Mēs aizlīdām labu gabalu, iekams es izšķiros.
— Es tomēr riskēšu, — es sacīju.
Keivors brīdinoši pacēla roku, lai mani aizkavētu, bet par vēlu — es jau biju piestūķējis pilnu muti. Viņš tupēja, vērodams manu seju, savējo savilcis dīvainā grimasē.
— Garšo labi, —- es sacīju.
— Ak dievs! — Keivors iesaucās.
Viņš skatījās, kā es gremoju, un viņa sejā cīnījās kāre ar riebumu, tad piepeši izsalkums guva virsroku, un viņš sāka rīt sulīgos augus lieliem kumosiem. Kādu laiku mēs bijām aizņemti tikai ar ēšanu.
Šie augi garšas ziņā atgādināja Zemes sēnes, bet bija gaļīgākas konsistences un, kad tos norija, radīja rīklē siltuma sajūtu. Sākumā mēs izjutām tikai tīri fizisku izsalkuma remdināšanas baudu, tad mūsu asinis sāka ritēt straujāk, savādi notirpa lūpas un pirksti, un pēc tam galvā aizgūtnēm sarosījās visādas jaunas, no īstenības diezgan tālu stāvošas idejas.
— Te ir labi, — es sacīju. — Ellišķīgi labi! Kāda brīnišķīga vieta, kur pārcelties mūsu pārapdzīvotās planētas liekajiem cilvēkiem, mūsu nabaga trūkumcietējiem … — Un es atkal nolauzu prāvu stuburu.
Tas, ka uz Mēness bija atrodama tāda laba barība, radīja manī dīvainu apmierinājumu un labdarīgu noskaņu. Bada izraisīto depresiju nomainīja neprātīga pacilātība. Urdošās bailes un visas līdzšinējās likstas bija pilnīgi aizmirstas. Manā uztverē Mēness vairs nebija sveša planēta, no kuras es ilgojos tikt projām, tagad tas man šķita patvēruma vieta cilvēces trūkumcietējiem. Tiklīdz es biju ieēdis šīs koraļļveidī- gās sēnes, man pilnīgi izgāja no prāta selenīti, Mēness govis, bedres vāks un biedējošie trokšņi.
Kad es trešoreiz pieminēju «mūsu trūkumcietējus», Keivors, izteikdamies apmēram tādos pašos vārdos, atbalstīja manu ideju. Es jutu, ka man reibst galva, taču izskaidroju to ar uzņemtās barības stimulējošo iedarbību pēc ilgas gavēšanas.
— Jūsu atklājums ir lielisks, Keivor, — es sacīju. — Kā savā laikā kartupelis …
— Ko-o jūs teicāt? — Keivors jautāja. — Kāds sakars Mēness atklāšanai ar kartupeli?
Es paskatījos uz viņu, pārsteigts par viņa pēkšņi aizsmakušo balsi un neskaidro izrunu. Man uzreiz iešāvās prātā, ka viņš laikam ir apreibis no šīm sēnēm. Es sapratu arī to, ka Keivors maldās, iedomādamies, ka ir atklājis Mēnesi; viņš to nebija atklājis, viņš tikai bija to sasniedzis. Es uzliku roku Keivoram uz pleca un mēģināju viņam to ieskaidrot, bet mani skaidrojumi bija viņa smadzenēm par sarežģītiem. Un nezkāpēc arī man bija grūti sakarīgi izteikties. Mirkli nopūlējies saprast mani — atceros, es tobrīd vēl minēju, vai manas acis no šīm sēnēm ir kļuvušas tikpat blāvas kā viņējās —, Keivors sāka izklāstīt pats savas atziņas.
— Mēs esam visnotaļ atkarīgi no tā, ko ēdam un dzeram, — viņš svinīgi paziņoja un nožagojās.
Viņš to atkārtoja vēlreiz, un es, būdams tobrīd par sevi visai augstās domās, ņēmos strīdēties pretī. Iespējams, ka es aizklīdu mazliet prom no temata, bet Keivors jau arī manī nemaz neklausījās. Viņš pieslējās kājās, kā nu varēja, pavisam necienīgi atspiezdamies ar plaukstu pret manu galvu, lai justos stabilāk, un blenza apkārt, it nemaz vairs nebaidīdamies no Mēness būtnēm.
Es gribēju aizrādīt, ka tas ir bīstami, lai gan man pašam nebija īsti skaidrs, kāpēc, bet vārds «bīstami» kaut kā sapinās kopā ar «bezkaunīgi», un galu galā es pateicu «bizmanīgi»; atšķetināt šo mudžekli man neizdevās, un es atsāku savu diskusiju, tagad pievērsdamies nepazīstamiem, bet uzmanīgiem klausītājiem — koraļļveidīgajām sēnēm. Es jutu, ka ir nepieciešams tūlīt uz vietas noskaidrot atšķirību starp Mēnesi un kartupeli, un ņēmos gari un plaši izklāstīt, cik svarīgi ir strīdos precīzi formulēt savu domu. Mana pašsajūta vairs nebija nekāda labā, bet es visiem spēkiem centos šo faktu ignorēt.
