— Velns parāvis! — es sacīju. — Uz Mēness kurš katrs var būt alpīnists.
Es sāku cītīgi rāpties tālāk. Dažas minūtes es kāpu, galvu nepaceldams, un tad atkal palūkojos uz augšu. Sprauga vienmērīgi paplatinājās, un gaisma kļuva arvien spožāka. Tikai…
Tā nebija dienas gaisma!
Pēc maza brītiņa es ieraudzīju, kas tā ir par gaismu, un aiz vilšanās rūgtuma biju gatavs sašķaidīt galvu pret klinti. Manu acu priekšā pletās nolaidena ala, un tās slīpā grīda viscaur bija noklāta ar mazām, vālīšveidīgām sēnēm, kas izstaroja sārteni sidrabainu gaismu. Kādu brīdi es blenzu uz šo maigi vizmojošo sēņu audzi, tad palēcos un drāzos tajā iekšā, norāvu gabalas desmit un triecu pret akmeņiem. Pēc tam es apsēdos un, kad spraugā parādījās Keivora sārtā seja, rūgti iesmējos.
— Atkal fosforescence! — es teicu. — Nav nozīmes steigties. Apsēdieties un jūtieties kā mājās!
Keivors kaut ko ņurdēja par vilšanos, bet es nikni grābu sēnes un sviedu klints spraugā.
— Es domāju, ka tā ir dienas gaisma, — viņš sacīja.
— Dienas gaisma! — es kliedzu. — Rītausma, saulriets, mākoņi, vējainas debesis! Vai mēs jelkad to visu atkal redzēsim? — Runājot man gara acu priekšā nostājās maza mūsu pasaules ainava, jauka, spoža un skaidra kā senas itāliešu gleznas fons. — Mūžam mainīgas debesis, mūžam mainīga jūra, pakalni un zaļi koki, saulaini ciemati un pilsētas… Vai atceraties, Keivor, kā saulrietā zaigo slapji jumti! Kā liesmo māju logi vakaru pusē!
Keivors neatbildēja.
— Bet mēs te ložņājam pa šo briesmonīgo pasauli, kas nav nekāda īsta pasaule ar savu tintes melno okeānu planētas tumšajos dziļumos, ar savu dienā karstuma kveldēto un naktī nāves saltumā sastingušo ārpusi. Un šie radījumi, kas tagad mūs vajā, šie pretīgie, insektiem līdzīgie puscilvēki — kā no murga izkāpuši! Bet galu galā viņiem ir taisnība. Ar kādām tiesībām mēs esam šeit ieradušies un sašķaidām viņus, postām viņu pasauli? Droši vien tagad visa planēta ir sacelta kājās un dzenas mums pakaļ. Varbūt jau pēc mirkļa mēs izdzirdēsim viņu smilkstēšanu un gongu rīboņu. Ko mēs lai darām? Kurp lai bēgam? Te viņi mūs nomušīs viens divi!
— Tā ir jūsu vaina! — Keivors sacīja.
— Mana vaina? — es iesaucos. — Ak kungs!
— Man bija laba ideja.
— Pie velna jūsu idejas!
— Ja mēs vienkārši nebūtu gājuši tālāk …
— Kad viņi laida darbā pīķus?
— Jā. Viņi būtu mūs pārnesuši.
—• Pa šo laipu?
— Jā gan. Viņi taču ienesa mūs Mēness iekšienē.
— Tad labāk lai mani nes muša, kas rāpo pa griestiem!
— Dieva dēļ, Bedford!
Es atkal sāku šķaidīt sēnes, bet tad piepeši ievēroju kaut ko, kas pat šai brīdī mani ārkārtīgi pārsteidza.
— Keivor, — es iesaucos, — šīs ķēdes ir no zelta!
Keivors, atspiedis vaigus rokās, bija iegrimis domās. Viņš lēni pagrieza galvu un palūkojās uz mani un, kad es to vēlreiz atkārtoju, uzmeta skatienu ap savu labo roku aptītajai ķēdei.
