Man, gluži dabiski, gribējās paskatīties, kas ir uz alas grīdas, bet restes atradās padziļinājumā, kura malas paslēpa to mūsu acīm. Tad mēs saspringti ieklausījāmies dažādajās skaņās, kas nonāca līdz mums, un drīz vien es pamanīju vairākas neskaidras ēnas pavīdam uz alas krēslainajiem griestiem augstu virs mūsu galvām.
Neapšaubāmi šai alā bija selenīti, varbūt pat prāvā skaitā, jo mēs dzirdējām viņu čivināšanu un klusu dipoņu, kas radās, viņiem staigājot. Turklāt ik pa brīdim atkārtojās vienmērīgu, šļekstošu sitienu troksnis — čak, čak, čak —, it kā ar nazi vai lāpstu kapātu kaut ko mīkstu. Tad nošķindēja ķēdes, atskanēja svilpiens un dobja dārdoņa, it kā kravas mašīna brauktu pār viaduktu, un pēc tam atkal atsākās vienmērīgais čak-čak-čak. Spriežot pēc ēnām, selenīti kustējās ātri un ritmiski, vienā taktī ar šo regulāro troksni, un apstājās, kad tas noklusa.
Mēs sabāzām galvas kopā un neskanīgiem čukstiem sākām apspriesties.
— Viņi kaut ko dara, — es teicu, — un ir aizņemti ar to.
— Jā.
— Viņi nemeklē mūs un strādā savā nodabā.
— Varbūt viņi nekā nav dzirdējuši par mums.
— Mus vajā tie tur, lejā. Ja mēs pēkšņi parādītos šeit…
Mēs pavērāmies viens otrā.
— Varbūt rastos iespēja uzsākt sarunas, — Keivors sacīja.
— Nē, — es atbildēju, — tikai ne to.
Kādu brīdi mēs klusējām, domādami katrs savu domu.
Čak, čak, čak — atsākās kapāšana, un ēnas slīdēja šurpu turpu.
Es palūkojos uz restēm.
— Tās nav diezkādas stiprās, — es sacīju. — Varbūt mums izdotos saliekt pāris stieņus un izlīst cauri.
Mēs brītiņu apspriedāmies. Tad es satvēru vienu stieni ar abām rokām, atspēros ar kāju pret klinti, tā ka pēda atradās gandrīz galvas augstumā, un spie- dos virsū stienim. Tas saliecās tik spēji, ka es bezmaz paslīdēju. Es apgriezos un izliecu blakus stāvošo stieni pretējā virzienā, tad izņēmu no kabatas spīdošo sēni un nometu to lejā spraugā.
— Tikai nerīkojieties pārsteidzīgi! — Keivors nočukstēja, kad es līdu cauri restēm pa tikko izbrīvēto spraugu.
Man acu priekšā uz mirkli pavīdēja kustīgas figūras, un es tūlīt pat pieplaku pie restēm, lai padziļinājuma mala mani aizsegtu selenītu skatieniem. Gulēdams uz vēdera, es ar zīmēm brīdināju Keivoru, kurš grasījās man sekot. Drīz vien mēs bijām blakus un pāri padziļinājuma malai skatījāmies, kas notiek alā.
Tā bija daudz lielāka ala, nekā mums sākumā bija licies, ar nolaidenu grīdu, un mēs atradāmies tās viszemākajā daļā. Mūsu priekšā pletās plaša, garai hallei līdzīga telpa ar velvētiem griestiem, kas tālumā noslīga lejup, paslēpjot skatienam alas turpinājumu. Un visgarām alas sienai, izgaistot perspektīvas dziļumā, rindā cits aiz cita gulēja milzīgi blāķi, masīvi, bezkrāsaini ķermeņi, ap kuriem rosījās selenīti. Sākumā mums šķita, ka tie ir kaut kādi lieli, balti cilindri, bet tad es pamanīju uz mūsu pusi pavērstās galvas — nodīrātas un bez acīm kā aitu galvas miesnieka bodē — un sapratu, ka tie ir Mēness govju ķermeņi, ko selenīti dalīja gabalos, kā vaļu mednieki uz kuģa sadala noķerto vali. Selenīti kapāja nost gaļu sloksnēm, un dažiem tālākajiem rumpjiem jau bija redzamas baltas ribas. Viņu cirvīši tad arī radīja šo troksni — čak, čak, čak. Mazliet tālāk augšup pa alas slīpo grīdu ripoja trosē piestiprināta vagonete, pilna ar ļumīgiem gaļas gabaliem. Šī bezgalīgā aleja no kautķermeņiem, kas bija domāti pārtikai, lika mums apjaust, cik daudz iemītnieku ir Mēness pasaulē, un atstāja gandrīz tikpat satriecošu iespaidu kā ielūkošanās milzīgajā šahtā.
Sākumā man likās, ka selenīti stāv uz steķu balstītiem dēļiem, [2] bet tad es redzēju, ka gan dēļi un steķi, gan viņu cirvīši ir tādā pašā svina krāsā, kādas bija izskatījušās manas ķēdes, iekams tās apspīdēja balta gaisma. Uz alas grīdas gulēja vairāki masīvi laužņi, kurus selenīti acīmredzot bija lietojuši, lai apveltu beigtās Mēness govis uz otriem sāniem. Tie bija apmēram sešas pēdas gari, ar izliektiem rokturiem — ļoti vilinoši ieroči. Alu apgaismoja trīs šķērseniskas zilā šķidruma straumītes.
