— Mēs neko daudz neredzēsim, ja apgaismojums nebūs labāks, — es piezīmēju.
— Šī ir tikai ārējā zona. Bet tur lejā, dziļumā… Ar šādu tehniku… Tur būs viss. Vai jūs ievērojāt, cik viņi ir dažādi? Mums būs ko pastāstīt, kad atgriezīsimies uz Zemes!
— Tā sevi mierināt, — es sacīju, — varētu tikai kāds retas sugas dzīvnieks, ko ved uz zvērudārzu … Nav teikts, ka viņi mums visu tā izrādīs.
— Kad selenīti konstatēs, ka mēs esam saprātīgas būtnes, — Keivors atbildēja, — viņi gribēs uzzmāt par Zemi. Pat ja viņiem nav cildenu labestības jūtu,
viņi mūs mācīs, lai paši varētu kaut ko iemācīties … Un viņi noteikti zina daudz! Ko mēs ne iedomāties nevaram!
Viņš turpināja prātot, ka selenītiem varbūt esot zināmas tādas gudrības, kādas viņš uz Zemes nekad neuzzinātu, un, par spīti svaigajai pīķa dūriena rētai, joprojām loloja cerības uz saprašanos. Es neatceros visu, ko Keivors runāja, jo manu uzmanību piesaistīja tas, ka tunelis, pa kuru mūs veda, kļuva arvien platāks un platāks. Spriežot pēc gaisa, šķita, ka mēs drīz iziesim plašā telpā, bet, cik tā liela, nevarēja noteikt, jo tā nebija apgaismota. Mūsu mazā gaismas straumīte stīdzēja kā tievs pavediens un izgaisa tālumā. Drīz ne vienā, ne otrā pusē klinšu sienas vairs nebija samanāmas. Izņemot taku mūsu priekšā un zilo, fosforescējošo urdziņu, nekas cits nebija saskatāms. Keivora un pa priekšu ejošā selenīta stāviem tā galvas un ķermeņa puse, kas atradās pret gaismas urdziņu, vīdēja zilā spožumā, bet pretējā puse pilnīgi saplūda ar tumsu, jo tuneļa siena vairs nemeta atspīdumu.
Drīz es sapratu, ka mēs tuvojamies kādam stāvam kritumam, jo mazā, zilā straumīte piepeši nozuda skatienam.
Jau nākamajā mirklī mēs bijām pienākuši pie dziļas šahtas malas. Spožā straumīte kā vilcinādamās nosliecās sānis un tad metās lejā. Tā iegāzās tādā dzijumā, ka kritiena troksnis līdz mums neatskanēja. Tālu lejā — bezgala tālu — atvizēja zilgans spīdums, izplūzdams zilā miglā. Un tumsa, no kuras iztecēja straumīte, it kā sabiezēja vēl melnāka, tikai uz klints malas varēja samanīt kaut ko līdzīgu dēlim, kas aizstiepās pār bezdibeni un ienira tumsā. No dziļuma augšup strāvoja silts gaiss.
Vienu mirkli mēs ar Keivoru stāvējām pie pašas bezdibeņa malas un lūkojāmies uz zilgano gaišumu dziļi apakšā. Tad mūsu pavadonis pavilka mani aiz rokas.
Tūlīt pat viņš mani pameta, piegāja pie dēļa gala un, skatīdamies atpakaļ, uzkāpa uz tā. Pārliecinājies, ka mēs viņu vērojam, selenīts pagriezās un sāka iet pa dēli, soļodams tik droši, it kā atrastos uz cietas zemes. Mazu brītiņu mēs viņu vēl redzējām puslīdz skaidri, tad viņš pārvērtās zilā, izplūdušā plankumā un pēc tam nozuda tumsā. Es pamanīju kaut kādu melnu, milzīgu siluetu neskaidri rēgojamies šahtas otrā malā.
Mēs klusējām.
— Protams … — Keivors ierunājās.
Vēl viens selenīts pagājās dažus soļus pa laipu, tad pagriezās un atskatījās uz mums. Pārējie stāvēja, gatavi sekot mums no muguras. Uz laipas atkal parādījās resnā selenīta stāvs. Viņš atgriezās, lai noskaidrotu, kāpēc mēs neejam.
— Kas tas ir tur otrā pusē? — es jautāju.
— Es neredzu, — Keivors atteica.
— Mēs te nevarēsim pāriet, — es sacīju.
— Es pa to dēli nenoietu ne trīs soļus, — Keivors teica, — pat ja man rokas būtu brīvas.
Galīgi apjukuši, mēs vērāmies viens otrā.
— Viņi acīmredzot nezina, kas ir galvas reibšana, — Keivors sacīja.
— Mums noiet pa šo dēli ir pilnīgi neiespējami.
— Man liekas, ka viņiem ir citāda redzes spēja nekā mums. Es tiku viņus pavērojis. Viņi droši vien nesaprot, ka mēs šādā tumsā it nekā neredzam. Kā viņiem varētu to ieskaidrot?
— Lai kā, bet mums jāliek viņiem to saprast.