Nezin kā — to vairs neatceros — mans apmiglotais prāts atkal pārsviedās uz kolonizācijas projektiem.
— Mums jāaneksē Mēness, — es sacīju. — Tur nav ko minstināties. Tas ir baltā cilvēka pienākums. Keivor … mēs esam … hik! … satapi… es gribēju teikt, satrapi! Impērija, par kādu Cēzars nesapņoja. Visās avīzēs būs rakstīts. Keivorija … Bedfordija … Bedfordijas akciju sabiedrība … hik! … Akcijas bez ierobežojumiem.
Es biju galīgi apreibis.
Es ņēmos klāstīt, kādus visādus labumus Mēnesim atnesīs mūsu ierašanās, mēģināju pierādīt ne tik viegli pierādāmo, proti, ka Kolumba ierašanās Amerikā visumā veicināja tās uzplaukumu, tad atģidos, ka esmu pazaudējis risināmās domas pavedienu, un, lai nebūtu jāapklust, vienā laidā atkārtoju: — Gluži kā Kolumbs … Gluži kā Kolumbs …
No tā brīža manas atmiņas par šās riebīgās sēnes iedarbību ir visai miglainas. Neskaidri atceros, ka mēs deklarējām savu apņēmību nepieļaut muļķīgas izdarības no šo nolādēto Mēness kukaiņu puses, nospriedām, ka nav cilvēku cienīgi, atrodoties uz Zemes satelīta, bailīgi slēpties krūmos, un, piegrābuši pilnas rokas ar sarkanās sēnes stublājiem (nezinu, vai domājām tos izmantot kā metamos), nelikdamies zinis par dzelkšņaino krūmu skrāpējieniem, izgājām saules gaismā.
Laikam tūlīt pat mēs uzdūrāmies selenītiem. Viņi bija seši gabali un rindā cits aiz cita soļoja pāri akmeņainai ieplakai, izdvesdami savādas čiepstošas un smilkstošas skaņas. Viņi visi uzreiz pamanīja mūs, momentā apklusa un tramīgi sastinga uz vietas kā dzīvnieki, pavērsuši sejas uz mūsu pusi.
Uz mirkli mans apskurbums pagaisa.
— Kukaiņi, — Keivors murmināja, — insekti! Un viņi domā, ka es, mugurkaulnieks, ložņāšu apkārt uz vēdera! Uz vēdera… — viņš lēni atkārtoja, it kā aizskarts cilvēka pašcieņā.
Tad piepeši viņš, nikni iebļaudamies, paspēra trīs lielus soļus un lēca virsū selenītiem. Lēciens iznāca neveikls: Keivors vairākas reizes apmeta gaisā kūleni, aizverpuļoja tieši pāri selenītu galvām un ar briesmīgu plakšķi nogāzās starp resnajiem kaktusiem. Neesmu spējīgs uzminēt, ko selenīti domāja par šo negaidīto un, manuprāt, nekaunīgo iebrukumu no citas planētas. Šķiet, atceros, ka redzēju viņu muguras, kad viņi metās bēgt, bet apgalvot to nevaru. Visi šie pēdējie notikumi, pirms es iekritu nemaņā, man palikuši prātā ļoti neskaidri. Es zinu, ka paspēru soli, lai sekotu Keivoram, bet paklupu un nogāzos garšļaukus uz akmeņiem. Tad man pēkšņi kļuva briesmīgi nelabi. Kā pa miglu atceros niknu cīniņu un metāla skavas, kas mani sagrāba . ..
Tad vēl es skaidri atceros to, ka mēs kvernējām ieslodzīti kaut kādā tumšā telpā nezcik dziļi Mēness iekšienē, visapkārt skanēja dīvaini, satraucoši trokšņi, mūsu ķermeņi bija vienos zilumos un skrambās, galvas plīsa pušu no sāpēm.
12. NODAĻA
Selenīta seja
Atģidies no nemaņas, es konstatēju, ka sēžu sakņupis trokšņu pilnā tumsā. Ilgu laiku es nevarēju saprast, kur atrodos un kā esmu nokļuvis tik nejēdzīgā situācijā. Es iedomājos sienas skapi, kurā mani dažreiz iegrūda, kad biju bērns, un pilnīgi tumšo, trokšņaino guļamistabu, kurā tiku gulējis kādreiz slimības laikā. Bet šie trokšņi atšķīrās no visiem jebkad dzirdētajiem, un gaisā bija samanāma tādā kā staļļa smaka. Brīdi man likās, ka mēs vēl arvien taisām savu lodi un es kaut kā esmu nokļuvis Keivora mājas pagrabā. Tad es atcerējos, ka lode tika uzbūvēta, un iedomājos, ka mēs vēl atrodamies tajā un lidojam izplatījumā.
— Keivor, — es ierunājos, — vai mēs nevaram iededzināt gaismu?