— Mums ar šiem radījumiem nav nekā kopīga, — es sacīju. — Viņi atšķiras no mums vairāk nekā visdīvainākie Zemes dzīvnieki. Viņi ir, tā teikt, no citas mīklas taisīti. Kāda jēga spriedelēt par saprašanos?
Keivors padomāja.
— Es tam nepiekrītu. Ar prātu apveltītām butnem, pat ja tās attīstījušās uz dažādām planētām, jābūt kādai līdzībai. Protams, ja mēs vai viņi būtu tikai dzīvnieki, kas vadās no instinktiem …
— Vai tad viņi nav dzīvnieki? Viņi vairāk līdzinās uz divām kājām staigājošām skudrām nekā cilvēciskām būtnēm, un vai gan kāds jebkad ir varējis saprasties ar skudrām?
— Bet mašīnas un ķermeņa apvalki? Nē, es nepiekrītu jums, Bedford! Atšķirības ir lielas, taču …
— Tās ir nepārvaramas.
— Līdzība pārmetīs tām tiltu. Atceros, es kādreiz lasīju nelaiķa profesora Geltona rakstu par iespēju nodibināt kontaktus starp planētām. Diemžēl tolaik es nedomāju, ka viņa idejas man varētu lieti noderēt, tādēļ nepievērsu šim rakstam pienācīgu uzmanību. Bet šinī situācijā … Pag, es mēģināšu atcerēties! … Pēc Geltona teorijas, jāsāk ar vispārzināmām patiesībām, kas ir jebkuras prāta darbības pamats un var noderēt par savstarpējas saprašanās bāzi. Piemēram, ģeometrijas vispārējie principi. Viņš ieteic ņemt kādu no Eiklīda galvenajām teorijām un konstruktīvi parādīt, ka šī patiesība mums ir zināma, demonstrēt, piemēram, ka vienādsānu trīsstūrim leņķi pie pamatnes ir vienādi un, ja sānu malas pagarina, leņķi otrpus pamatnes arī ir vienādi, vai arī uzzīmēt taisnleņķa trīsstūri un pierādīt, ka hipotenūzas kvadrāts ir vienlīdzīgs ar katešu kvadrātu summu. Demonstrējot savas zināšanas ģeometrijā, mēs parādītu, ka esam ar prāta spējām apveltītas būtnes… Teiksim, ja es ar slapju pirkstu uzzīmētu ģeometrisku figūru vai tāpat parādītu to gaisā …
Keivors apklusa. Es pārdomāju viņa teikto. Kādu brīdi mani aizrāva viņa trakā cerība saprasties, izskaidroties ar šīm noslēpumainajām būtnēm. Bet drīz vien atkal izmisums, ko izraisīja pārgurums un sliktā pašsajūta, guva virsroku. Piepešā prāta apskaidrībā es sapratu, cik bezgala muļķīgi esmu rīkojies.
— Ēzelis! — es iesaucos. — Nožēlojamais ēzelis! … Es laikam tikai tāpēc dzīvoju pasaulē, lai darītu neglābjamas muļķības … Kāpēc mēs atstājām lodi? Lēkājām apkārt, meklēdami Mēness krāteros patentus un koncesijas! … Kaut mums būtu vismaz pieticis prāta piesiet kūjas galā mutautiņu, lai zinātu, kur esam atstājuši lodi!
Pagalam nikns es apklusu.
— Tas ir skaidrs, — Keivors spriedelēja, — viņi ir saprātīgas būtnes. No vinu izturēšanās šo to var secināt. Tā kā viņi mūs tūlīt nenogalināja, tad jādomā, ka žēlsirdība viņiem nav sveša. Žēlsirdība? Nu, viFmaz savaldība. Varbūt viņi domā, ka būs iespējams saprasties ar mums. Un šī telpa, uzraugs, kas te ienāca … Sīs važas! Augsti attīstīts intelekts …
— Ak debesis! — es iesaucos. — Kaut taču es būtu padomājis ar prātu! Iekulties tādā ķezā! Viena vieglprātība pēc otras. Es pārāk paļāvos uz jums! Kāpēc es nepaliku pie savas lugas? Tā bija man pa spēkam. Tā bija mana pasaule, man piemērota dzīve. Es būtu pabeidzis savu lugu. Esmu pārliecināts… tā iznāktu laba luga. Sižets jau bija gandrīz izstrādāts. Bet tad … Iedomājieties tikai — aizšauties uz Mēnesi! Es esmu sevi pazudinājis! Tai vecajai sievietei krodziņā pie Kenterberijas bija vairāk prāta…
Es pacēlu acis un aprāvos pusteikumā. Tumsu atkal pāršķēla zilganā gaisma. Atvērās durvis, un klusu ienāca vairāki selenīti. Es sēdēju nekustēdamies un raudzījos viņu ķēmīgajās sejās.
