— Cūkas! — Keivors neparasti kaismīgi iesaucās. — Riebīgas cūkas!
Uzmetis Mēness govīm niknas skaudības pilnu skatienu, viņš līda projām caur krūmiem pa labi. Es vēl brīdi uzkavējos, lai pārliecinātos, ka plankumainie augi neder par barību cilvēkam, un tad līdu pakaļ viņam, košļādams norauto stiebriņu.
Drīz vien mēs atkal bijām spiesti apstāties, jo netālu pamanījām selenītu, un šoreiz varējām to apska
tīt pamatīgāk. Tagad mēs redzējām, ka selenītu ķermeņa virsējais apvalks patiešām ir apģērbs, nevis čaula kā vēžveidīgajiem dzīvniekiem. Šis&ija ietērpts gluži tāpat kā pirmais, ko mēs redzējām, tikai viņam pie kakla rēgojās kaut kas vatējumam līdzīgs. Viņš stāvēja uz klints raga un snaikstīja galvu, it kā pārlūkotu krāteri. Mēs gulējām nekustēdamies, baidīdamies piesaistīt selenīta uzmanību, un pēc kāda brīža viņš apgriezās un nozuda.
Mēs redzējām vēl vienu Mēness govju baru, kas baurodams kūņājās augšup pa stāvu nogāzi, un pēc tam šķērsojām vietu, kur grunts taisni vai drebēja no mašīnu dārdoņas, it kā pavisam tuvu virspusei darbotos milzīga rūpnīca. Šis troksnis vēl joprojām bija ap mums, kad mēs nonācām pie liela, pilnīgi līdzena klajuma, kura diametrs varēja būt apmēram divsimt jardu. Izņemot dažus ķērpjus pašā malā, viss klajums bija pilnīgi kails, un to klāja pelēcīgi dzelteni putekļi. Mēs baidījāmies doties taisni pāri klajumam, bet, tā kā līst pa to bija daudz vieglāk nekā pa krūmiem, izgājām no biezokņa un sākām piesardzīgi virzīties gar klajuma malu.
Uz īsu brīdi trokšņi apakšā norima, iestājās klusums, tikai krūmi augdami viegli šalkoja. Tad piepeši atskanēja baisma dārdoņa, skaļāka, spēcīgāka un tuvāka nekā jebkad agrāk. Tā nepārprotami nāca no apakšas. Mēs instinktīvi noplakām guļus, gatavi ar vienu ašu lēcienu nozust tuvējā biežņā. Katrs rībiens un dārds atbalsojās mūsu ķermeņos. Troksnis kļuva arvien skaļāks, un neritmiskie būkšķi tā tricināja grunti, ka šķita — visa Mēness pasaule vibrē un raustās.
— Jāpaslēpjas! — Keivors čukstēja, un es pagriezos pret krūmiem.
Šajā brīdī norībēja tāds kā lielgabala šāviens, un tad notika kaut kas šaušalīgs — vēl tagad tas sapņos mani vajā. Es pagriezu galvu, lai paskatītos Keivoram sejā, un vienlaikus izstiepu roku uz priekšu. Bet mana roka vairs neatrada atbalsta! Tā palika karājamies gaisā virs bezdibenīga tukšuma!
Pret manām krūtīm atsitās kaut kas ciets, un es atrados ar zodu uz neizmērojama bezdibeņa malas, kas pēkšņi bija atvēries zem manis. Izstieptā roka stīvi slējās tukšumā. Viss šis apaļais, līdzenais klajums bija gigantisks vāks, kas nosedza milzīgu bedri, un tagad tas sāniski slīdēja projām, ievietodamies īpaši izbūvētā spraugā.
Ja Keivors nebūtu piesteidzies palīgā, es laikam būtu palicis nekustīgi karājamies pār bezdibeni un blenzis lejup melnajā tukšumā, kamēr spraugas malas mani nostumtu no vāka un iegrūstu dziļumā. Bet Keivors nebija piedzīvojis šoku, kas paralizēja mani. Brīdī, kad vāks sāka kustēties, viņš atradās mazliet tālāk no tā malas un, redzēdams, ka es aiz šausmām esmu kļuvis bezpalīdzīgs, sagrāba mani pie kājām un pavilka atpakaļ. Es pierausos sēdus, uz visām četrām aizrāpoju nost no malas, grīļodamies pieslējos kājās un metos skriet pakaļ viņam pa dārdošo, drebošo metāla plāksni. Šķita, ka tā slīd nost no bedres arvien pieaugošā ātrumā, un es skrēju tik sparīgi, ka krūmi manā priekšā pašķīrās.
Bija arī pats pēdējais brīdis. Keivora mugura nozuda dzelkšņainajā biežņā, un, kad es klumburoju viņam pakaļ, briesmonīgais vāks ar skaļu šķindoņu nogūlās savā vietā. Mēs ilgi gulējām un elsām, neuzdrošinādamies tuvoties bedrei.
