— Bet ja viens no mums atradīs lodi?
— Tad viņam jāatgriežas pie baltā lakatiņa, jāstāv tur un jāsignalizē otram.
— Bet ja ne viens, ne otrs …
Keivors palūkojās uz sauli.
— Mēs meklēsim, kamēr uznāks nakts un sals.
— Bet ja nu selenīti ir atraduši lodi un to paslēpuši?
Keivors paraustīja plecus.
— Vai ja viņi sāks mūs vajāt?
Viņš nekā neatbildēja.
— Katram gadījamam paņemiet vienu lauzni! — es teicu.
Keivors papurināja galvu un domīgi raudzījās tuksnesīgajā ainavā. Bet tūlīt viņš vēl nedevās ceļā. Viņš mulsi atskatījās uz mani un, mirkli vilcinājies, sacīja:
Mani pārņēma dīvains aizkustinājums. Es pēkšņi atcerējos, kā mēs īgņājāmies viens uz otru, un jutu pašpārmetumus, ka ar savu izturēšanos viņu kaitināju. «Sasodīts,» es nodomāju, «mēs gan varējām būt iecietīgāki!» Es dzīros Keivoram uz šķiršanos paspiest roku — tobrīd uznāca tāda vēlēšanās, bet viņš jau salika pēdas kopā un aizlēca projām no manis ziemeļu virzienā. Viņš lidoja pa gaisu kā sausa lapa, nokrita viegli un 3ēca atkal. Es brīdi pastāvēju, vērodams Keivoru, tad negribīgi pagriezos uz rietumiem, saņēmu sevi rokās, izraudzījos vietu lēcienam un ar tādu sajūtu kā cilvēks, kas metas ledainā ūdenī, spēros iekšā savā Mēness pasaules daļā, lai to pārmeklētu. Es nokritu diezgan neveikli starp klintīm, piecēlos kājās un palūkojos apkārt, uzrāpos uz plakana akmens un lēcu atkal…
Kad es pēc brīža atskatījos, no Keivora vairs nebija ne miņas, bet mutautiņš braši plīvoja krūma galā, žilbinoši balts saules spožumā.
Es nolēmu neizlaist to no acīm, lai notiktu kas notikdams.
19. NODAĻA
Misters Bedfords viens
Pēc maza brītiņa man jau šķita, ka es allaž esmu bijis uz Mēness viens. Kādu laiku es cītīgi lēkāju, meklēdams lodi, bet joprojām vēl bija ļoti karsts, un retinātā gaisa dēļ radās tāda sajūta, it kā krūtis žņaugtu stīpa. Drīz vien es nonācu padziļā iedobē, kam visapkārt slējās lieli, brūni, sažuvuši krūmi, un apsēdos to ēnā atvēsināties un atvilkt elpu. Es domāju atpūsties tikai mazu brītiņu. Es noliku abus laužņus sev līdzās un sēdēju, atspiedis zodu rokās.
Gandrīz bez jebkādas intereses es konstatēju, ka iedobes klintīs, ko trauslie, sačervelējušies ķērpji vietumis atsedza skatienam, visur mirgo zelta dzīsliņas un putraimiņi un šur tur starp sažuvušajām augu atliekām vīd apaļi vai krunkuļaini zelta tīrradņi. Kāda tam tagad bija nozīme? Manu miesu un prātu māca gurdums, es vairs neticēju, ka mēs atradīsim savu lodi šajā milzīgajā, izkaltušajā tuksnesī. Man šķita, ka nav vērts veltīgi nopūlēties pirms neizbēgamās sadursmes ar selenītiem. Kad viņi parādīsies, tad es cīnīšos visiem spēkiem, paklausīdams bezjēdzīgajam instinktam, kas liek cilvēkam par katru cenu saglabāt un aizsargāt savu dzīvību, kaut arī drīz vien viņam būtu jāmirst vēl mokošākā nāvē.
Kāpēc mēs atlidojām uz Mēnesi?
