— Viņš man iedūra! — Keivors iesaucās aiziūs- tošā balsī.
— Es redzēju, — es atbildēju.
— Velns parāvis! — es uzbļāvu selenītiem. — To mēs necietīsim! Par ko jūs mūs galu galā turat?
Es aši pametu skatienu pa labi un pa kreisi. Tālu zilajā alas plašumā es ieraudzīju baru selenītu, kas skrēja uz mūsu pusi. Tie bija slaidi un plecīgi, un vienam bija lielāka galva nekā pārējiem. Alas platā, zemā telpa rādījās bezgalīga un tālumā saplūda ar tumsu. Tās griestu velves, atceros, šķita ieliekušās uz leju no milzīgā klints bluķu svara, kuri turēja mūs gūstā. No šejienes nebija iespējams izkļūt. Virs mums, zem mums, visapkārt bija nezināmais, un mēs, divi neaizsargāti cilvēki, atradāmies šo dīvaino Mēness radījumu varā!
15. NODAĻA
Tilts pār bezdibeni
Šis naidīgais klusums ilga tikai vienu mirkli. Šķiet, abas puses ātri apsvēra radušos situāciju. Es skaidri sapratu, ka nav uz ko cerēt, un baidījos, ka selenīti tūlīt mūs ielenks un nogalinās. Mani_ pārņēma rūgta, izmisīga nožēla par savu muļķīgo^rīcību. Kādēļ gan es vispār biju devies šajā neprātīgajā, briesmu pilnajā ekspedīcijā?
Keivors nostājās man blakus un uzlika roku uz mana dilba. Viņa bālā, izbiedētā seja zilajā gaismā izskatījās spokaina.
— Neko nevar darīt, — viņš sacīja. — Mēs kļūdījāmies.
Viņi mūs nesaprot. Mums jāiet. Jāpakļaujas viņu gribai.
Es pavēros Keivorā, tad paskatījos uz selenītiem, kas steidzās palīgā savējiem.
— Ja man būtu brīvas rokas …
— Veltīgi, — viņš izdvesa.
— Nedomāju vis.
— Mums jāiet.
Keivors apgriezās un devās tajā virzienā, kas bija mums norādīts.
Es sekoju viņam, pūlēdamies izlikties padevīgs un taustīdams savas roku ķēdes. Manas asinis vārījās. Es vairs neko neievēroju šai alā, kaut gan, šķiet, mēs gājām pa to ilgi, vai, ja arī ko ievēroju, tūlīt pat aizmirsu. Visa mana uzmanība bija koncentrēta uz roku ķēdēm un selenītiem, it sevišķi es uzmanīju tos ar ķiverēm un pīķiem. Sākumā viņi soļoja paralēli mums un godbijīgā atstatumā, bet drīz vien pienāca klāt vēl trīs sargi, un tad viņi pievirzījās tuvāk — izstieptas rokas attālumā. Es satrūkos kā zirgs no pātagas cirtiena, kad viņi pienāca tik tuvu. īsais, resnais selenīts sākumā gāja mums labajā pusē, bet tad atkal sāka soļot pa priekšu.
Šis gājiens ir spilgti iespiedies manā atmiņā: tieši man priekšā Keivora nodurtās galvas pakausis, viņa bezcerībā sagumušie pleci, resnā selenīta ķēmīgais vieplis, kas ik pa brītiņam pievēršas mums, abās pusēs sargi ar pīķiem — vērīgi un modri, bet vaļējām mutēm, un tas viss zilā apgaismojumā. Jār es tomēr atceros kaut ko ārpus tīri personiskiem pārdzīvojumiem, proti, ka drīz mēs nonācām vietā, kur
alas grīdu šķērsoja šaura rene, kas pagriezās pa labi un aizstīdza tālāk paralēli takai, pa kuru mūs veda, un ka šī rene bija pilna ar spožo, zilu gaismu izstarojošo vielu, kas izplūda no lielās mašīnas. Es gāju tieši gar šo reni un varu apliecināt, ka nebija sajūtams ne mazākais siltums. Šī viela tikai izstaroja spožu gaismu, bet nebija ne siltāka, ne aukstāka kā viss pārējais alā.
Klang, klang, klang… Mēs aizsoļojām cieši garām citai milzīgai, dārdošai mašīnai un nonācām platā tunelī, kurā varējām saklausīt pat savu neapauto kāju dipoņu un kurā nebija cita apgaismojuma kā vienīgi tievā, zilā strūkliņa pa labi no mums. Mūsu un selenītu stāvi meta gigantiskas, spokainas ēnas uz tuneļa negludajām sienām un griestu velvēm. Šur tur klinšu sienās kā dārgakmeņi vizēja kristāli, dažviet tunelis kļuva platāks un izveidoja stalaktītu alu, dažviet no tā atzarojās ejas, kas nozuda tumsā.