Tad piepeši manī riebumu un nepatiku nomainīja interese. Es redzēju, ka pirmais un otrais selenīts nes bļodas. Vismaz vienu elementāru vajadzību mēs sapratām vienlīdz labi. Bļodas bija no metāla, kas, tāpat kā mūsu ķēdes, zilganajā gaismā izskatījās tumšs. Un katrā bļodā bija kaut kādas baltganas masas gabali. Visas bēdas un izmisums, kas mani nomāca, saplaka un pārvērtās izsalkuma sajūtā. Es blenzu uz šīm bļodām kā vilks, un, kaut gan man vēlāk tas rādījās sapņos, tobrīd likās pavisam nesvarīgi, ka rokām, kas pastiepa vienu bļodu man, plaukstu vietā
bija lēverveidīgs izaugums ar vienu strupu pirkstu, līdzīgs ziloņa snuķa galam.
Savādā masa, ko mums pasniedza, bija mīksta, ļumīga un brūngani baltā krāsā — tā atgādināja aukstu suflē un viegli smaržoja pēc sēnēm. Tā kā mēs drīz vien redzējām pa pusei sadalītu Mēness govs ķermeni, tad es sliecos domāt, ka tā bija Mēness govs gaļa.
Manas rokas bija tik cieši saķēdētas, ka es lāgā nevarēju pasniegties pie bļodas; kad selenīti redzēja, kā es mokos, divi no viņiem veikli atbrīvoja man vienas rokas locītavu. Viņu taustekļveidīgo plaukstu pieskāriens bija maigs un vēss. Es tūlīt piestūķēju pilnu muti ar barību. Tai bija tāda pati mīksta, irdenax struktūra kā visiem organiskiem veidojumiem uz Mēness, un tā garšoja gandrīz kā vafeles vai atvil gu- šas bezē kūkas. Es noriju vēl divus lielus kumosus.
— Oh, kā es esmu izbadējies! — es murmināju, atkal pakampdams prāvu gabalu.
Kādu brīdi mēs griezām iekšā, bez kautrēšanās ļaudamies ēšanas baudai. Mēs ēdām un pēc tam dzērām kā klaidoņi trūcīgo ļaužu bezmaksas ēdnīcā. Nekad pirms tam un arī nekad vēlāk es neesmu bijis tik briesmīgi izsalcis, un, ja es nebūtu pats to piedzīvojis, nekad neticētu, ka, atrazdamies ceturtdaļmil- jona jūdžu tālumā no Zemes, galējā dvēseles mulsumā, juzdams, ka mani vēro un man pieskaras radījumi, vēl ķēmīgāki un briesmīgāki par visļaunākajiem murgu rēgiem, es būtu spējīgs ēst ar tādu apetīti, neliekoties par to visu ne zinis. Selenīti stāvēja mums apkārt, vēroja mūs un laiku pa laikam klusu, neizprotami iečivinājās — tā viņi laikam sarunājās. Es pat nenodrebēju no viņu pieskārieniem. Un, kad mana kāre pēc barības bija kaut cik apmierināta, es pamanīju, ka arī Keivors ēd tikpat alkatīgi un neglīti.
14. NODAĻA
Mēģinājumi saprasties
Kad beidzot mēs bijām paēduši, selenīti atkal cieši saķēdēja mūsu rokas, pēc tam palaida vaļīgāk kāju važas, lai dotu mums kaut cik kustību brīvību, un noņēma ķēdes, ar kurām bijām piesaistīti pie grīdas. To darot, viņi rosījās tiešā mūsu tuvumā, un šad tad kāda no ērmīgajām galvām noliecās man pie pašas sejas vai mīkstais tausteklis pieskārās kaklam vai galvai. Es neatceros, ka viņu tuvums būtu izraisījis manī bailes vai pretīgumu. Šķiet, tikai mūsu iesīkstējušais antropomorfisms lika mums iztēloties, ka selenītiem aiz maskām ir cilvēku sejas. Viņu āda, tāpat kā viss cits, izskatījās zilgana, bet tādu to vērta zilā gaisma; tā bija cieta un spoža kā vaboles spārns, nevis mīksta vai mitra, vai spalvaina kā mugurkaulniekiem. Pāri galvas virsai no aizmugures uz priekšu stiepās īsu, baltganu dzeloņu rinda, un abos sānos rirs acīm rēgojās lielāku dzeloņu pusloki. Selenīts, tas darbojās gar mani, piepalīdzēja rokām ar muti.
— Šķiet, ka viņi mūs atbrīvo, — Keivors sacīja. — Neaizmirstiet, ka mēs atrodamies uz Mēness! Ne- zdariet straujas kustības!
— Vai jūs domājat pamēģināt ar ģeometriju?
— Jā, ja būs izdevība. Bet iespējams, ka viņi sāks )irmie.
Mēs palikām pasīvi, un selenīti, pabeiguši darbo- ies ap važām, atkāpās un, kā šķita, lūkojās uz mums. 's saku «kā šķita», jo viņu acis atradās galvas sānos, evis priekšpusē, tāpēc bija grūti noteikt, kādā vir- ienā viņi skatās, — kā tas mēdz būt ar vistām un ivīm. Viņi apspriedās savā starpā, izdodami niedru aboņai līdzīgas skaņas, kas man šķita neatdarinātas un neizdibināmas. Durvis aiz mums atvērās plašāk, un, palūrējis pār plecu, es neskaidri saskatīju plašu telpu, kurā kā dīvainu gigantisku kukaiņu varza stāvēja prāvs bars selenītu.