Ko darīja Keivors, es nezinu. Vienu brīdi man likās, ka šī kauja ir ilgusi mūžību un nekad nebeigsies. Tad piepeši viss bija galā — es redzēju vairs tikai selenītu muguras un kūļājošās galvas, viņiem bēgot uz visām pusēm… Šķita, ka esmu ticis cauri pilnīgi sveikā. Es kliegdams paskrēju dažus soļus uz priekšu, tad apgriezos un izbrīnījies paliku stāvam.
Es biju izdrāzies cauri selenītu pūlim milža soļiem, viņi visi bija aiz manis un skraidelēja šurpu turpu, meklēdami, kur paslēpties.
Es jutos ārkārtīgi pārsteigts un bezgala priecīgs par vieglo uzvaru lielajā kaujā, kurā biju meties. Man likās: esmu uzvarējis nevis tāpēc, ka selenīti būtu bijuši negaidīti vārgi pretinieki, bet gan tāpēc, ka es pats esmu varen spēcīgs. Es stulbi iesmējos. Ak, šī fantastiskā Mēness pasaule!
Kādu mirkli es ar vēl neapdzisušu niknumu nolūkojos uz sašķaidītajiem un agonijā trīcošajiem ķermeņiem, kas bija izmētāti pa alas grīdu, tad steigšus devos pakaļ Keivoram.
18. NODAĻA
Atkal saules gaismā
Drīz vien mēs pamanījām, ka priekšā vīd kaut kāds krēslains tukšums, un jau nākamajā mirklī izgājām no alas slīpā galerijā, kas apjoza milzīgu, apaļu telpu, gigantisku cilindrisku šahtu ar vertikālām sienām. Galerijai nebija ne parapeta, ne margu, tā vijās slīpi augšup gar šahtas sienu un pēc pusotra apļa atkal nozuda klints spraugā. Tā man mazliet atgādināja spirāliskos dzelzceļa līnijas lokus cauri Sent- gotharda kalnu grēdai Alpos. Viss te bija apmēros grandiozs. Šķiet, veltīgi ir pūliņi aprakstīt šās vietas titāniskumu un tās radīto iespaidu. Mūsu acis slīdēja augšup pa milzīgo klints sienu, un kaut kur tālu augšā mēs saskatījām apaļu, ar blāvām zvaigznēm nosētu debesu laukumiņu, ko puslokā ietvēra žilbinoši baltas saules gaismas apspīdēta kraujas mala. To ieraugot, mēs abi reizē iekliedzāmies.
— Ejam! — es sacīju un devos uz priekšu.
— Bet kas tur ir? — Keivors jautāja un ļoti piesardzīgi tuvojās galerijas malai. Es sekoju viņa paraugam, pastiepos uz priekšu un lūkojos lejup, bet manas acis bija apžilbušas no gaismas spožuma augšā, un es redzēju tikai bezdibenīgu tumsu ar spokainiem tumši sarkaniem un purpursārtiem lāsmo- jumiem. Saskatīt es neko nespēju, toties saklausīju. No tumsas augšup plūda skaņa, kas atgādināja saniknotas bišu saimes dūkšanu, kādu var dzirdēt, pie
liekot ausi pie stropa, — un šī skaņa nāca no milzenīgās šahtas dibena, kas atradās varbūt jūdzes četras zem mums …
Brīdi paklausījies, es satvēru ciešāk savus laužņus un devos augšup pa galeriju.
— Šai jābūt tai pašai šahtai, kuru nosedza vāks un kurā mēs skatījāmies, — Keivors sacīja.
— Un tur apakšā ir tās uguntiņas, ko mēs toreiz redzējām.
— Uguntiņas! — viņš nopūtās. — Jā, tās pasaules uguntiņas, kuru mēs nekad vairs neredzēsim.
— Mēs atgriezīsimies, — es sacīju, jo pēc laimīgās izkļūšanas no selenītu gūsta biju gandrīz pārliecināts, ka mēs atradīsim savu lodi. Keivora atbildi es nesadzirdēju.
— Ko? — es pārjautāju.
—• Neko, — viņš noteica, un mēs klusēdami steidzāmies tālāk.
