Es vērīgi palūkojos apkārt. Ainava tagad izskatījās pilnīgi citāda, jo dzelkšņainie krūmi bija bez mēra izauguši un jau pārvērtušies sausos brikšņos. Mēs sēdējām uz augstas kraujas, no kuras pavērās plašs skats uz krāteri, un it visur redzējām Mēness pēcpusdienas rudenīgo vītumu un rūzgumu. Cita aiz citas vīdēja lēzenas, brūni nomīdītas nogāzes un ieplakas, kur bija ganījušās Mēness govis, un tāltālu spožajā saulē snaudulīgi gulšņāja vesels to bars, metot melnas ēnas un atgādinot aitas kāpas piegāzē. Bet no selenītiem nebija ne miņas. Nezinu, vai viņi bija aizbēguši, ieraugot mūs iznākam no tuneļa, vai
parasti pec lopu izdzīšanas ganībās paši mēdza aiziet projām. Tobrīd es domāju, ka viņi nobijušies no mums.
— Ja mēs aizdedzinātu sausos krūmus, — es sacīju, — varbūt pēc tam pelnos būtu vieglāk ieraudzīt lodi.
Šķita, ka Keivors nav mani dzirdējis. Pielicis plaukstu pie pieres, viņš saspringti lūkojās uz zvaigznēm, kas joprojām, par spīti stiprajai saules gaismai, bija redzamas debesīs.
— Kā jūs domājat, cik ilgi mēs šeit jau esam? — viņš beidzot ierunājās.
— Kur šeit?
— Uz Mēness.
— Kādas divas Zemes dienas.
— Gandrīz desmit. Saule ir jau garām zenītam un slīgst uz rietumu pusi. Pēc četrām dienām vai pat ātrāk iestāsies nakts.
— Bet mēs esam ēduši tikai vienu reizi!
— Zinu. Un… Bet pēc zvaigznēm tā iznāk!
— Kāpēc, atrodoties uz mazākas planētas, laika sajūta ir citāda?
— Nezinu. Bet tā ir!
— Kā var noteikt laiku?
— Izsalkums … nogurums … viss šeit ir citāds. Itin viss… viss. Man liekas, ka kopš tā brīža, kad mēs izlīdām no lodes, ir pagājušas tikai stundas… dažas garas stundas, ne vairāk.
— Desmit dienas. Tātad mums atliek… — Es paskatījos uz sauli — tā bija jau pusceļā no zenīta līdz rietumu apvārsnim. — Četras dienas! … Keivor, mēs nedrīkstam te sēdēt un sapņot! Kā mēs sāksim lodes meklēšanu?
Es piecēlos.
— Mums jāiezīmē kāds punkts, lai tas būtu redzams no tālienes — mēs varam izkārt karogu, mutautiņu vai ko tamlīdzīgu —, jāsadala ap to iecirkņi un jāpārmeklē.
Arī Keivors piecēlās.
— Jā, — viņš teica, — citas izejas nav, jāmeklē lode. Nekas cits mums neatliek. Iespējams, ka mēs to atradīsim … pilnīgi iespējams. Un, ja ne …
— Mums katrā ziņā tā jāatrod!
Keivors paraudzījās apkārt, pameta skatienu uz debesīm, tad uz tuneļa izeju un piepeši ar neiecietīgu žestu iesaucās:
— Ak, cik muļķīgi mēs esam rīkojušies! Tā sarežģīt situāciju! Padomājiet tikai, kā varēja būt un ko visu mēs būtu varējuši izdarīt!
— Mēs vēl tagad varam kaut ko izdarīt.
— Ne vairs to, ko būtu varējuši. Te zem mūsu kājām ir vesela pasaule. Padomājiet, kas tai jābūt par pasauli! Atcerieties vareno mašīnu, ko redzējām, un vāku, un šahtu! Tas bija tikai Mēness pasaules sākums, un šie radījumi, kurus sastapām un ar kuriem cīnījāmies, nav nekas vairāk kā tumsonīgi nomaļu iemītnieki, melnā darba darītāji, gani un miesnieki ar neattīstītu prātu. Bet dziļāk Mēness iekšienē! Alas zem alām, tuneļi, būves, ejas… Un, jo dziļāk, jo viss lielāks, plašāks un vairāk apdzīvots. Noteikti! Līdz pat centram, līdz viņu jūrai, kas apskalo Mēness serdi. Iedomājieties tās tintes melnos ūdeņus zilgajā apgaismojumā… ja viņu acīm vispār ir vajadzīga gaisma! Iedomājieties straumju kaskādes, kas šļācas lejup pa kanāliem un baro šo jūru! Iedomājieties to uzbangojam paisumā un aizvilnījam bēgumā! Varbūt viņi arī kuģo pa šo jūru, varbūt tur lejā ir lielas pilsētas un ņudzošas satiksmes maģistrāles, cilvēka prātam neaptverama gudrība un kārtība. Bet mēs te aiziesim bojā un nekad neredzēsim tos, kas ir uzcēluši šo pasauli un valda pār to. Mēs nosalsim un nomirsim, un gaiss pār mums sasals un atkal atkusis, un tad… tad viņi nejauši uzies mūs, mūsu stingos, nedzīvos ķermeņus, un atradīs lodi, ko mēs nevaram atrast, un beidzot, kad būs jau par vēlu, sapratīs, kādi pūliņi izšķiesti veltīgi.
