķīgs kreditors ļaunprātīgi vērsās pret mani. Jūs varbūt esat sastapušies ar šādu dedzīgu aizskartas tikumības garu vai vismaz to jutuši. Viņi mani nežēlīgi vajāja. Galu galā man šķita, ka nav citas izejas kā uzrakstīt lugu, ja negribu strādāt par klerku un pelnīt sev iztiku sūrā darbā. Man ir pietiekama iztēle un laba gaume, un es nolēmu likt lietā visu enerģiju, lai mani nepiemeklētu tāds liktenis. Tolaik es ne vien ticēju savām veikalnieka dotībām, bet ari domāju, ka esmu spējīgs uzrakstīt ļoti labu lugu. Šāda pārliecība, man šķiet, piemīt dažam labam. Es zināju, ka ārpus komercijas nevienā citā darbības jomā cilvēkam nepaveras tik daudzsološas iespējas, un droši vien tas bija rosinājis manī šo ideju. Savu neuzrakstīto drāmu es uzskatīju par mazu, ērtu rezervi, kas nolikta nebaltai dienai. Nu šī nebaltā diena bija pienākusi, un es ķēros pie darba.