Šī slīpā, liektā galerija kopumā bija kādas četras piecas jūdzes gara un veda augšup tik stāvi, ka uz Zemes pa to gandrīz nebūtu iespējams uzrāpties, bet Mēness apstākļos mēs pa to uzkāpām pavisam viegli. Šai laikā mēs redzējām tikai divus selenītus, un tie, tiklīdz pamanīja mūs, metās bēgt pa kaklu pa galvu. Bija skaidrs, ka viņus jau sasniegusi vēsts par mūsu spēku un niknumu. Ceļš uz Mēness virspusi bija negaidīti vienkāršs. No lokveida galerijas mēs nokļuvām slīpi augšupejošā tunelī, kurā varēja samanīt Mēness govju pēdas un kurš bija pavisam taisns un samērā īss, ar augstām griestu velvēm, tā ka nekur tajā nebija pilnīga tumsa. Jau pēc dažiem soļiem tunelis kļuva gaišāks, un drīz vien mēs augstu sev priekšā ieraudzījām tā izeju, kas zaigoja žilbinošā spožumā. Aiz tās vīdēja stāva nogāze, kuras virsotnē pret sauli tumši iezīmējās lieli, aplūzuši un jau sažuvuši dzelkšņu krūmi.
Un, lai cik dīvaini tas būtu, mēs, kam vēl pirms neilga laika šie paši augi bija šķituši tik nedabiski un briesmīgi, tagad skatījāmies uz tiem ar tādu aizkustinājumu, kādu izjūt atgriezies trimdinieks, ieraugot savu dzimto zemi. Pat retinātais gaiss, kas lika mums skrienot aizelsties un ļoti apgrūtināja sarunāšanos, jo vajadzēja krietni piepūlēt balsi, lai viens otru sadzirdētu, mums šķita patīkams. Saules apspīdētais aplis mūsu priekšā kļuva arvien lielāks, un, jo tuvāk mēs tam nācām, jo melnākā tumsā tinās tuneļa neapgaismotā daļa. Nokaltušajiem dzelkšņu krūmiem vairs nebija ne mazākā zaļuma, tie rēgojās kā brūni, sausi žuburi, un to augstākie zari, kas nebija mums redzami, meta fantastisku ēnu rakstu uz klinšu bluķiem. Tuneļa izejas priekšā pletās prāvs noblietēts laukums, kur bija gulšņājušas Mēness govis.
Beidzot mēs izgājām no tuneļa, un mūs apņēma žilbinoša gaisma un spiedīgs karstums. Ar pūlēm šķērsojuši klajumu, mēs uzrāpāmies kraujā starp krūmu stuburiem un elsdami apsēdāmies sastingušas lavas blāķa pakrēslī. Klints pat ēnā bija karsta.
Gaiss bija svelmains, un fiziski mēs jutāmies gaužām slikti, taču baismīgais murgs Mēness iekšienē bija beidzies. Šķita, ka mēs esam atgriezušies mājās, pasaulē, kur virs galvas ir zvaigznes. Bēgot pa krēslainajiem tuneļiem un alām pārdzīvotās bailes un sasprindzinātība pagaisa bez pēdu. Uzvara kaujā ar selenītiem viesa mūsos lielu pašpaļāvību. Gandrīz neticīgi mēs lūkojāmies uz melno tuneļa rīkli, no kuras tikko bijām iznākuši. Tur lejā, zilajā gaismā, kas tagad atcerē šķita tikpat kā pilnīga tumsa, mēs bijām satikušies ar ķivergalvainajiem radījumiem — ķēmīgām cilvēku karikatūrām, bijām bailēs gājuši tiem līdzi un pakļāvušies, līdz beidzot vairs nevarējām pakļauties. Un raugi! — tad šie radījumi bija
šķīduši kā vasks un putējuši kā pelavas, metušies bēgt un izgaisuši kā sapņu rēgi!
Es izberzēju acis, gandrīz šaubīdamies, vai tikai mēs to visu neesam redzējuši indīgās sēnes reibuma murgos, un piepeši pamanīju sev uz sejas asinis un jutu kreklu sāpīgi pielipušu pie rokas un pleca.
— Velns lai parauj! — es iesaucos, aptaustīdams savus ievainojumus, un pēkšņi tuneļa melnā atvere man šķita kā iztālēm glūnoša acs. — Keivor, ko viņi tagad darīs? Un ko mēs darīsim?
Keivors pakratīja galvu, neatraudams skatienu no tuneļa.
— Kā lai es zinu, ko viņi darīs?
— Viss atkarīgs no tā, ko viņi par mums domā un kas viņiem ir rezervē. Bet to mēs nevaram uzminēt. Tā ir, kā jūs sakāt, Keivor, mēs esam pieskā- rušies tikai šīs pasaules ārējai čaulai. Iespējams, ka viņiem tur iekšienē ir visvisādi ieroči. Pat ar šiem šaujamaparātiem viņi var mūs nopietni apdraudēt… Un tomēr, — es turpināju, — ja arī mēs tūlīt neatradīsim lodi, mums ir izredzes palikt dzīviem. Mēs nepadosimies un izturēsim. Pat nakti. Mēs varam atkal doties lejā un ar kauju iekarot sev patvēruma vietu.