Mēs ilgi gājām pa šo tuneli. Klusu urdzēdama, plūda zilās gaismas straumīte, un mūsu soļi atbalsojās velvēs līdzīgi šļakstiem. Es visu laiku domāju tikai par savām važām. Ja es pabīdītu vienu skavu tā un tad pagrieztu to tā… Ja es darbotos ļoti lēnām, vai selenīti pamanītu, ka es mēģinu atbrīvot roku no vaļīgākās skavas? Un, ja pamanītu, ko viņi tad darītu?
— Bedford, — Keivors ierunājās, — mēs ejam lejup. Mēs visu laiku ejam lejup.
Viņa vārdi atrāva mani no drūmās prātošanas.
— Ja viņi gribētu mūs nogalināt, — Keivors sacīja, palēninādams soli, lai mēs atrastos blakus, — es neredzu iemesla, kāpēc viņi nebūtu varējuši to izdarīt.
— Jā, — es piekritu, — tas tiesa.
— Viņi mūs nesaprot, — Keivors turpināja, — viņi domā, ka mēs esam tikai svešādi dzīvnieki, kāda Mēness govju savvaļas pasuga, vai. Kad šie radījumi mūs labāk iepazīs, viņi apjēgs, ka mums ir prāts…
— Tad, kad jūs viņiem izklāstīsiet kādu ģeometrijas problēmu, — es sacīju.
— Iespējams.
Kādu brīdi mēs soļojām klusēdami.
— Ziniet, — Keivors atkal ierunājās, — šie varbūt ir zemākas šķiras selenīti.
— Pēdīgie stulbeņi! — es nikni sacīju, uzmezdams skatienu selenītu pretīgajām sejām.
— Ja mēs visu pacietīsim …
— Būs jāpacieš, — es teicu.
— Iespējams, ka citi nav tik stulbi. Šī ir tikai viņu pasaules ārējā nomale. Droši vien selenītu pasaule aizņem visu Mēness iekšieni — lejup un lejup, visur alas, ejas un tuneļi, līdz pat jūrai, simtiem jūdžu dziļi.
Keivora vārdi lika man iedomāties kādu jūdzi biezo klints slāni, kas varbūt jau tagad bija virs mūsu galvām. It kā drausmīgs smagums uzgūlās man uz pleciem.
— Tālu no saules un gaisa, — es sacīju. — Pat pusjūdzi dziļā šahtā ir smacīgi.
— Bet šeit nav. Iespējams — ventilācija! Gaiss plūst no Mēness tumšās puses uz saules apspīdēto, visa ogļskābe tiek izvadīta virspusē un baro augus. Šai tunelī, piemēram, no lejas jūtams gandrīz vējiņš. Kāda brīnumaina pasaule! Tā dziļā šahta, šīs mašīnas …
— Un šis pīķis, — es teicu. — Neaizmirstiet pīķi!
Kādu laiciņu Keivors soļoja man pa priekšu.
— Pat šis pīķis … — viņš bilda.
— Nu?
— Tobrīd es sadusmojos. Bet… Varbūt bija nepieciešams, lai mēs sekotu viņiem. Viņiem ir citāda āda, iespējams, arī citādi nervi. Varbūt viņi nesaprot mūsu sajūtas… Tāpat kā varbūt marsietim varētu nepatikt mūsu ieradums piebikstīt otram ar elkoni …
— Nu, lai viņi pamēģina piebikstīt man\
— Un par to ģeometriju… Galu galā, arī viņu rīcība ir virzīta uz saprašanos. Viņi tikai sāk ar dzīves pamatelementiem, nevis ar domu. Barība. Piespiešana. Sāpes. Viņi sāk ar pašu būtiskāko.
— Par to nav šaubu, — es sacīju.
Keivors turpināja prātot par milzīgo un brīnumaino pasauli, uz kuru mēs tikām vesti. Pēc viņa toņa es jutu, ka viņš nepavisam nav izmisis par to, ka mēs ejam arvien dziļāk un dziļāk šajā svešajā alu planētā. Viņa prātu nodarbināja mašīnas un izgudrojumi, nevis domas par tūkstoš iespējamām briesmām kā mani. Un ne jau selenītu sasniegumu praktiskā izmantošana interesēja Keivoru, — viņš vienkārši gribēja tos iepazīt.
— Galu galā, — viņš sacīja, — tas ir vienreizīgs notikums. Divu pasauļu sastapšanās! Ko mēs tur ieraudzīsim? Padomājiet, kas atrodas zem mums!