— Paslēpsimies un noskatīsimies, kas tie ir par radījumiem.
— Mēs turēsimies kopā, — es teicu.
Keivors mirkli padomāja.
— Kādā virzienā lai ejam?
— Uz labu laimi.
Mēs palūkojāmies apkārt un tad ļoti piesardzīgi sākām līst cauri biežņai, cenzdamies virzīties pa apli, apstādamies pie katras uzblīdušas sēnes, sastingdami uz vietas, kolīdz izdzirdējām kādu skaņu, un domādami tikai par lodi, kuru bijām tik vieglprātīgi pametuši. Atkal un atkal no grunts zem mūsu kājām atskanēja dārdoņa, sitieni, savādi, neizskaidrojami mehāniski trokšņi, un pāris reižu mums likās, ka arī Mēness virspusē dzirdam kaut kādu klusu dunoņu un kņadu. Taču mēs neuzdrošinājāmies uzkāpt kādā paugurā, lai pavērotu krāteri. Vēl ilgi mēs neredzējām radījumus, kuru saceltie trokšņi visu laiku tik neatlaidīgi mūs pavadīja. Ja mūs nemocītu izsalkums un slāpes, šī līšana pa džungļiem varētu likties kā spilgts sapnis. Viss šķita nereāls, vienīgi šīm skaņām piemita kaut kas no īstenības.
Iedomājieties paši! Visapkārt mums fantastiski džungļi, virs galvām kā durkļi augšup slienas dzeloņainas lapas, zem rokām un ceļgaliem vijas spilgti, vietumis saules apspīdēti ķērpji, savā negantajā audzelībā viļņodamies kā paklājs, kad apakš tā pakļuvis vējš. Ik pa brīdim kāda milzīga sēne, uzblīzdama un piepūzdamās saulē, draudīgi paceļas pāri mums. Atkal un atkal skatienu piesaistīja jauni, neredzētas formas augi košās krāsās. Šūnas, no kurām veidojās šie augi, bija tik lielas kā mans īkšķis un atgādināja krāsainas stikla zīles. Un visa šī brīnumainā pasaule zaigoja neiedomājami spožā saules gaismā zem zilgani melnām debesīm, kurās, par spīti saulei, vēl joprojām mirgoja dažas zvaigznes. Savādi! Pat akmeņu forma un struktūra bija dīvaina. Viss te bija dīvains, arī mūsu ķermeniskās sajūtas bija citādas, katra straujāka kustība sagādāja pārsteigumu. Elpa sprūda rīklē, ausīs dobji pulsēja asinis — tuk, tuk, tuk…
Atkal un atkal mēs dzirdējām dīvaino troksni — dunoņu, metālisku šķindu un klaudzoņu, un tad atskanēja .. . milzīgu dzīvnieku baurošana!
11. NODAĻA
Mēness govju ganības
Tā mēs, divi nabaga neaizsargāti Zemes radījumi, apmaldījušies mežonīgajos Mēness džungļos, līdām uz priekšu, ar šausmām ieklausīdamies trokšņos, kas atskanēja līdz mums. Šķiet, mēs tā līdām ilgu laiku, iekams ieraudzījām selenītu un Mēness govis, kaut gan to māvienus un īdēšanu dzirdējām arvien tuvāk un tuvāk. Mēs līdām pāri akmeņainām gravām, sniega klātām nogāzēm, starp sēnēm, kas no mūsu pieskāriena pārsprāga kā pūšļi un izšļāca ūdeņainu šķidrumu, pāri pūpēžiem līdzīgu bumbuļu blīvam klājienam un cauri nebeidzamiem krūmu biezokņiem. Un arvien bezcerīgāk mūsu acis lūkojās pēc pamestās lodes. Mēness govis brīžiem zemu un stiepti īdēja kā teļi, brīžiem skaļi un nikni bauroja, tad atkal varēja dzirdēt tikai neskanīgu īdēšanu, it kā šie neredzētie kustoņi pūlētos ēst un maurot vienlaikus.
Pirmoreiz mēs Mēness govis ieraudzījām tikai uz īsu mirkli un nepaguvām tās īsti apskatīt, taču iespaids tādēļ nebija mazāk briesmīgs. Keivors tobrīd līda pa priekšu un pirmais pamanīja Mēness govju tuvošanos. Viņš sastinga uz vietas un ar žestu apstādināja mani.
Blīkšķi un krakšķi biezoknī nāca arvien tuvāk, kā šķita, tieši virsū mums, un, kad mēs cieši pieplakām pie zemes, cenzdamies noteikt šā trokšņa virzienu un attālumu, mums aizmugurē pēkšņi atskanēja baismīgs māviens, tik tuvs un spēcīgs, ka dzelkšņaino krūmu galotnes noliecās un mēs sajūtām karstas, mitras elpas pieskārienu. Pagriezušies mēs cauri šūpojošos stublāju puduram neskaidri ieraudzījām Mēness govs spīdīgos sānus un milzīgo muguru, kas iezīmējās uz debesu fona.