Bet galu galā mēs ļoti piesardzīgi mazpamazām aiz- līdām uz tādu vietu, no kuras varēja tajā ielūkoties. Krūmi ap mums līgojās un krakšķēja spēcīgajā gaisa plūsmā, kas traucās augšup no šahtas dziļumiem. Sākumā mēs nevarējām saskatīt neko citu kā tikai gludas, vertikālas sienas, kas dziļi lejā nozuda melnā tumsā. Tad mēs pamanījām daudzas mazas, vārās uguntiņas, kas slīdēja šurpu turpu.
Kādu laiku mēs bijām tā aizņemti ar šo milzīgo, noslēpumaino bezdibeni, ka aizmirsām pat savu lodi. Pēc brīža, kad acis pierada pie tumsas, mēs varējām atšķirt mazas, neskaidras, tik tikko noģiedamas figūriņas, kas kustējās starp niecīgajiem gaismas punktiņiem. Izbrīnījušies mēs blenzām lejup, neticēdami savām acīm, aiz neizpratnes nespēdami izteikt ne vārda. Mēs nevarējām saskatīt neko tādu, kas ļautu uzminēt šo neskaidro figūriņu rosīšanās jēgu.
— Kas tas var būt? — es jautāju. — Kas tas var būt?
— Pazemes mašinērija! … Acīmredzot viņi naktī dzīvo šajās alās un dienā iznāk virspusē.
— Keivor! — es iesaucos. — Varbūt viņi ir… tie, ko mēs pirmīt.. . cilvēkiem līdzīgas būtnes?
— Tie, ko mēs pirmīt redzējām, nebija cilvēki.
— Mēs nedrīkstam riskēt!
— Mēs nedrīkstam darīt neko, iekams neesam atraduši savu lodi.
— Jā, mums jāatrod lode.
Keivors piekrītoši nostenējās un izslējās. Palūkojies apkārt, viņš nopūtās un norādīja virzienu. Mēs atkal sākām līst cauri džungļiem. Kādu laiciņu mēs kustējāmies itin sparīgi, bet tad mūsu enerģija apsīka. Drīz vien, nonākuši gaļīgu, purpursārtu augu biežņā, mēs izdzirdējām dobju dunoņu un kliedzienus. Noplakuši uz vēdera, mēs ilgu laiku gulējām nekustīgi, ieklausīdamies trokšņos, kas atskanēja te šeit, te tur, pavisam tuvu mums. Bet šoreiz mēs nekā neredzējām. Es mēģināju pačukstēt Keivoram, ka bez ēšanas vairs ilgi neizturēšu, bet čukstēšanai mana mute bijā pārāk izkaltusi.
— Keivor, — es noburkšķēju, — es gurstu nost aiz bada.
Viņš paskatījās uz mani ar izbailēm sejā.
— Tagad ir tā reize, kad jāiztur, — viņš sacīja.
— Bet es nespēju! Redziet, kādas man lūpas!
— Arī mani jau sen moka slāpes.
— Ak, būtu kaut kriksītis sniega vēl kur palicis!
— Tas viss ir izkusis! Mēs pārvietojamies no Arktikas uz tropiem ar ātrumu viens grāds minūtē .. .
Es sāku sūkāt savu roku.
— Lode! — Keivors sacīja. — Tikai lode ir mūsu glābiņš!
Mēs sasparojāmies un līdām tālāk. Man prātā bija tikai ēdamas lietas, iztēlē es redzēju pilnas glāzes ar kūsājošiem, atspirdzinošiem dzērieniem un jo sevišķi tvīku pēc alus. Mani vajāja atmiņas par astoņpadsmit galonu alus mucu, kas bija palikusi manā Limp- nas pagrabā. Es atcerējos arī savu pieliekamo, un it īpaši mani kārdināja bifšteks un nieru pastēte — mīksts bifšteks ar treknu, biezu mērci un krietna porcija nieru pastētes. Atkal un atkal man aiz bada uznāca žāvu lēkmes. Šur tur starp krūmiem bija līdzeni laukumi, apauguši ar sulīgiem, sarkaniem augiem, kas atgādināja milzīgus koraļļus. Kad mēs tiem uzgrūdāmies, tie gurkstēdami salūza. Es aplūkoju lūzumu vietas, un man šķita, ka šie sasodītie «koraļļi» varētu būt ēdami, turklāt to smarža rādījās tīri patīkamā.
Es pacēlu vienu atlūzu un paostīju.
— Keivor … — es neskanīgi bildu.
Viņš uzmeta man skatienu un saviebās.
— Nedrīkst! — viņš sacīja. Es nosviedu atlūzu, un kādu brīdi mēs klusēdami līdām tālāk caur šo kārdinošo leknumu.
— Keivor, — es jautāju, — kāpēc nedrīkst?
— Tie var būt indīgi, — viņš atbildēja, bet pat neatskatījās.