Es vairs nedomāju par lodi, es domāju vienīgi par to, kā atrast Keivoru. Es biju drīzāk gatavs doties Mēness iekšienē bez viņa nekā meklēt viņu, kamēr būs par vēlu. Es jau atrados pusceļā uz mūsu kabatlakatiņu, kad piepeši…
Es ieraudzīju lodi!
Patiesībā nevis es atradu lodi, bet tā mani. Lode gulēja krietni tālāk uz rietumiem, kur es vēl nebiju staigājis, un rietošās saules slīpie stari, krītot uz stikla, piepeši ar žilbinošu reflektētas gaismas kūli pavēstīja, kur tā atrodas. Pirmajā mirklī man šķita, ka tas ir kāds jauns ierocis, ko selenīti vērš pret mums, bet tad es sapratu.
Es pacēlu rokas, mežonīgi iebļāvos un milzīgiem lēcieniem metos lodes virzienā. Viens lēciens man samisējās, es iekritu dziļā aizā un izmežģīju potīti, un pēc tam gandrīz katrs lēciens beidzās ar klupienu.
Es biju līdz histērijai uztraucies, trīcēju pie visām miesām un, iekams sasniedzu lodi, paliku gluži bez elpas. Vismaz reizes trīs man bija jāapstājas un ar rokām jāsaķer pakrūte, un, par spīti retinātajam un sausajam gaisam, mana seja bija nosvīdusi slapja.
Kamēr es tiku līdz lodei, man prātā bija vienīgi tā, aizmirsās pat raizes par Keivora nozušanu. Pēdējā lēcienā es uzkritu ar rokām uz lodes stikla, tad aizelsies piekļāvos tai un veltīgi pūlējos iekliegties: «Keivor! Lode ir te!» Mazliet atguvies, es palūkojos cauri biezajam stiklam. Šķita, ka mūsu lietas ir izsvaidītas juku jukām. Es noliecos un ielūkojos vērīgāk. Tad mēģināju tikt lodē iekšā. Lai iebāztu galvu pa lūku, man vajadzēja lodi mazliet pabīdīt. Lūkas vāks bija iekšpusē, un tagad es varēju skaidri redzēt, ka nekas nav aiztikts, nekas nav sabojāts. Viss izskatījās tāpat, kā mēs bijām pametuši, kad izrausāmies ārā sniegā. Labu brīdi es vēl un vēlreiz pārlūkoju mūsu inventāru. Es joprojām trīcēju aiz satraukuma. Cik labi bija atkal redzēt tumšo lodes iekšpusi! Nav iespējams izteikt, cik tā bija brīnišķīga sajūta. Tad es ielīdu iekšā un apsēdos starp mantām. Es paskatījos caur stiklu uz Mēness pasauli un nodrebēju. Nolicis savus zelta laužņus uz saiņa, es sameklēju kaut ko ēdamu un mazliet uzkodu — ne tāpēc, ka man gribētos ēst, bet tāpēc, ka barība bija pieejama. Tad man iešāvās prātā, ka jālien ārā un jāsignalizē Keivoram. Bet es tūlīt neizlīdu un nesig- nalizēju. Kaut kas mani it kā turēja pie lodes.
Galu galā viss būs labi. Mums vēl pietiks laika dabūt vairāk maģiskā metāla, kas dod varu pār cilvēkiem. Tur ārā pavisam netālu bija zelts, ko vajadzēja tikai paņemt, un līdz pusei ar zeltu piekrauta lode lidos tikpat labi kā tukša. Tagad mēs varēsim atgriezties, būt paši savi kungi un valdīt pār pasauli, un tad …
Beidzot es pieslējos kājās un ar pūlēm izrausos no lodes. Izlīdis ārā, es salīgi nodrebinājos, jo vakara gaiss bija jau ļoti auksts. Es stāvēju ieplakā un vērīgi nopētīju apkārtējos krūmus, tad aizlēcu uz tuvējo klints bluķi, atkārtodams savu pirmo lēcienu uz Mēness. Bet tagad tas man neprasīja nekādu piepūli.
Augi bija nokaltuši tikpat ātri, kā izauguši, un apkārtējo klinšu izskats pārmainījies, tomēr es vēl varēju sazīmēt to nogāzi, uz kuras tiku vērojis sēklu dīgšanu, un augsto klinti, no kuras mēs pirmo reizi bijām aplūkojuši krāteri. Bet dzelkšņainie krūmi un nogāzes tagad stāvēja brūni un sausi. Tie sniedzās trīsdesmit pēdu augstumā un meta garas ēnas, kas aizstiepās nesaskatāmi tālu, un to augšējos zaros ķekariem karājās mazi, brūni nogatavojušos sēklu bumbulīši. Krūmi savu darbu bija padarījuši un nu sažuvuši un trausli padevīgi gaidīja nakti, lai nolūztu zem sasalstošā gaisa vāliem. Milzīgie kaktusi, kas mūsu acu priekšā bija tūkuši resnumā, jau sen bija pārsprāguši un izkaisījuši savas sporas uz visām debess pusēm. Brīnumains Visuma stūrītis — vieta, kur pirmoreiz ieradušies Zemes cilvēki!
