Es pieslējos kājās un sagrīļojos. Mana vienīgā vēlēšanās bija tikt laukā no lodes. Lūka atradās man virs galvas, un es lēnītiņām sāku to skrūvēt vaļā. Tas man prasīja krietnu piepūli, taču beidzot lodē sīkdams sāka plūst iekšā gaiss, kā kādreiz sīkdams bija no tās izplūdis. Bet tagad es negaidīju, kamēr spiediens izlīdzināsies. Jau nākamajā mirklī es izcēlu lūkas vāku, un pār mani izpletās vecās, mīļās Zemes debesis.
Gaiss ietriecās man krūtīs tā, ka elpa aizcirtās. Es nometu lūkas vāku, iekliedzos, saķēru ar rokām krūtis un apsēdos. Kādu brīdi es jutu nejaukas sāpes. Tad sāku lēnām un dziļi elpot, līdz beidzot varēju atkal piecelties un kustēties.
Es mēģināju izbāzt galvu pa lūku, un lode apvēlās apkārt. Tajā brīdī bija tāda sajūta, it kā kaut kas vilktu manu galvu lejup, un es aši parāvos atpakaļ, jo citādi būtu iegāzies ar seju ūdenī. Pēc krietnas locīšanās un stumdīšanās man izdevās izlīst uz sēkļa, pār kuru joprojām ritmiski skalojās viļņi.
Es pat nemēģināju celties kājās. Šķita, ka mans ķermenis pēkšņi ir pārvērties par svinu. Tagad, kad man apkārt vairs nebija keivorīta, māmuļa Zeme turēja mani ciešā tvērienā. Es sēdēju, nepievērsdams uzmanību ūdenim, kas apņēma manas kājas.
Bija rītausma, pelēcīga un apmākusies, bet šur tur debesīs blāvoja gaišas zaļganīgas joslas. Netālu jūrā stāvēja noenkurojies kuģis — blāvs kuģa siluets ar vienu dzeltenu gaismu. Ūdens ņirbēdams skalojās pār sēkli lēniem, lēzeniem viļņiem. Labajā pusē puslokā iezīmējās oļiem klāts uzbērums ar mazām būdiņām, bāku, kuģošanas zīmēm un robežsargu posteni. Aiz tā pletās smilšains līdzenums, kurā vietumis vīdēja ūdens lāmas, un apmēram jūdzi tālāk sākās piekrastes krūmājs. Ziemeļaustrumos bija redzams vientuļš jūras kūrorts, rinda drūmu pansionātu, pašas augstākās ēkas, ko varēju saskatīt krastā, slējās pret rītausmas debesīm kā tumši traipi. Es nobrīnījos, kādi dīvaini cilvēki uzslējuši šos vertikālos milzeņus šeit, kur vietas bija papilnam. Tur tie rēgojās kā daļa no Braitonas tuksneša vidū.
Ilgu laiku es tā sēdēju, žāvādamies un braucīdams seju. Beidzot es lūkoju piecelties. Sajūta bija tāda, it kā es celtu smagumu. Ar pūlēm pierausos kājās.
Es raudzījos uz tālīnajām mājām. Pirmoreiz kopš mūsu badošanās krāterī es domāju par Zemes barību.
— Bekons ar olām… — es čukstēju. — Grauzdētas maizītes un laba kafija… Bet kā gan, velns lai parauj, es ar visu šo tikšu līdz Limpnai?
Es nezināju, kur atrodos. Bet katrā ziņā tā bija austrumu piekraste, un pirms nolaišanās es biju redzējis Eiropu.
Es izdzirdēju smiltīs skrapstam soļus, un liedagā parādījās maza auguma omulīgs vīrietis ar apaļu seju, ģērbies flaneļa uzvalkā, ar peldu dvieli ap pleciem un peldbiksītēm pār roku. Es tūlīt sapratu, ka atrodos Anglijā. Viņš vērīgi lūkojās uz lodi un mani un, acis nenovērsdams, nāca tuvāk. Es droši vien izskatījos pēc īsta mežoņa — neiedomājami netīrs, noaudzis ar bārdu, bet tobrīd man tas neienāca prātā. Vīrietis apstājās divdesmit jardu attālumā.
— Hello, puis! — viņš šaubu pilns uzsauca.
— Esiet sveicināti! — es atbildēju.
Manas atbildes iedrošināts, viņš pienāca tuvāk.
— Kas tas jums tāds? — viņš vaicāja.
— Vai jūs varat man pateikt, kur es atrodos? — es jautāju.
— Tā ir Litlstona, — vīrietis sacīja, norādīdams uz majam. — Un tur ir Dandžnesa. Vai jūs nupat kā izkļuvāt malā? Kas tā jums par dīvainu bumbu? Vai kāda mašīna?
— Jā.
— Vai ar to jūs atpeldējāt? Vai cietāt kuģa avāriju? Kas tas ir?
Es aši apsvēru, ko teikt. Kad vīrietis pienāca tuvāk, es viņu vērtējoši noskatīju.