— Jā, patiešām, — viņš sacīja. — Tā tas ir.
Uz mirkli pavīdējusī interese tūlīt pat pagaisa no viņa sejas, un viņš atkal iegremdējās savās domās. Es labu brīdi lauzīju galvu, kāpēc gan tikai tagad esmu pamanījis šo faktu, bet tad nospriedu, ka vainojama zilā gaisma, kurā mēs visu laiku uzturējāmies un kura padarīja metālu pilnīgi bezkrāsainu. Negaidītais atklājums deva manām domām citu pavērsienu, un tās aiznesa mani tālu jo tālu. Es aizmirsu, ka nupat vēl biju jautājis, ar kādām tiesībām mēs esam ieradušies uz Mēness. Zelts …
Keivors ierunājās pirmais.
— Man šķiet, mums ir divas iespējas.
— Un proti?
— Vai nu mēģināt atkal izkļūt Mēness virspusē, nepieciešamības gadījumā pielietojot spēku, un turpināt lodes meklēšanu, kamēr to atradīsim, jo citādi, kad pienāks nakts, mēs nosalsim, vai arī…
Viņš aprāvās.
— Nu, nu? — es bildu, kaut gan zināju, ko viņš teiks.
— Mēs varētu mēģināt vēlreiz kaut kādā veidā panākt saprašanos ar Mēness cilvēkiem.
— Es katrā ziņā esmu par pirmo priekšlikumu!
— Šaubos, vai tas ir pareizākais ceļš.
— Es nešaubos.
— Redziet, — Keivors sacīja, — es domāju, ka mēs nedrīkstam spriest par selenītiem tikai pēc līdz šim redzētajiem eksemplāriem vien. Viņu pasaules centrālā daļa, civilizētā daļa droši vien atrodas tālu lejā, dziļākajās alās pie jūras. Šis zemgarozas apvidus, kur mēs patlaban esam, ir tikai nomale, ganību rajons. Vismaz es tā domāju. Selenīti, ko mēs redzējām, varbūt ir tikai gani un mašīnisti. Tas, ka viņi lieto pīķus — šie pīķi acīmredzot ir domāti Mēness govju pabikstīšanai —, iztēles trūkums, nespēja saprast, ka mēs nevaram izdarīt to, ko var viņi, nenoliedzamā brutalitāte — tas viss, šķiet, norāda uz zemu intelekta pakāpi. Bet, ja mēs paciestos …
— Ne jūs, ne es nevarētu ilgi noturēties uz sešas collas plata dēļa, kas ved pār bezdibeni.
— Taisnība, bet varbūt…
— Nē, nē! — es nepiekāpos.
Keivors sāka runāt par citu iespēju.
— Paklausieties, pieņemsim, ka mums izdotos ielīst kādā stūrī, kur mēs varētu aizstāvēties pret šiem lauķiem. Ja mēs noturētos, teiksim, nedēļu, iespējams, ka vēsts par mūsu parādīšanos aizkļūtu līdz Mēness centrālajiem rajoniem, līdz inteliģentākajiem selenītiem…
— Ja tādi eksistē.
— Tādiem jābūt, jo kas gan citādi būtu radījis šīs varenās mašīnas.
— Iespējams, taču nekas labs tik un tā nav gaidāms.
— Mēs varētu rakstīt un zīmēt uz sienām …
— Kā jūs zināt, ka viņu acis spēs saskatīt mūsu uzvilktās zīmes?
— Ja mēs tās iekaltu …
— Tas, protams, ir iespējams.
Manas domas ievirzījās citā plāksnē.
— Galu galā, — es teicu, — jūs taču nedomājat, ka šie selenīti ir gudrāki par cilvēkiem?
— Viņi noteikti zina daudz vairāk… vai vismaz zina daudz ko tādu, kas mums nav zināms.
— Jā, bet… — es sastomījos. — Keivor, es domāju, jūs nenoliegsiet, ka esat izņēmuma cilvēks.
— Kā tā?
— Nu, jūs… jūs esat vientuļš… tas ir, bijāt vientuļš. Jūs neesat precējies.