Mēs ilgu laiku gulējām un klusēdami vērojām alu.
— Nu? — Keivors beidzot ierunājās.
Es pieplaku pie restēm un pavērsos pret viņu. Man bija ienākusi prātā doma, kas viesa cerības.
— Ja vien viņi nenogādā šos kautķermeņus lejā ar celtni, — es sacīju, — tad mēs esam tuvāk virspusei, nekā es domāju.
— Kāpēc?
— Mēness govis nelec, un spārnu tām nav.
Keivors atkal palūrēja pāri padziļinājuma malai.
— Es tikai brīnos… — viņš iesāka. — Starp citu, mēs vispār neesam bijuši diezcik tālu no virspuses …
Es aši sagrābu Keivora roku, lai viņu apklusinātu, jo biju izdzirdējis troksni ejā zem mums!
Mēs piespiedāmies pie klints sienas un saspringtā uzmanībā gulējām klusi kā pelītes. Pēc brīža nebija vairs nekādu šaubu, ka kāds piesardzīgi kāpj pa eju augšup. Ļoti lēnām un bez trokšņa es parocīgāk satvēru savu ķēdi un gaidīju, kad parādīsies vajātāji.
— Jūs pieskatiet tos zeļļus ar cirvīšiem, — es sacīju Keivoram.
— Tie neko nenojauš, — Keivors atteica.
Es aptuveni notēmēju uz caurumu restēs. Nu jau pilnīgi skaidri bija dzirdama tuvojošos selenītu klusā čivināšana, viņu roku pieskārieni klintij un kāpjot notraukto atbirzumu krišanas troksnis.
Tad es ieraudzīju tumsā zem mums kaut ko kustamies, taču nevarēju atšķirt, kas tas ir. Tai pašā acumirklī starp restu stieņiem kaut kas pazibēja un triecās augšup. Es pielēcu kājās un zvēlu no visa spēka. Tā bija šķēpa smaile. Vēlāk es sapratu, ka šķēpa garums nebija ļāvis šaurajā ejā to sašķiebt tā, lai trāpītu man. Šķēpa gals izšāvās caur restēm kā čūskas mēle, pasnaikstījās gaisā, nesasniedzis mērķi, nozuda tumsā un atkal cirtās augšup. Bet šoreiz es to sagrābu un izrāvu, kaut arī mani no tumsas apdraudēja otra šķēpa smaile.
Sajuzdams, ka selenīts, mirkli turējies pretī manam rāvienam, palaiž šķēpu vaļā, es uzvaroši iekliedzos. Dabūjis ieroci savās rokās, es devu ar to triecienu pēc trieciena cauri restu stieņiem, un lejā atskanēja griezīgi spiedzieni. Keivors, izrāvis selenītiem otru šķēpu, lēkāja man līdzās, vicinādams to un veltīgi pūlēdamies trāpīt mērķī. Kling, kling — zem restēm kaut kas nošķindēja, un tad mums pāri žvin- dzēdams aizlidoja cirvītis un atsitās pret klinti, atgādinādams man par miesniekiem, kas strādāja alā.
Es pagriezos un ieraudzīju, ka viņi visi, izvērsu- šies brīvā ķēdē, cirvīšus vicinādami, nāk uz mūsu pusi. Tie bija īsi, drukni, mazi radījumi ar garām rokām, pavisam citādi nekā tie selenīti, kurus mēs iepriekš tikām redzējuši. Ja viņi nebija par mums neko dzirdējuši, tad neticami ātri bija aptvēruši situāciju. Ar šķēpu rokā es vienu mirkli blenzu uz viņiem.
— Apsargājiet restes, Keivor! — es uzsaucu, iebļā- vos, lai iebaidītu selenītus, un drāzos viņiem pretī. Divi svieda man ar saviem cirvīšiem, bet netrāpīja, un pārējie tūlīt metās bēgt. Pēc tam arī šie abi sāka skriet augšup pa alu, sažņauguši rokas dūrēs un noliekuši galvas. Cilvēkus tā skrienam es nekad neesmu redzējis!
Es sapratu, ka ar šķēpu neko nevarēšu izdarīt. Tas bija tievs un trausls, derīgs tikai sviešanai, un pārāk garš, lai ar to veikli rīkotos. Tāpēc es džinos pakaļ selenītiem tikai līdz pirmajam Mēness govs ķermenim, tur apstājos un pacēlu vienu no zemē gulošajiem laužņiem. Tas bija pietiekami smags, lai ar to sašķaidītu prāvu baru selenītu. Es aizsviedu šķēpu un paņēmu arī otrā rokā lauzni. Nu es jutos apbruņojies piecreiz labāk nekā ar šķēpu. Draudīgi pakratījis abus laužņus pret selenītiem, kas bija apstājušies bariņa tālu alas viņā galā, es pagriezos, lai paskatītos uz Keivoru.