Tā man šķita visai sarežģīta problēma. Kas tā ir par dziņu cilvēkā, kas mudina viņu atteikties no laimes un mierīgas dzīves/ pūlēties, pakļaut sevi briesmām, riskēt pat ar dzīvību? Šeit uz Mēness es pēkšņi sapratu to, ko man jau sen vajadzēja zināt, — ka cilvēks nav radīts tikai tāpēc, lai dzīvotu drošībā un ērtībās, labi paēstu un jautri pavadītu laiku. Gandrīz katrs, ja viņam cilvēka misija tiek atklāta nevis vārdos, bet iespēju daudzveidībā, to apzinās. Pretēji savām interesēm, nedomājot par savu labklājību, viņš nemitīgi tiecas rīkoties neprātīgi. Kaut kāds neizprotams spēks dzen viņu, un viņš tam pakļaujas. Bet kāpēc? Kāpēc? Sēdēdams šā neizmantojamā Mēness zelta vidū, tālā un svešā pasaulē, es novērtēju visu savu dzīvi. Ja man būs jānomirst vientuļam te uz Mēness, tad kāda būs bijusi manas dzīves jēga? To es nespēju izprast, taču tagad vismaz man bija skaidrāks nekā jebkad agrāk, ka es nekalpoju tikai pats sev, ka visu mūžu es patiesībā nekad neesmu kalpojis savas personiskās dzīves mērķiem. Bet kā mērķiem tad? Kāda ir mana sūtība? … Es vairs neprātoju, kāpēc mēs esam atlidojuši uz Mēnesi, mani nodarbināja plašāka problēma. Kāpēc es esmu nācis pasaulē? Kas vispār ir mana personiskā dzīve? … Es iegrimu bezgalīgos, neauglīgos prātojumos…
Manas domas kļuva neskaidras un juceklīgas, bez noteiktas virzības. Es nejutu locekļos smagumu vai nogurumu — tāda sajūta uz Mēness nav nemaz iedomājama —, bet laikam tomēr biju stipri piekusis. Lai nu kā, es iemigu.
Miegs mani ļoti atspirdzināja, un visu laiku, kamēr es gulēju, saule slīdēja uz rieta pusi un kveldējošais karstums kļuva mērenāks. Kad beidzot mani uzmodināja tālīns troksnis, es atkal jutos enerģijas pilns un žirgts. Es izberzēju acis un izstaipīju rokas, mazliet pastīvi pieslējos kājās un tūlīt biju gatavs atsākt lodes meklēšanu. Paņēmis savus laužņus katru uz sava pleca, es izgāju no zelta dzīslām bagāto klinšu iedobes.
Saule tagad bija daudz zemāk nekā pirmīt un gaiss kļuvis krietni vēsāks. Es sapratu, ka esmu gulējis diezgan ilgi. Man šķita, ka krātera rietumu siena jau tinas vieglā, zilgā dūmakā. Es aizlēcu uz nelielu klints izcilni un pavēroju krāteri. No Mēness govīm un selenītiem nebija ne miņas, arī Keivoru es neredzēju, bet bez pūlēm saskatīju tālumā savu mutautiņu, kas karājās dzelkšņos krūma galotnē. Es paraudzījos vēlreiz apkārt, tad lēcu uz nākamo novērošanas punktu.
Es turpināju virzīties uz priekšu puslokā, tad pagriezos un devos atpakaļ, mezdams plašāku pusloku. Tā bija ļoti nogurdinoša un bezcerīga nodarbošanās. Gaiss nu bija jau stipri dzestrāks, un man likās, ka ēna zem rietumu klints kļūst arvien platāka. Atkal un atkal es apstājos un vērīgi lūkojos apkārt, bet ne Keivoru, ne selenītus nekur nemanīju. Mēness govis laikam bija iedzītas atpakaļ planētā — arī tās vairs neredzēju. Es arvien vairāk un vairāk ilgojos atkal sastapties ar Keivoru. Saule jau bija noslīdējusi tik zemu, ka to no debessmalas šķīra ne lielāks attālums kā tās diametrs. Mani nomāca doma, ka drīz vien selenīti noslēgs visus vākus un aizvirtņus un atstās mūs nežēlīgās Mēness nakts varā. Man šķita, ka ir pēdējais laiks mums ar Keivoru izbeigt lodes meklēšanu un kopīgi apspriesties. Bija nepieciešams steidzīgi izlemt, kā rīkoties. Mums nebija izdevies atrast lodi, un ilgāk to meklēt vairs nedrīkstējām, jo, ja visas ieejas Mēnesī tiks noslēgtas un mēs paliksim ārpusē, tad būsim pagalam. Nolaidīsies Visuma telpas lielā nakts, un pār mums nāves spārnus sakļaus bezgalīgā tukšuma melnā tumsa. To iedomājoties, visa mana būtne sastinga šausmās. Mums jāmēģina tikt iekšā Mēness alās, kaut arī, to darot, mēs tiktu nogalināti. Mani vajāja vīzija, ka mēs, nosaluši līdz nāvei, ar pēdējiem spēkiem dauzām dūrēm lielās šahtas vāku.