Sākumā es mēģināju cīnīties pret šo patiešām ērmoto ilūziju. Es pūlējos saukt talkā atmiņas par spilgtiem iespaidiem, asiem pārdzīvojumiem, dvēseles saviļņojuma brīžiem, jo jutu — ja man izdosies iekvēlināt sevī spēcīgu emociju dzirksti, šis atšķirtības malds izgaisīs. Bet es to nespēju izdarīt. Es redzēju, kā Bedfords, atstūmis cepuri pakausī, svārku stērbelēm plīvojot, skrien lejup pa Čānserileinu, dodoties uz savu publisko eksāmenu. Es redzēju, kā viņš, reizēm kādam uzgrūzdamies, šad tad ar kādu pat sasveicinādamies, steidzas cauri citu tādu pašu mazu radījumu ņudzošajai drūzmai, kas piepilda šo ielu. Vai tas biju es? Es redzēju Bedfordu tās pašas dienas vakarā kādas dāmas viesistabā: viņa gaužām nobružātā platmale atradās viņam līdzās uz galda, bet viņš pats lēja asaras. Vai tas biju es? Es redzēju viņu kopā ar šo dāmu dažādās situācijās un jūtu stāvokļos, bet… tas viss bija man tik svešs un tāls kā nekad… Es redzēju Bedfordu steidzamies uz Limpnu, lai rakstītu lugu, redzēju viņu uzrunājam Keivoru un, kreklā izmetušos, būvējam lodi, atcerējos viņa gājienu uz Kenterberiju, kad viņš bija nobijies no lidojuma. Vai tas būtu bijis es? Es tam neticēju.
Es joprojām sapratu, ka tas viss ir halucinācijas, ko izraisījusi mana vientulība, bezsvara stāvoklis un pretestības sajūtas zudums. Es pūlējos atgūt šo sajūtu, atgrūzdamies no lodes sienām un atmezdamies pret tām, kniebdams sev rokās, cieši sakrampēdams pirkstus. Es iededzu gaismu, sagrābu nodriskāto «Lloyd's News» eksemplāru un atkal pārlasīju tos pārliecinoši reālos sludinājumus par Kateveja firmas velosipēdu, džentlmeni, kas piesolīja aizdevumus no personiskiem līdzekļiem, un trūkumā nonākušo dāmu, kura vēlējās pārdot «zivju nažus un dakšiņas». Nebija šaubu, ka viņi patiešām eksistē, un es sev sacīju: «Tā ir tava pasaule, un tu esi Bedfords, un tu dodies atpakaļ uz Zemi, lai dzīvotu šajā pasaulē līdz sava mūža galam.» Bet vēl arvien mani urdīja šaubas: «Tas neesi tu, kas to lasa, tas ir Bedfords, bet tu taču neesi Bedfords. Tieši tur slēpjas kļūda.»
— Velns lai parauj! — es iesaucos. — Ja es neesmu Bedfords, kas tad es esmu?
Bet uz šo jautājumu nebija atbildes, kaut gan manās smadzenēs uzpeldēja visdīvainākās iedomas, savādi, pusapjausti minējumi kā tālumā vīdošas, nenotveramas ēnas… Ziniet, brīžiem man patiešām likās, ka es eksistēju ne tikai ārpus mūsu pasaules, bet ārpus visām pasaulēm, ārpus laika un telpas un ka šis nabaga Bedfords ir tikai kā tāds mazs lodziņš, pa kuru es lūkojos uz dzīvi…
Bedfords! Lai kā es viņu noliedzu, tomēr biju ar viņu cieši saistīts un zināju, ka — vienalga, kas es būtu un kur atrastos — man nenovēršami jāizjūt viņa vēlmju spraigums, jādzīvo līdzi visiem viņa priekiem un bēdām, kamēr vien viņš ir dzīvs. Bet, kad Bedfords nomirs — kas tad? …
Pietiks stāstīt par šiem maniem ārkārtīgi neparastajiem pārdzīvojumiem! Es tos te aprakstīju tikai tāpēc, lai parādītu, kā izolācija un atšķirtība no Zemes ietekmē ne vien visu cilvēka ķermeņa orgānu funkcijas un sajūtas, bet arī prāta darbību, radot tajā dīvainus un neparedzētus traucējumus. Gandrīz visu tālā starpplanētu ceļojuma laiku manas domas vērpās ap šādām nemateriālām lietām, apātisks un no visa nošķirts, es gluži kā drūms megalomāns peldēju starp zvaigznēm un planētām bezgalīgajā Visuma telpā. Un ne tikai tā pasaule, uz kuru es atgriezos, bet arī zili apgaismotās selenītu alas, viņu maskām līdzīgās sejas, viņu gigantiskās, brīnumainās mašīnas un Mēness pasaulē palikušā bezpalīdzīgā Keivora liktenis man šķita nenozīmīgi un gaužām nesvarīgi sīkumi.