— Nekad neesmu gribējis būt ģimenes cilvēks. Bet kāpēc …
— Un nekad neesat sapņojis par bagātību?
—• Nē, arī tā mani nekad nav vilinājusi.
— Jūs allaž esat tiecies tikai pēc zināšanām?
— Nu, zinātkāre ir cilvēka dabiska īpašība …
— Jūs tā domājat. Tur jau ir tā lieta. Jūs domājat, ka arī visi citi, katra saprātīga būtne grib zināt. Atceros, reiz, kad es jums jautāju, kāpēc jūs noņematies ar šiem pētījumiem, jūs teicāt, ka gribot kļūt par Karaliskās dabzinātņu veicināšanas biedrības locekli, iegūt vielu, kas saukšoties keivorīts, un tā tālāk. Jūs ļoti labi zināt, ka nestrādājāt tāpēc, bet toreiz mans jautājums jums bija negaidīts un jūs jutāt, ka nepieciešams kaut kā motivēt savu pievēršanos zinātnei. Patiesībā jūs nodarbojāties ar pētniecību tāpēc, ka citādi nevarējāt. Tas jums ir asinīs.
— Varbūt…
— Diez vai viens cilvēks no miljona ir tads ka jūs. Vairums tiecas pēc… nu, vēlmes ir visdažādākās, bet ļoti nedaudzi alkst pēc zināšanām pašu zinā- sanu dēļ. Es pie tiem nepiederu, gluži labi to apzinos. Šie selenīti šķiet centīgi, darbīgi radījumi, bet kā jūs zināt, ka pat visinteliģentākie no viņiem ieinteresēsies par mums un mūsu pasauli? Es neticu, ka viņi vispār zina par mūsu pasaules eksistenci. Naktīs viņi nekad neiznāk Mēness virspusē — viņi nosaltu, ja mēģinātu to darīt. Droši vien viņi nekad nav redzējuši nevienu citu debesu ķermeni kā tikai svelmaino Sauli. Kā gan lai viņi zinātu, ka ir vēl kāda cita pasaule? Un, ja arī zinātu, kāda gan viņiem daļa par to? Pat ja viņiem būtu gadījies kādreiz ieraudzīt dažas zvaigznes vai Zemes sirpi, kas par to? Kāpēc būtnēm, kas dzīvo iekšā planētā, noņemties ar spīdekļu novērošanu? Arī Zemes cilvēki to nebūtu darījuši, ja viņiem tas nebūtu nepieciešams gadalaiku noteikšanai un braukšanai pa jūrām. Bet kāpēc lai to darītu Mēness iedzīvotāji? Nu, pieņemsim, ka starp viņiem ir daži tādi filozofi kā jūs. Tieši šie selenīti nekad neuzzinās par mūsu eksistenci. Iedomājieties, ka uz Zemes būtu nolaidies selenīts tai laikā, kad jūs strādājāt Limpnā, — jūs pats pēdējais uzzinātu par viņa ierašanos. Jūs taču nekad nelasāt avīzes! Saprotiet, jūsu priekšlikumam nav nekādu izredžu. Un, spriedelējot par to, mēs te sēžam un nekā nedarām, bet dārgais laiks skrien. Mēs esam iekļuvuši briesmīgā ķezā. Atlidojuši šurp bez ieročiem, pazaudējuši savu lodi, palikuši bez barības, parādījušies selenītiem un devuši tiem iemeslu uzskatīt mūs par dīvainiem, spēcīgiem un bīstamiem zvēriem. Un, ja šie selenīti nav galīgi muļķi, viņi tagad vairs neatstāsies un medīs mūs, kamēr atradīs, un, kad atradīs, tad mēģinās sagūstīt, bet, ja tas nebūs iespējams, viņi mūs nogalinās, — un viss. Ja mūs sagūstīs, droši vien kāda pārpratuma dēļ mēs tiksim nomušīti. Pēc tam viņi varbūt vēl apspriedīs šo gadījumu, bet mums no tā vairs nebūs nekāda labuma.