Keivora balss, kad viņš to visu runāja, skanēja kā pa telefonu — klusi un ļoti tālu.
— Bet šī briesmīgā tumsa! — es teicu.
— Tā ir pārvarama.
— Kā?
—■ Nezinu. Kā lai es to zinu? Varbūt mēs varētu nēsāt līdzi lāpu vai lukturi… Viņi… mūs saprastu.
Kādu brīdi Keivors stāvēja ar nolaistām rokām un nožēlas pilnu seju, skumīgi raudzīdamies vienaldzīgajā ainavā. Tad, bezcerīgi atmetis ar roku, pagriezās pret mani un izteica priekšlikumu, kā sākt lodes meklēšanu.
— Mēs te vēl atgriezīsimies, — es teicu.
Viņš pavērās apkārt.
— Vispirms mums jātiek atpakaļ uz Zemi.
■— Tad mēs varētu atvest līdzi lampas un kārķus kāpelēšanai, un simt citu nepieciešamu lietu.
— Jā, — Keivors sacīja.
— Šis zelts, ko pārvedīsim, nodrošinās mums veiksmi.
Keivors paskatījās uz maniem zelta laužņiem un labu brīdi nekā neatbildēja. Viņš stāvēja, saņēmis rokas aiz muguras, un vēroja krāteri. Beidzot viņš nopūtās un ierunājās:
— Es atradu ceļu uz šejieni, bet atrast ceļu ne vienmēr nozīmē būt noteicējam par to. Ja es aizvedīšu savu noslēpumu atpakaļ uz Zemi, kas notiks? Es nespēšu to ilgi saglabāt — pat ne gadu. Agrāk vai vēlāk tas nāks gaismā vai arī varbūt kāds cits izgatavos šo vielu. Un tad … Valdības un valstis cīnīsies par tiesībām tikt uz šejieni, karos cita pret citu un pret Mēness iemītniekiem. Tas tikai vērsīs plašumā bruņošanos un dos iemeslu kariem. Ja es atklāšu savu noslēpumu, pēc neilga laika, pēc pavisam neilga laika šī planēta līdz visdziļākajām tās galerijām būs piekaisīta ar līķiem. Par citu var šaubīties, bet tas tā būs noteikti… Patiesībā cilvēkiem Mēness nemaz nav vajadzīgs. Kāds labums viņiem no tā būs? Ko tad viņi ir izdarījuši ar savu planētu? Pārvērtuši to par kauju lauku un nebeidzamu muļķību arēnu. Pasaule ir maza, bet cilvēka mūžs īss, un viņam vēl tik daudz kas būtu paveicams savās mājās. Nē! Zinātne ir pārāk ilgi kalusi ieročus muļķiem. Laiks to izbeigt! Lai cilvēki atklāj no jauna šo noslēpumu pēc tūkstoš gadiem.
— Ir taču dažādas iespējas, kā paturēt izgudrojumu slepenībā, — es bildu.
Keivors pavērās manī un pasmaidīja.
— Galu galā, — viņš sacīja, — kāpēc es raizējos? Mums ir mazas izredzes atrast lodi, un tur lejā briest notikumu turpinājums. Tikai tāpēc, ka cilvēkiem ir tāds paradums — cerēt līdz pēdējam dzīves mirklim, mēs domājam par atgriešanos uz Zemes. Mūsu nepatikšanas tikai tagad pa īstam sāksies. Mēs pielietojām pret šiem Mēness iemītniekiem spēku, parādījām, kādi esam, un izredzes izglābties mums nav lielākas kā tīģerim, kas ticis brīvībā un Haidparkā saplosījis cilvēku. Droši vien vēsts par mums izplatās lejup no galerijas uz galeriju, uz dziļākajām, centrālajām daļām… Un, ja selenīti ir saprātīgi domājošas būtnes, tad viņi neļaus mums aizvest šo lodi atpakaļ uz Zemi pēc visa tā, ko mēs te esam pastrādājuši.
— Ar vilcināšanos mēs savas izredzes nepadarām lielākas, — es sacīju.
Mēs abi sarosījāmies.
— Mums jādodas katram uz savu pusi, — Keivors teica. — Uzkārsim mutautiņu uz dzelkšņiem krūma galotnē, nostiprināsim to un, izejot no šā centra, pārmeklēsim krāteri. Jūs dodieties uz rietumiem un, ejot puslokiem šurpu turpu, turieties rietošās saules virzienā. Sākumā jums jāiet tā, lai ēna būtu labajā pusē. Kad tā taisnā leņķi krustos līniju no iezīmētā centra, apgriezieties un ejiet tā, lai ēna kristu kreisajā pusē. Es meklēšu tādā pašā veidā austrumu virzienā. Mēs ielūkosimies katrā aizā, pārbaudīsim katru klinšu sablīvējumu. Mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai atrastu lodi. Ja pamanīsim selenītus, paslēpsimies, kā varēsim. Slāpes būs jādzesē ar sniegu, un, ja jutīsim izsalkumu, būs jānogalina kāda Mēness govs un jāēd tās gaļa … tāpat jēla. Tātad — iesim katrs savu ceļu.