Mēs to visu runājām, laikam klusībā cerēdami, ka
varbūt selenīti apjēgs, kāpēc mēs vilcināmies. Es gluži labi sapratu, ka nepieciešams izskaidroties, bet, kad uzmetu skatienu viņu sejām, tad nācu pie atziņas, ka ar šiem radījumiem saprašanās nav iespējama. Mūsu līdzība nespēja pārmest tiltu atšķirībām. Taču es netaisījos iet pa šo dēli, nē. Es aši pabīdīju važu vaļīgāko skavu uz leju un sāku griezt abas roku locītavas pretējos virzienos. Es stāvēju pavisam tuvu pie laipas gala, un divi selenīti tūliņ pat satvēra mani un uzmanīgi vilka uz to.
Es nikni kratīju galvu.
— Neiešu! — es teicu. — Nē, nē! Jūs neko nesaprotat.
Trešais selenīts nāca palīgā pārējiem. Es biju spiests paspert soli uz priekšu.
— Man ir ideja, — Keivors sacīja, bet viņa idejas es jau zināju.
— Paklausieties! — es uzsaucu selenītiem. — Liecieties mierā! Jums tas varbūt ir nieks, bet…
Es apsviedos riņķī un tūlīt pat sāku neganti lādēties, jo viens no apbruņotajiem selenītiem iedūra man no muguras ar pīķi. Es izrāvos no viņu tievajiem taustekļiem un pagriezos pret vainīgo.
— Velns parāvis! — es kliedzu. — Es tevi tiku jau brīdinājis! Vai tu, nolādētais, neapjēdz, ka dursti dzīvu miesu? Ja tu vēlreiz man pieskarsies…
Atbildes vietā selenīts iedūra man pa otram lāgam.
Es izdzirdēju Keivora balsi — uztrauktu un lūdzošu. Pat vēl tagad viņš gribēja panākt saprašanos ar šiem radījumiem.
— Paklausieties, Bedford! — viņš sauca. — Es kaut ko izdomāju.
Bet šis otrais sāpīgais dūriens it kā atraisīja manī līdz tam apvaldīto enerģiju. Vienā acumirklī mana roku ķēde bija pārrauta, un līdz ar to pagaisa visi prātīgie apsvērumi, kas bija lieguši mums pretoties Mēness radījumiem. Šai brīdī es biju traks aiz bailēm un niknuma. Es absolūti nedomāju par sekām. Aptinis ķēdi ap dūri, es belzu tieši sejā selenītam, kas bija man iedūris.
Sekas bija tikpat pārsteidzošas kā viss šajā Mēness pasaulē.
Mana dūre iztriecās selenītam cauri un sadragāja viņu kā… gluži kā trauslu šokolādes figūru, kas pildīta ar liķieri! Viņš momentā bija pagalam! Šļakatas un ļerpatas vien pašķīda uz visām pusēm, it kā sitiens būtu trāpījis gļetnu suņusēni. Ļenganais ķermenis aizkūleņoja kādus desmit jardus un ar mīkstu būkšķi novēlās zemē. Es biju mēms aiz brīnumiem. Negribējās ticēt, ka dzīva būtne var būt tik neizturīga. Vienu mirkli man gandrīz likās, ka tas notiek sapnī.
Tad viss atkal kļuva par baismīgu īstenību. Ne Keivors, ne selenīti, šķiet, nebija pakustējušies kopš brīža, kad es apsviedos apkārt, līdz brīdim, kad beigtais selenīts nogāzās zemē. Visi stāvēja pa gabaliņu no mums abiem, trauksmaini saspringuši. Vēl vismaz kādu sekundi pēc selenīta nokrišanas neviens nepakustējās. Visi bija apjukuši. Miglaini atceros, ka arī es stāvēju kā sastindzis ar izstieptu roku, pūlēdamies aptvert, kas noticis. «Ko tālāk?» manās smadzenēs urbās jautājums. «Ko tālāk?» Tad pēkšņi selenīti sarosījās!
Es sapratu, ka mums jāatbrīvojas no važām, bet, lai to izdarītu, vispirms vajadzēja aizgaiņāt selenītus. Es pagriezos pret trim ar pīķiem apbruņotajiem sargiem. Viens no tiem tūlīt meta uz mani pīķi. Tas svilpdams pārlidoja man pār galvu un iekrita bezdibenī. Ne mirkli nevilcinājies, es ar visu sparu lēcu sviedējam tieši virsū, viņš pagriezās, lai bēgtu, bet es, uzkrizdams viņam, notriecu viņu zemē, paslīdēju uz saļumušā ķermeņa un pats nogāzos garšļaukus. Selenīts zem manis, šķiet, raustījās agonijā.
Pieslējies sēdus, es redzēju vairs tikai zilās selenītu muguras — viņi metās bēgt uz visām pusēm un nozuda tumsā. Es atliecu vaļā vienu posmu ķēdei, kas bija aplikta man ap potītēm, noņēmu to un pie- lēcu kājās ar ķēdi rokās. Svilpdams man garām atkal aizlidoja pīķis. Es aši pasviedos uz to pusi, no kuras tas bija nācis, tad pievērsos Keivoram, kas vēl joprojām stāvēja zilās straumītes gaismā pie pašas bezdibeņa malas, izmisīgi raustīdams savas roku ķēdes un kaut ko buldurēdams par saprašanās iespēju.