— Turpiniet!
— No otras puses, te zelts mētājas apkārt kā čuguns pie mums. Ja mēs varētu kaut cik no tā paņemt sev līdzi, ja mēs atrastu savu lodi, pirms to uziet viņi, un atgrieztos uz Zemes, tad…
— Ko tad?
— Mēs varētu izvērsties uz drošākiem pamatiem. Atlidot šurp lielākā lodē un labi apbruņojušies.
— Ak kungs! — iesaucās Keivors, it kā es būtu pateicis ko šausmīgu.
Es iesviedu spraugā vēl vienu spīdošo sēni.
— Paklausieties, Keivor, — es teicu, — kā nekā mūsu kopīgajā pasākumā man ir tādas pašas balsstiesības kā jums, turklāt šis jautājums ir tīri praktiskas dabas. Es esmu praktiķis, jūs neesat. Man ne prātā nenāk uzticēties selenītiem un ģeometrijai, ja ir cita iespēja… Viss! Atgriezīsimies uz Zemes! Atklāsim savu noslēpumu — vismaz daļēji. Un atkal lidosim šurp!
Keivors padomāja.
— Kad es devos ekspedīcijā uz Mēnesi, — viņš sacīja, — man vajadzēja to darīt vienam pašam.
— Dienaskārtībā ir jautājums, kā tikt atpakaļ uz lodi, — es teicu.
Kādu brīdi mēs sēdējām klusēdami. Tad Keivors it kā pieņēma manu viedokli.
— Es domāju, — viņš sacīja, — ka ir kaut kāda iespēja orientēties. Kamēr saule apspīd šo Mēness pusi, gaiss plūst caur sūklim līdzīgo planētu no tumšās puses uz šejieni. Tas piepilda visas Mēness alas un no tām izplūst krāteros. Vai jūtat, šeit velk!
— Jā gan.
— Tas nozīmē, ka mēs neesam strupceļā. Mums jāturas tajā virzienā, kādā plūsmo gaiss. Kaut kur tālāk jābūt spraugai, kas ved augšup. Ja mēs atradī
sim kādu spraugu vai eju un uzrāpsimies pa to, mēs ne tikai izbēgsim no vajātājiem …
— Bet ja sprauga būs par šauru?
— Tad lldīsim atpakaļ.
— Csst! — es nočukstēju. — Kas tas?
Mēs ieklausījāmies. Sākumā bija dzirdama tikai neskaidra murdoņa, tad mūsu ausis uztvēra gonga skaņas.
— Viņi laikam domā, ka mēs esam Mēness govis, — es sacīju, — un nobīsimies no šāda lēruma.
— Viņi nāk pa lejas tuneli, — Keivors teica.
— Acīmredzot.
— Varbūt viņi nepievērsīs uzmanību spraugai un paies garām.
Es atkal vērīgi ieklausījos.
— Šķiet, tagad viņiem līdzi ir kaut kādi ieroči, — es čukstēju.
Piepeši es pietrūkos kājās.
— Ak dievs, Keivor! — es kliedzu. — Viņi atradīs mūs! Viņi redzēs sēnes, ko es nometu lejā. Viņi…
Nepabeidzis teikumu, es apsviedos un lēcu pāri sēnēm augšup pa nogāzi uz alas viņu galu. Slīpums kļuva arvien stāvāks, un es redzēju, ka ala izbeidzas ar šauru eju, kas ved augšup necaurredzamā tumsā. Es jau grasījos līst tajā iekšā, bet tad, kaut ko iedomājies, pagriezos atpakaļ.
— Ko jūs darāt? — Keivors iesaucās.
— Kāpiet vien! — es sacīju, nolauzu divas spīdošās sēnes un, iebāzis vienu savas flaneļa žaketes krūšu kabatā, tā ka tās starojums apgaismoja mums ceļu, ar otru rokā devos pakaļ Keivoram.
Selenītu saceltais troksnis tagad bija tik skaļš, ka šķita — viņi jau atrodas zem spraugas, pa kuru mēs bijām uzrāpušies līdz šai alai. Bet varbūt viņiem neveicās ar kāpšanu, vai arī viņi vilcinājās, baidīdamies no mūsu pretošanās. Lai nu kā, mūs tagad mie
rināja apziņa, ka mēs, citas planētas bērni, esam fiziski daudz spēcīgāki par šiem Mēness radījumiem. Pēc brīža es jau sparīgi jo sparīgi kāpu augšup, sekodams Keivora zili spīdošajiem papēžiem.
17. NODAĻA
Kauja Mēness miesnieku alā
Nezinu, cik ilgi mēs tā bijām kāpuši, kad sasniedzām restes. Varbūt mēs uzrāpāmies tikai pāris simt pēdu, bet toreiz man šķita, ka mēs spraucāmies un vilkāmies, līdām un rausāmies vismaz jūdzi pa gandrīz vertikālo eju. Kad vien es atceros šo kāpienu, man allaž ausīs skan mūsu zelta ķēžu smagā šķindoņa, kas pavadīja katru kustību. Drīz vien mani pirkstu kauliņi un ceļgali bija nobrāzti jēli un arī uz vaiga sūrstēja nobrāzums. Pēc kāda laika mūsu sākotnējais straujais temps atslāba, kustības kļuva lēnākas un piesardzīgākas. Pakaļdzenošos selenītu trokšņošana bija pilnīgi noklususi. Gandrīz vai šķita, ka viņi, par spīti sašķaidīto sēņu kupai, kas gulēja zem klints spraugas, nav līduši pa to mums pakaļ. Vietumis eja bija tik šaura, ka mēs tikai ar pūlēm izspraucāmies cauri, dažviet tās sienas atkāpās, izveidojot plašus iedobumus, kas bija nosēti ar kristālu adatām vai biezi apauguši ar bezkrāsainiem, spīdošiem sēņu bumbuļiem. Reizēm tā izlocījās kā spirāle, reizēm nosliecās gandrīz horizontālā virzienā. Atkal un atkal mēs dzirdējām ūdens pilēšanu. Pāris reižu kaut kas nočabēja, it kā mazi, dzīvi radījumi būtu pamukuši mums no ceļa, taču mēs tos neredzējām. Iespējams, ka tie bija kādi indīgi rāpuļi, bet mūs tie neaiztika, un mēs bijām tā aizņemti ar citām raizēm, ka tāds lienošs mūdzis nelikās uzma- nlbas vērts. Beidzot tālu augšā atkal parādījās pazīstamā zilā gaisma. Drīz mēs ieraudzījām, ka tā plūsmo cauri restēm, kas aizšķērsoja mums ceļu.
Čukstus pārmijuši pāris vārdu, mēs turpinājām ļoti piesardzīgi rāpties augšup. Drīz vien mēs sasniedzām šīs restes, un, piespiedis seju pie tām, es varēju redzēt daļu augšējās alas. Kā likās, tā bija krietni liela, un to neapšaubāmi apgaismoja tā pati zilu gaismu izstarojošā viela, ko mēs tikām redzējuši izplūstam no dārdošajām mašīnām. Ik pa brītiņam starp restēm man gar seju nopilēja pa ūdens lāsei.