Nezinu, cik ilgi es tā peldēju. Lodē Zemes laika sajūta zuda pilnīgi, noteikt aizritējušā laika ilgumu bija vēl neiespējamāk nekā uz Mēness. Pieskaršanās mantu sainim mani it kā pamodināja no dziļa miega. Es tūlīt sapratu: ja gribu palikt nomodā un izglābties, man jāiededzina gaisma vai jāatver kāds logs, lai kaut ko saskatītu un orientētos. Turklāt man ļoti sala. Es atgrūdos no mantu saiņa, pieķēros pie vienas no stiklā iestiprinātajām tievajām virvēm un aizrāpos pa to līdz lūkas malai. Nu man bija skaidrs, kur atrodas gaismas un aizvaru slēdži. Es atgrūdos un, aplidojis apkārt mantu sainim, ceļā sadurdamies ar kaut ko lielu un plānu, kas peldēja gaisā un mani izbiedēja, aizkļuvu līdz virvei, kura atradās tuvu pie slēdžiem, un pievilkos tiem klāt. Vispirms es aizdedzināju mazo spuldzi, lai redzētu, ar ko tumsā biju saskāries. Izrādījās, ka, atrāvies no lodes sienas, tukšumā lidinās vecais «Lloyd's News» eksemplārs. Tas mani atgrieza no bezgalības jutoņām īstenībā. Es sāku smieties un stipri aizelsos, un tas savukārt man atgādināja, ka nepieciešams lodes atmosfēru papildināt ar mazliet skābekļa no cilindra. Pēc tam es ieslēdzu krāsniņu un, kad biju sasildījies, paēdu. Tad ļoti piesardzīgi sāku darboties ar keivorīta aizva- riem, lai konstatētu, vai spēšu uzminēt, kādā virzienā lode lido.
Atvēris pirmo aizvaru, es tūlīt pat to atkal aizcirtu ciet un brīdi inerti karājos tumsā, apžilbis un apmulsis no spožās saules gaismas, kas iesitās man sejā. Mazliet padomājis, es atvēru dažus logus pretējā pusē un ieraudzīju milzīgu Mēness sirpi, bet aiz tā — mazu Zemes sirpīti. Es jutos pārsteigts, ka atrodos jau tik tālu no Mēness. Es biju ne tikai domājis, ka gandrīz vai nemaz nebūs jūtams grūdiens, ar kādu mūs izvadīja Zemes atmosfēra starta brīdī, bet arī rēķinājis, ka ātrums, paceļoties no Mēness, būs vismaz divdesmit astoņas reizes mazāks. Es biju gaidījis, ka redzēšu zem sevis mūsu krāteri un nakts robežu, bet tas viss tagad bija vairs tikai daļa no tumšā ieroba baltajā sirpī, kas piepildīja debesis. Un Keivors?
Viņš jau bija kļuvis bezgalīgi mazs lielums.
Es mēģināju iztēloties, kas ar viņu varētu būt noticis, bet tobrīd spēju domāt vienīgi par nāvi. Šķita, ka es viņu redzu guļam sarāvušos, ar sašķaidītu galvu, augsta, zila ūdenskrituma pakājē. Un apkārt viņam bolās šie stulbie insekti…
No lidojošās avīzes svētīgā pieskāriena es uz kādu laiku atguvu savu lietišķību. Bija pilnīgi skaidrs, ka man jātiek atpakaļ uz Zemes, bet, cik varēju spriest, es lidoju projām no tās. Lai kas bija noticis ar Kei- voru, pat ja viņš vēl būtu dzīvs — kaut gan asinīm notraipītā zīmīte lika domāt ļaunāko —, manos spēkos nebija viņam palīdzēt. Viņš — dzīvs vai miris — bija palicis tur, aiz necaurredzamā nakts aizsega, un viņam tur būs jāpaliek vismaz tik ilgi, kamēr es varēšu noorganizēt glābšanas ekspedīciju. Vai es taisījos to darīt? Tādas domas man bija gan. Es atgriezīšos uz Zemes, ja tas būs iespējams, un tad, mierīgi visu apsvēris, vai nu parādīšu lodi un izskaidrošu tās uzbūvi dažām uzticamām personām un rīkošos kopā ar tām, vai arī, ja tā liksies prātīgāk, neatklāšu savu noslēpumu, pārdošu līdzatvesto zeltu, iegādāšos ieročus, pārtiku, sameklēšu kompanjonu un tad atgriezīšos uz Mēness, izcīnīšu īstu kauju ar šiem viegli uzvaramajiem radījumiem, atbrīvošu Keivoru, ja viņš vēl būs dzīvs, un katrā ziņā savākšu pietiekamu zelta krājumu, lai mana nākotne būtu nodrošināta. Bet pagaidām tās vēl bija tikai tālas cerības, vispirms man vajadzēja tikt atpakaļ.
Bija jāizlemj, ko un kā darīt, lai lode lidotu Zemes virzienā. Kad es sāku lauzīt galvu par šo problēmu, man vairs nebija prātā raizēties, ko uzsākšu, kad būšu atgriezies. Galvenais tagad bija — nokļūt atpakaļ uz Zemes.