Tā tas bija līdz tam brīdim, kad es beidzot sāku sajust Zemes pievilkšanas spēku, kas mani atkal tuvināja reālajai cilvēku dzīvei. Ar katru mirkli man kļuva skaidrāks un skaidrāks, ka galu galā es pats esmu Bedfords un pēc brīnumainiem piedzīvojumiem atgriežos uz savas planētas, par spīti visām briesmām, kas draudēja ceļā, tomēr palicis dzīvs. Es sāku gudrot, kā būs ar nolaišanos.
21. NODAĻA
Misters Bedfords Litlstonā
Kad lode iegāja atmosfēras augšējos slāņos, es lidoju gandrīz paralēli Zemes virsmai. Temperatūra lodē sāka celties. Es zināju, ka man jānosēžas iespējami drīzāk. Tālu apakšā zem manis tumstošā krēslā vīdēja plašs jūras klaids. Es atvēru visus logus un kritu — no saules gaismas vakarā, no vakara naktī.
Zeme kļuva arvien lielāka un lielāka, tā aprija zvaigznes un pacēla man pretī sidrabotu, caurspīdīgu, zvaigžņu gaismā vizošu mākoņu plīvuru. Beidzot Zeme zaudēja lodes formu un jau izskatījās plakana, pēc tam ieliekta. Tā vairs nebija planēta debesīs, tā bija cilvēku pasaule. Es aizdarīju visus logus, tikai pašam apakšējam atstājot vaļā apmēram collu platu spraudziņu, un turpināju krist ar palēninātu ātrumu. Plašā ūdens virsma tagad jau bija tik tuvu, ka es varēju saskatīt viļņu tumšo spīdumu, un traucās man pretī. Lode bija stipri sakarsusi. Es aizcirtu ciet pēdējo logu un sēdēju, drūmi viebdamies un roku kauliņus kodīdams, gaidot triecienu …
Lode iegāzās ūdenī ar milzīgu blīkšķi, uzšķiežot šļakatas nezcik pēdu augstumā. Es steigšus atrāvu vaļā keivorīta aizvarus. Es grimu, bet arvien lēnāk un lēnāk, tad sajutu lodes apakšu spiežamies pret kājām un uzpeldēju virspusē kā burbulis. Drīz vien es rimti šūpojos jūras viļņos, un mans ceļojums izplatījumā bija beidzies.
Nakts bija tumša un apmākusies. Divi dzelteni gaismas punktiņi tālumā liecināja, ka tur aiziet kuģis, bet kaut kur tuvāk ik pa brīdim atspīdēja un atkal nodzisa sarkans spožums. Ja manai kvēlspuldzei nebūtu aptrūcies elektrības, varbūt es tiktu izzvejots to pašu nakti. Par spīti briesmīgam nogurumam, ko tagad sajutu, es biju uztraucies, pilns cerību un drudžainas nepacietības ātrāk tikt ārā no savas lodes.
Bet galu galā es aprimos un sēdēju, nolicis rokas uz ceļgaliem un raudzīdamies uz iztālo sarkano gaismu. Tā šūpojās augšup un lejup, augšup un lejup. Mans uzbudinājums pārgāja. Es sapratu, ka vēl vismaz viena nakts būs jāpavada lodē. Es jutos bezgala noguris, visu ķermeni māca smagums. Un tā es ieslīgu miegā.
Mani uzmodināja ritmiskās šūpošanās izbeigšanās. Es paraudzījos caur izliekto stiklu un redzēju, ka esmu uznests uz liela smilšu sēk|a. Tālumā es neskaidri saskatīju mājas un kokus, bet jūras pusē starp debesīm un ūdeni vīdēja izkropļots, miglains kuģa siluets.