Protams, man tagad ir grūti pateikt, cik daudz es toreiz redzēju, jo pirmos iespaidus vēlāk papildināja citi novērojumi. Visvairāk mani pārsteidza šā dzīvnieka lielums: tā ķermeņa apkārtmērs bija kādas_astoņdesmit pēdas, bet garums apmēram divsimt pēdu. Dzīvnieka sāni elpojot smagi cilājās. Es ievēroju, ka tā gigantiskais, ļumīgais ķermenis _guļ_uz zemes un ka āda tam ir kroku krokās un baltā krāsā, tikai sanu augšdaļā vīdēja tumši plankumi, kas gar mugurkaulu saplūda melnā joslā. Bet kājas es neredzēju. Man šķiet arī, ka jau toreiz mēs vismaz profilā redzējām Mēness govs nesamērīgi mazo galvu, kurā tikpat kā
nebija smadzeņu, gaļīgo kaklu, siekalojošos, rijīgo muti, šaurās nāsis un cieši aizvērtās acis (Mēness govis saules gaismā vienmēr tur acis aizvērtas). Mēs uz brīdi redzējām platu, sarkanu rīkli, kad briesmonis atplēta muti, lai atkal nomaurotos, un sajūtām tā dvašu. Tad milzīgais kustonis sazvēlās uz sāniem kā kuģis un, savilkdams krokās savu spīdīgo ādu, pašļūca uz priekšu, pārvēlās uz otriem sāniem un tā aizzvalstījās mums garām, izlauzdams ceļu cauri krūmājam. Drīz vien biežņa to paslēpa mūsu skatieniem. Mazliet tālāk parādījās otrs tāds pats briesmonis, tad vēl viens, un tūlīt pat mēs ieraudzījām sele- nītu, kas laikam dzina šos dzīvos gaļas kalnus uz ganībām. Es krampjaini sagrābu Keivora kāju, un mēs abi palikām nekustīgi guļot un blenžot vēl ilgi pēc tam, kad šis radījums vairs nebija redzams.
Salīdzinājumā ar Mēness govīm viņš šķita gaužām maziņš, gluži kā skudra, tik tikko piecas pēdas garš. Visu viņa ķermeni sedza kaut kāda ādai līdzīga materiāla ietērps, bet to mēs, protams, tad vēl nezinājām. Šajā apvalkā viņš izskatījās drukns un agresīvs un ar saviem lokanajiem taustekļiem un metālisko tverekli, kas snaiksnījās no spīdīgā, cilindriskā torsa, atgādināja briesmonīgu kukaini. Viņa galva bija paslēpta milzīgā ķiverē ar daudziem asiem iesmiem, kurus, kā mēs vēlāk atklājām, viņš lietoja nepaklausīgo Mēness govju pabikstīšanai, un lielas, tumšas brilles ar stipii atstatu novietotiem stikliem piešķīra metāla sej segām kaut ko no putna izteiksmes. Sele- nīta rokas ārpus apvalka nebija redzamas, bet kājas viņam bija īsas, un, kaut arī biezi savīstītas, mūsu acīm tās šķita gaužām vārgas — ar ļoti īsiem augšstilbiem, nesamērīgi gariem lieliem un mazām pēdām.
Par spīti šķietami smagajam ietērpam, selenīts gāja — no Zemes viedokļa vērtējot — krietni lieliem
soļiem un visu laiku darbojās ar savu šķindošo tve- rekli. Tai brīdī, kad viņš slāja mums garām, viņa kustības pauda steigu un piktumu, un drīz pēc tam, kad viņš bija nozudis mūsu skatieniem, mēs izdzirdējām īsu, spalgu Mēness govs bļāvienu, kam sekoja steidzīgas šļūkšanas troksnis. Pamazām māvieni attālinājās un beidzot noklusa pavisam; laikam meklētās ganības bija sasniegtas.
Mēs ieklausījāmies. Kādu brīdi Mēness pasaulē valdīja klusums. Bet tikai pēc laba laika mēs uzdrošinājāmies atsākt savas pazudušās lodes meklēšanu.
Kad mēs otrreiz redzējām Mēness govis, tās atradās netālu no mums klinšainā klajumā. Lēzenākās klintis bija biezi apaugušas ar plankumaini zaļiem, sūnām līdzīgiem cerojošiem augiem, un šie radījumi tajos ganījās. Pamanījuši Mēness govis, mēs apstājāmies krūmāja malā, skatījāmies uz tām un blenzām apkārt, vai neieraudzīsim arī selenītu. Šie dzīvnieki gulēja uz klintīm kā milzenīgi gliemji, kā lieli, glumi kuģu korpusi un aizgūtnēm kāri ēda, skaļi čāpstinādami un tusnīdami. Tie šķita pats treknuma iemiesojums, briesmonīgi tauku blāķi, tik neveikli un smagnēji, ka Smitfīldas vērsis salīdzinājumā varētu likties pats izveicības paraugs. To nerimtīgi gremojošie žokļi, aizvērtās acis, garšīgā čāpstināšana pauda tādu dzīvniecisku tīksmi, ka mēs vēl mokošāk jutām tukšumu savos vēderos.