Galu galā es izgudroju, ka visprātīgāk laikam būs ļaut lodei krist atpakaļ Mēness virzienā, lai iegūtu ātrumu, tad, nepielaižoties tam bīstami tuvu, aizvērt logus un aizlidot Mēnesim garām, pēc tam atdarīt aizvarus Zemes pusē un tādējādi uzņemt kursu uz mājām. Bet, vai man tiešām izdosies sasniegt Zemi vai varbūt es nebeidzami riņķošu ap to pa kādu hiperbolu, parabolu vai citādu līkni, — to es nezināju. Vēlāk pār mani nāca laimīga iedvesma, un, manipulējot ar aizvariem Mēness pusē, kurš parādījās debesīs šaipus Zemes, es izmainīju kursu tā, lai lode atrastos tieši pretī Zemei, jo bija acīm redzams, ka citādi es neglābjami aizlidošu tai garām. Es ne pa jokam piepūlēju smadzenes, domājot par šīm sarežģītajām problēmām, jo neesmu taču matemātiķis, — un galu galā pats gluži labi apzinos, ka par atgriešanos uz Zemes man vairāk jāpateicas laimīgam gadījumam nekā savai gudrībai. Ja es toreiz būtu zinājis to, ko zinu tagad, — ka teorētiski man nebija nekādu izredžu sasniegt Zemi, šaubos, vai es vispār būtu pat pieskāries slēdžiem.
Izlēmis, ko vajadzētu darīt, es atvēru visus logus Mēness pusē un, nometies tupus uz stikla, vēroju, kā Mēness sirpis kļūst arvien lielāks un lielāks. Kad tas būs pietiekami tuvu, es aizvēršu logus, ar iegūto ātrumu aizlidošu garām Mēnesim — ja neuztriekšos tam virsū — un turpināšu lidojumu Zemes virzienā.
Tā es arī darīju.
Kad biju diezgan pietuvojies Mēnesim, es aizvēru visus tās puses aizvarus un, nejuzdams ne mazākās bailes, ne īpašu satraukumu, mierīgi apsēdos, lai šai mazajā matērijas kriksītī trauktos cauri bezgalīgajai telpai, līdz sasniegšu Zemi. Krāsniņa bija lodi cik necik iesildījusi, gaiss atsvaidzināts ar skābekli, un fiziski es jutos pavisam labi, vienīgi asiņu sastrēgums galvā mazliet lika sevi manīt kā visu laiku, kopš biju projām no Zemes. Taupības nolūkos es izdzēsu gaismu un sēdēju tumsā, ko kliedēja tikai tālās Zemes spožums un zem manis mirgojošās zvaigznes. Ap mani bija absolūts klusums un miers, it kā es patiešām būtu vienīgā dzīvā būtne Universā, taču dīvainā kārtā es nejutos vientuļāk vai neomulīgāk kā guļot gultā uz Zemes. Jo dīvaināk tas man šķiet, ja atceros pēdējās Mēness krāterī pavadītās stundas, kad baismīga vientulības sajūta noveda mani līdz izmisumam…
Lai cik neticami tas liktos, laiku, ko es pavadīju izplatījumā, nav iespējams salīdzināt ar kādu zināma ilguma laika sprīdi manā Zemes dzīvē. Brīžiem šķita, ka esmu sēdējis lodē neizmērojamu mūžību kā dievs uz lotosa lapas, bet tad atkal lidojums no Mēness līdz Zemei likās īss kā viens mirklis. īstenībā mans ceļojums ilga vairākas nedēļas. Un šai laikā es nezināju, kas ir raizes un bažas, izsalkums vai bailes. Es peldēju tukšumā, savādā atraisītībā domādams par visu, ko bijām pārdzīvojuši, par savu dzīvi un centieniem, par savas esamības neizdibināmo jēgu. Man šķita, ka augu arvien lielāks un lielāks, nejūtu vairs kustību, it kā peldu starp zvaigznēm, un allaž kaut kur prāta dziļumos vīdēja doma par Zemes un vēl jo vairāk sava paša dzīves niecīgumu.
Es nespēju loģiski izskaidrot visu, ko izjutu un pārdzīvoju šā lidojuma laikā. Neapšaubāmi manas dīvainās izjūtas un domu ekskursus izraisīja neparastie fiziskie apstākļi, kādos atrados. Es šeit vienkārši aprakstu savus pārdzīvojumus bez jebkādiem komentāriem. Visvairāk mani mulsināja atsvešinātība pašam no sevis. Es jutos, ja tā var izteikties, nošķirts no Bedforda. Es skatījos uz šo Bedfordu kā uz sīku, nenozīmīgu radījumu, ar kuru nejauši esmu sagadījies kopā. Manās acīs viņš nebija nekas vairāk kā ēzelis, nabaga nožēlojams kustonis, kaut gan līdz tam ar klusu lepnumu biju viņu uzskatījis par ļoti apdāvinātu un visai iespaidīgu personu. Turklāt viņš man šķita ēzelis, kura priekšteči paaudžu paaudzēs bijuši ēzeļi. Es atcerējos viņa skolēna gadus, viņa agro jaunību un pirmo iemīlēšanos, un tas viss manā uztverē bija tikpat nenozīmīgs kā skudras rosīšanās smiltīs … Kaut kas 110 šās skaudrās apskaidrības brīžiem vēl joprojām ir saglabājies manī, un diez vai es jelkad pilnā mērā atgūšu savu senāko pašapmierinātību. Bet toreiz man šī niecīguma atklāsme nepavisam nebija sāpīga, jo es biju pilnīgi pārliecināts, ka patiešām neesmu vairs ne Bedfords, ne kāds cits, ka esmu tikai bezķermenisks gars, kas lidinās bezgalīgās telpas rāmajā klusumā. Kāpēc man būtu jāuztraucas par šā Bedforda trūkumiem? Es nebiju atbildīgs par viņu un viņa vainām.