Kādreiz, es domāju, šās ieplakas vidū tiks uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu. Un tad man ienāca prātā: ja Mēness pasaules iemītnieki apjēgtu šā brīža svarīgumu, kāds tur lejā tagad valdītu satraukums!
Bet pagaidām viņiem nebija ne jausmas, cik nozīmīga ir mūsu ierašanās — jo citādi taču krāteris nebūtu kā izmiris, bet ņudzētu pakaļdzīšanās kņadā. Es palūkojos apkārt, meklēdams vietu, no kuras varētu signalizēt Keivoram, un redzēju, ka klints, uz kuru viņš bija aizlēcis no šejienes, joprojām mir- dzina saulē kailo muguru. Vienu mirkli es vēl vilcinājos, jo negribējās aizklīst tik tālu no lodes, bet tad sakaunējos par savu mazdūšību un lēcu …
No šās augstās klints es atkal pārlūkoju krāteri. Tāltālu manas milzīgi garās ēnas galā virs krūmiem plivinājās mazais, baltais lakatiņš. Tas bija ļoti tālu un izskatījās pavisam maziņš, bet Keivors nekur nebija redzams. Man šķita, ka nu jau būtu laiks arī viņam meklēt mani. Tāda bija noruna. Bet Keivors nerādījās.
Es stāvēju un skatījos, ar rokām aizēnojis acis, cerēdams, ka kuru katru mirkli viņu ieraudzīšu. Droši vien es tur tā stāvēju krietni ilgi. Es mēģināju kliegt, bet retinātajā gaisā mana balss necik tālu neaizskanēja. Tad es dzīros atgriezties pie lodes un kā signālu Keivoram uzkārt kādā no tuvējiem krūmiem vienu mūsu segu, bet bailes, ka to varētu pamanīt selenīti, mani atturēja. Es atkal sāku vērot krāteri.
Tas bija kā izmiris. Man kļuva neomulīgi. Un cik klusu bija visapkārt! No Mēness iekšienes vairs nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. īsts nāves klusums! Vienīgi krūmi ap mani vāri čabēja vieglajā vējā — nevienas citas skaņas, ne zīmes no skaņām. Un vējš, kas pieņēmās spēkā, kļuva arvien aukstāks.
Sasodītais Keivors!
Es dziļi ievilku elpu un pieliku plaukstas pie mutes.
— Keivor! — es bļāvu, un tas izklausījās, it kā kaut kur tālu kliegtu pundurītis.
Es palūkojos uz mutautiņu, paskatījos uz rietumu klints sienas plato, augošo ēnu un, pielicis roku pie pieres, paraudzījos uz sauli. Man šķita, ka tā gandrīz acīm redzami slīd lejup.
Es jutu, ka man steidzīgi jārīkojas, ja gribu izglābt Keivoru. Es norāvu savu vesti un uzsviedu to uz krūmu sausajiem dzelkšņiem kā zīmi, tad taisnā līnijā devos mutautiņa virzienā. Tas bija varbūt kādas divas jūdzes no manis — tātad sasniedzams ar pāris simtiem lēcienu. Es jau stāstīju, ka uz Mēness cilvēks lēcienā vairākas sekundes lido pa gaisu. Ikreiz, planēdams gaisā, es ar skatienu meklēju Keivoru un brīnījos, kāpēc viņš būtu paslēpies. Katrā lēcienā es jutu, ka saule man aiz muguras slīd arvien zemāk un zemāk, un ikreiz, kad manas kājas atmetās pret klinti, jutu kārdinājumu griezties atpakaļ.
Pēdējais lēciens — un es biju sasniedzis kraujas pakāji zem mutautiņa; viens liels solis — un es stāvēju mūsu pirmītējā novērošanas punktā izstieptas rokas atstatumā no baltā drānas gabaliņa. Es izslējos un vērīgi nopētīju apkārtni, ko jau klāja garu ēnu strēles. Tālumā slīpas nogāzes apakšā rēgojās ieeja tunelī, pa kuru mēs bijām izbēguši. Mana garumā augošā ēna drīz vien aizsniedza to un pieskārās tai kā nakts tumšā roka.
Ne miņas no Keivora, nevienas skaņas mēmajā klusumā, tikai sausi čabošie krūmi un to ēnas arvien stiprāk šūpojās vējā. Piepeši man pārskrēja tirpas pār kauliem.
— Keiv… — es mēģināju kliegt un vēlreiz pārliecinājos, ka šajā retinātajā gaisā cilvēka balss ir bezspēcīga.
Klusums. Nāves klusums.
Tad pēkšņi manas acis kaut ko ieraudzīja. Jardu piecdesmit lejāk starp nolūzušu zaru atliekām gulēja mazs, apaļš priekšmets. Kas tas bija? Es to uzreiz pazinu, taču nezkādēļ it kā negribēju pazīt.
Es piegāju tuvāk. Tā bija mazā kriketa cepure, ko nēsāja Keivors. Es nepieskāros tai, es stāvēju un skatījos uz to. Tad es ievēroju, ka apkārt izmētātie zari ir salauzīti un samīdīti. Mirkli vilcinājies, es piegāju klāt un pacēlu cepuri.