— Jums nudien nav klājies viegli! — viņš sacīja.
— Bet es domāju, ka … Nu, labi… Kur jūs piedzīvojāt avāriju? Vai tā ir kāda glābšanas ierīce?
Es nolēmu pagaidām turēties pie šās versijas. Nomurminājis pāris apstiprinošas frāzes, es aizsmakušā balsī sacīju:
— Man nepieciešama palīdzība. Man jādabū krastā dažas lietas, ko nevaru atstāt šeit.
Es pamanīju nākam uz šo pusi vēl trīs jaunus patīkama izskata vīriešus ar dvieļiem, ģērbušos košās sporta jakās, salmu cepurēm galvās. Acīmredzot tie bija agrīni peldētāji no šās Litlstonas.
— Palīdzēt jums? — resnīgais vīrietis sacīja.
— Labprāt! — viņš sarosījās. — Kas tad būtu jādara?
Viņš pagriezās un sāka māt ar roku. Trīs jaunie cilvēki paātrināja soļus. Pēc brīža viņi jau ielenca mani un apbēra ar jautājumiem, uz kuriem man nepavisam netikās atbildēt.
— Es vēlāk visu pastāstīšu, — es sacīju. — Esmu līdz nāvei pārguris, jūtos pilnīgi kā samalts.
— Dodieties uz viesnīcu! — teica pirmais vīrietis.
— Mēs uzraudzīsim to jūsu bumbu.
Es vilcinājos.
— Nevaru, — es sacīju. — Taja lodē ir divi lieli zelta stieņi.
Vīrieši neticīgi palūkojās cits citā, tad jautājoši pavērās manī. Es piegāju pie lodes, noliecos, ielīdu iekšā, un drīz vien selenītu zelta laužņi un pārrautā ķēde gulēja pie viņu kājām. Ja mani nemāktu tik briesmīgs nogurums, es laikam būtu sācis par viņiem smieties. Viņi dīdījās kā kaķēni ap vaboli. Viņi nezināja, ko darīt. Mazais, resnīgais vīrietis noliecās un pacēla aiz gala vienu stieni, tad nosēkdamies nolaida to atpakaļ smiltīs. Pēc tam visi pēc kārtas mēģināja tos pacilāt.
— Tas ir vai nu svins, vai zelts! — sacīja viens.
— O, zelts gan! — tā otrais.
— Noteikti zelts! — tā trešais.
Tad viņi visi platām acīm pablenza uz mani, pēc tam uz kuģi, kas stāvēja noenkurojies reidā.
— Ko tu neteiksi! — resnītis iesaucās. — Bet kur jūs to dabūjāt?
Es biju pārāk noguris, lai melotu.
— Es to dabūju uz Mēness.
Viņi izbrīnīti saskatījās.
— Paklausieties! — es sacīju. — Šobrīd es jums te neko nepūlēšos pierādīt. Palīdziet man aiznest šos zelta stieņus uz viesnīcu! Šķiet, šad tad atpūšoties, jūs par diviem spēsiet tikt galā ar vienu, bet es aizvilkšu šo ķēdi… Pēc tam, kad būšu dabūjis kaut ko ieēst, es jums visu izstāstīšu.
— Bet kā ar to bumbu?
— Tai šeit nekas nenotiks, — es sacīju. — Šā vai tā, tai pagaidām jāpaliek tepat. Kad sāksies paisums, tā pati izpeldēs malā.
Mēmi aiz brīnumiem, jaunie cilvēki paklausīgi uzcēla plecos manus dārgumus, un es kā ar svina pielietām kājām sāku soļot šās procesijas priekšgalā uz
tālumā redzamo kūrorta ciematu. Pusceļā mums piebiedrojās divas mazas, bijīgas meitenītes ar lāpstiņām, un vēlāk, skaļi šņūkādamies, parādījās sīks puisēns. Atceros, viņš stūma velosipēdu un kādu laiku pavadīja mūs, turēdamies mums labajā pusē ap simt jardu atstatu, bet tad, laikam nospriedis, ka nekā interesanta te nav, uzkāpa uz velosipēda un aizjoņoja pa līdzenajām smiltīm lodes virzienā.
Es noskatījos viņam pakaļ.
— Viņš to neaiztiks, — mierinādams sacīja res- nītis, un es gluži labprāt ļāvos nomierināties.
Sākumā manas domas bija tikpat drūmas kā pelēkais rīts, bet drīz vien saule iznira no mākoņu blīvas, apspīdēja pasauli un pārvērta svina pelēko jūru mirdzošā ūdens klaidā. Mans garastāvoklis uzlabojās. Līdz ar saules gaismu manu prātu ielīksmoja apziņa, cik ārkārtīgi svarīgs ir tas, ko esmu paveicis un kas man vēl jāpaveic. Es skaļi iesmējos, kad viens no jaunajiem vīriešiem sagrīļojās zem mana zelta smaguma. Kā gan brīnīsies pasaule, kad es ieņemšu tajā sev pienākošos vietu!