Viņš lēkāja šurpu turpu gar restēm, nikni vēzē- dams savu salauzto šķēpu. Tas bija labi. Vismaz pagaidām selenīti neuzdrošinājās līst laukā no ejas. Es atkal palūkojos uz alas viņu galu. Ko gan lai mēs tagad iesākam?
Mēs jau bijām bezmaz iedzīti strupceļā. Bet šie miesnieki bija apjukuši aiz pārsteiguma, droši vien arī nobijušies, un, izņemot mazos cirvīšus, viņiem nebija nekādu ieroču. Tātad jāizlaužas tajā virzienā! Šie mazie, druknie radījumi — daudz īsāki un resnāki nekā Mēness govju gani — stāvēja izklaidus alas plašumā un izskatījās pavisam neuzņēmīgi. Man bija tā priekšrocība, kas satrakotam vērsim ciema ielā. Taču ar visu to šķita, ka viņu ir milzīgi daudz. Droši vien tā arī bija. Bet tiem selenītiem, kas dzinās mums pakaļ no lejas, bija velnišķīgi gari šķēpi un varbūt vēl citi pārsteigumi… Velns parāvis! Ja mēs metīsimies triecienā uz alas augšgalu, tie no lejas izlīdīs mums aizmugurē, bet, ja mēs to nedarīsim, šiem mazajiem droši vien pienāks papildspēki. Dievs vien zina, kādas varenas kara mašīnas — lielgabalus, bumbas, sauszemes torpēdas — šī nezināmā pasaule zem mūsu kājām, šī milzīgā dziļumu valstība, no kuras mēs iepazinām tikai pašu ārējo zonu, varēja atsūtīt šurp mūsu iznīcināšanai. Bija pilnīgi skaidrs, ka nav citas izejas, kā mēģināt izlauzties! Un tas bija jādara nekavējoties, jo alas dziļumā parādījās arvien jauni selenīti, kas skrēja uz mūsu pusi.
— Bedford! — Keivors iekliedzās un pēc mirkļa jau bija pusceļā starp restēm un mani.
— Atpakaļ! — es bļāvu. — Ko jūs darāt! …
— Viņiem ir … tāds kā lielgabals!
Starp zibošajām šķēpu smailēm virs restēm izspraucās sevišķi tieva un kaulaina selenīta galva un pleci. Viņš stiepa kaut kādu sarežģītu aparātu.
Es sapratu, ka no Keivora šai kaujā man nekāda palīga nebūs. Mirkli vēl šaubījies, es metos viņam garām, griezdams gaisā savus laužņus un neganti kliegdams, lai traucētu selenītam notēmēt. Viņš tēmēja kaut kā ērmoti, piespiedis aparātu pie vēdera. «Zvā-ākš!» Tas nebija lielgabals. Tas darbojās līdzīgi šaujamajam stopam, un raidītā bulta trāpīja mani lēcienā.
Es nenogāžos zemē, tikai lēciens iznāca īsāks nekā tad, ja man nebūtu trāpīts, un sajūta plecā bija tāda, it kā kaut kas būtu tam viegli piesities un aizslīdējis garām. Tad mana kreisā roka atmetās pret bultas smaili, un es sapratu, ka tā izurbusies cauri manam plecam. Vienā momentā es ar lauzni labajā rokā pie- lēcu klāt selenītam un pamatīgi zvēlu viņam. Viņš uz vietas saļima un saplaka, viņa galva sašķīda kā ola.
Es nosviedu lauzni, izrāvu garo bultu no pleca un sāku ar to durstīt tumsā zem restēm. Pēc katra dūriena atskanēja spiedziens un čiepstēšana. Beidzot es no visa spēka triecu bultu lejup, pielēcu kājās, atkal paķēru lauzni un metos uz alas viņu galu.
— Bedford! — kliedza Keivors, kad es lidoju viņam garām. — Bedford!
Šķiet, atceros, ka dzirdēju viņa soļus sev aiz muguras.
Solis, lēciens … atsitiens, solis, lēciens … Katrs lēciens šķita ilgstam mūžību. Un ar katru lēcienu ala paplašinājās un selenītu skaits acīm redzami pieauga. Sākumā šķita, ka viņi visi satraukti skraidelē kā skudras izpostītā pūznī, tikai viens vai divi vicināja cirvīšus un grasījās stāties man ceļā, vairums metās bēgt kur kurais, daži meklēja glābiņu starp Mēness govju miesām, tad parādījās vēl citi ar šķepiem, pēc tam vēl… Tas bija vienreizīgs skats: visur zibēja rokas un kājas, selenītiem mūkot, ko nagi nes. Alas augšdaļā kļuva tumšāks. Švīkš! — kaut kas aizlidoja pāri manai galvai. Švīkš! Lēciena vidū es redzēju vienu garo bultu ietriecamies Mēness govs ķermenī pa kreisi no manis. Kad es piezemējos, otra atsitās pret alas grīdu man priekšā, un es dzirdēju tālīnu «žvā-ākš!», kas liecināja, ka šaujamaparāts atkal darbojas. Švīkš! Švīkš! Švīkš! — vienu brīdi pār mums gāzās vesels lēvenis bultu. Viņi šāva zalvēm!
Es apstājos kā zemē iemiets.
Neteikšu, ka es tobrīd biju spējīgs skaidri domāt. Atceros, man pazibēja prātā stereotipa frāze: «Uguns zona! Paslēpties!» Es aši iemetos starp diviem Mēness govju ķermeņiem un stāvēju tur, smagi elpodams un juzdams sevī uzvilnījam mežonīgu niknumu.
Es palūkojos apkārt pēc Keivora, un vienu mirkli šķita, ka viņš vairs nav dzīvo vidū. Bet tad viņš iznāca no tumsas starp kautķermeņu rindu un alas klints sienu. Es ieraudzīju viņa mazo seju — tum- snēju un zilu, satrauktu, sviedriem norasojušu.
Keivors kaut ko sacīja, bet es viņa vārdiem nepievērsu uzmanību. Es biju izdomājis, ka mēs varētu virzīties augšup pa alu, slēpdamies aiz beigtajām Mēness govīm, kamēr nonāktu pietiekami tuvu izejai, lai ar kauju izlauztos virspusē. Citas iespējas nebija.
— Sekojiet man! — es uzsaucu un devos uz priekšu.
— Bedford! — Keivors veltīgi nogaudās.
Ejot augšup pa šauro joslu starp Mēness govīm un alas sienu, es saspringti domāju. Klints izliekums mūs pasargāja no selenītu šāviņiem. Kaut arī šaurības dēļ lēkt mēs nevarējām, tomēr ar savu Zemes doto spēku bijām spējīgi pārvietoties daudz ātrāk nekā selenīti. Es spriedu, ka drīz vien mēs būsim klāt selenītu pūlim alas augšdaļā. Tuvcīņā mēs šos mazos radījumus apkautu kā tarakānus, bet, iekams tiksim tik tālu, viņi mūs apšaudīs. Es izdomāju stratēģisku gājienu. Nepalēninādams soli, es norāvu savu flaneļa žaketi.
— Bedford! — Keivors man aizmugurē nosēcās.
Es atskatījos.
— Kas ir?
Keivors norādīja uz augšu pāri Mēness govju rindai.
— Balta gaisma! — viņš sacīja. — Atkal balta gaisma!
Es paskatījos, un patiešām — priekšā alas griestos mirguļoja blāvs mijkrēšļa gaišums. Tas man piedeva divkāršu spēku.
— Turieties cieši aiz manis! — es uzsaucu.
Garš, kārns selenīts izdrāzās no tumsas, iespiedzās un metās bēgt. Es apstājos un pamāju Keivoram, lai paliek uz vietas. Uzkāris savu žaketi uz laužņa, es palīdu gar Mēness govs ķermeni vairāk uz alas vidu, noliku lauzni, uz mirkli izslējos un aši paslēpos. «2vā-ākš — švīkš!» tūlīt atlidoja viena bulta. Mēs bijām pavisam tuvu selenītiem, kas — drukni un tievi, īsi un gari jukjukām — stāvēja lielā pūlī ar veselu bateriju savu šaujamaparātu, kuri bija pavērsti uz alas lejasgalu. Nošvīkstēja vēl trīs vai četras bultas, tad apšaude mitējās.
Es mazliet pabāzu galvu un par mata tiesu izglābos no nāves. Man pāri aizlidoja kāds ducis bultu vai vairāk, un es dzirdēju, ka selenīti, darbodamies ap šaujamaparātiem, uztraukti klaigalē un čivina. Es atkal paņēmu lauzni ar žaketi.
— Nu ir īstais brīdis! — es teicu un paslēju žaketi augšup.
«2vā-ākš! 2vā-ākš!» vienā momentā manu žaketi caururba vesels lēvenis bultu, un citas švīkstēdamas aizlidoja pāri mūsu galvām. Es paķēru lauzni, nosviedu žaketi — droši vien tā vēl tagad atrodas turpat Mēness alā — un metos virsū selenītiem.
Slaktiņš ilga varbūt kādu minūti. Es mežonīgā niknumā šķaidīju selenītus bez žēlastības, un viņi laikam bija pārāk nobijušies, lai cīnītos. Viņi pat nemēģināja pretoties. Bet man, kā saka, asinis dzīslās vārījās. Atceros, es lauzos caur šo tievo, ļengano radījumu pūli gluži kā pļāvējs caur lielu zāli, zvetēdams pa labi un pa kreisi — žvīkš, žvīkš! Man apkārt šķīda sīkas šķidruma pilītes, zem kājām kaut kas krakšķēja un pīkstēja, un ļumēja. Šķita, ka pūlis pašķiras un saslēdzas, un viļņo kā ūdens. Acīmredzot selenītiem nebija saskaņotas rīcības plāna. Daži svieda uz mani šķēpus, un viens no tiem skāra man galvu virs auss. Es dabūju dūrienu rokas dilbā un vienā vaigā, bet šos ievainojumus pamanīju tikai vēlāk, kad sataustīju jau sarecējušās asinis.