Ja es nejustos tik briesmīgi noguris, mani būtu uzjautrinājusi Litlstonas viesnīcas saimnieka izturēšanās: viņš labu brīdi minstinājās, nekādi nespēdams savā prātā apvienot manu zeltu un cienījamā izskata pavadoņus ar manu nožēlojamo ārieni. Bet galu galā es tomēr nokļuvu īstā Zemes vannas istabā ar siltu ūdeni, kur nomazgāties, un varēju apvilkt citas, tiesa, stipri paīsas, bet tīras drēbes, ko mazais res- nītis vēlīgi man patapināja. Viņš iedeva man arī bārdas nazi, bet es nevarēju saņemties un sākt uzbrukumu spurainajai bārdai, kas klāja manu seju.
Es apsēdos pie īstām angļu brokastīm un nesteidzīgi ēdu ar dīvaini rāmu, ilgās nedēļās no ēdiena atraduša cilvēka apetīti, laiku pa laikam pārstādams gremot, lai atbildētu uz četru jauno cilvēku jautājumiem. Es viņiem izstāstīju patiesību.
— Labi, — es sacīju, — ja jūs man tā piestājat, pateikšu: es šo zeltu dabūju uz Mēness.
— Uz Mēness?
— Jā, uz Mēness, tur, debesīs.
— Bet kā tas saprotams?
— Tā, kā es teicu, velns lai parauj!
— Jūs gribat sacīt, ka esat nokritis no Mēness?
— Tieši tā! Atlidojis cauri izplatījumam tajā lodē.
Es tīksmi iebāzu mutē prāvu kumosu olas un pie
sevis nodomāju, ka, dodoties nākamreiz uz Mēnesi, paņemšu līdzi veselu kasti ar olām.
Es skaidri redzēju, ka viņi netic nevienam vārdam, ko es saku, taču laikam uzskatīja mani par visgodājamāko meli, kādu jebkad sastapuši. Viņi pavērās cits citā, tad koncentrēja savu skatienu uguni uz mani. Gandrīz likās, ka viņi cer mani atmaskot, izpētījot kustību, ar kādu es pasniedzos pēc sāls. Tas, kā es uzkaisīju olām piparus, viņiem šķita ļoti nozīmīgi. Dīvainās formas zelta stieņi, kurus šie cilvēki grīļodamies bija stiepuši, turēja viņu prātus savā varā. Te nu tie gulēja manā priekšā — katrs tūkstošiem mārciņu vērts, un nozagt tos bija tikpat neiespējami kā māju vai zemes gabalu. Pāri savai kafijas tasei vērodams viņu ziņkārās sejas, es sapratu, cik bezgala plaši un sīki paskaidrojumi būtu vajadzīgi, lai viņi man patiešām noticētu.
— Jūs taču neapgalvosiet… — jaunākais vīrietis iesāka tādā tonī, kā mēdz runāt ar ietiepīgu bērnu.
— Pasniedziet man, lūdzu, pāris maizītes, — es sacīju un uz vietas piespiedu viņu apklust.
— Bet paklausieties! — iesaucās viens no pārējiem. — Mēs jau nu neticēsim tādām pasakām!
— Kad ne, ne! — es sacīju un paraustīju plecus.
— Viņš negrib mums stāstīt, — jaunākais vīrietis iesāņus noteica un ar uzsvērti vienaldzīgu sejas izteiksmi jautāja: — Vai jums nebūs iebildumu, ja es uzsmēķēšu?
Es laipni pamāju viņam un brokastoju tālāk. Divi no vīriešiem piegāja pie stūra loga un, raudzīdamies pa to, klusi sarunājās. Piepeši man kaut kas iešāvās prātā.
— Vai paisums jau beidzies? — es jautāju.
Viņi brīdi vilcinājās, it kā minstinātos, kurš man atbildēs.
— Drīz sāksies bēgums, — beidzot mazais resnītis sacīja.
— Nu, nekas, — es teicu, — tā neaizpeldēs tālu.
Es ķēros pie trešās olas un sāku mazu runu.
— Paklausieties! — es sacīju. — Lūdzu, neiedomājieties, ka es esmu bezkauņa un stāstu jums saltus melus vai ko tamlīdzīgu. Es esmu spiests būt skops vārdos un noslēpumains. Es gluži labi saprotu, ka tas var likties pārlieku dīvaini un fantastiski. Ar vislielāko pārliecību es jums saku: jūs dzīvojat ievērojamā laikā! Bet pašreiz es nevaru neko sīkāk paskaidrot — tas nav iespējams. Es dodu jums savu goda vārdu, ka esmu atlidojis no Mēness, un tas ir viss, ko varu pateikt… Taču es esmu jums bezgalīgi pateicīgs, patiešām bezgalīgi pateicīgs, un ceru, ka mana izturēšanās nav jūs kaut kādā veidā apvainojusi.
— O, nē, ko jūs! — jaunākais vīrietis laipnīgi iesaucās. — Mēs jūs saprotam. — Un, nenolaizdams no manis ciešu skatienu, viņš sasvērās ar savu krēslu tiktāl atpakaļ, ka tik tikko noturējās neapgāzies un ar pūlēm atdabūja līdzsvaru.
— Ne mazākajā mērā! — piebalsoja resnītis. — Mums ne prātā nenāk apvainoties!
Viņi visi piecēlās, aizkūpināja cigaretes un sāka staigāt pa istabu, cenzdamies izlikties ļoti draudzīgi un neviltoti un neizrādīt ne mazāko ziņkārību par mani un lodi.
— Es tomēr paturēšu acīs to viņa kuģi, — es dzirdēju vienu paklusi sakām.
Ja vien viņi būtu varējuši sevi uz to piedabūt, man šķiet, viņi būtu pat izgājuši laukā un pametuši mani vienu. Es mierīgi turpināju notiesāt trešo olu.
— Pēdējās dienas ir pieturējies brīnišķīgs laiks, vai nav tiesa? — drīz vien ierunājās mazais resnītis.
— Neatceros, kad mums ir bijusi tāda vasara …
«Hū-ū — blī-ī-ī-k-š-š-š!» Atskanēja troksnis, it kā būtu izšauta milzīga raķete.
Kaut kur šķindēdama izbira loga rūts …
— Kas tas? — es jautāju.
— Vai tikai…? — iekliedzās mazais vīrietis un metās pie stūra loga.
Arī visi pārējie pieskrēja pie loga. Es sēdēju un neizpratnē blenzu uz viņiem.
Pēkšņi es pietrūkos kājās, apgāzdams savu olu, un drāzos pie loga. Tikai tagad es apjēdzu, kas noticis.
— Nekas nav redzams! — iesaucās resnītis un lēkšoja uz durvīm.
— Tas puika! — es rēcu, aizsmacis aiz niknuma.
— Tas nolādētais puika! — Un, aši apsviedies, es pagrūdu malā viesmīli, kas pašlaik nesa man vel dažas grauzdētas maizītes, trakā steigā izmetos no istabas, noskrēju lejā un izdrāzos mazajā pastaigu laukumā viesnīcas priekšā.
Jūra, kas vēl nesen gulēja, spoguļgluda, tagad virmoja mazos vilnīšos, un tajā vietā, kur bija atradusies lode, ūdens mutuļoja kā kuģa skrūves sakults. Augstu debesīs virpuļoja mazs mākonītis, līdzīgs izklīstošiem dūmiem, un trīs vai četri cilvēki staveja
liedaga, jautājoši pavērsuši sejas augšup negaidītā blīkšķa virzienā. Un tas bija viss! Apkalpotāji, viesmīlis un četri jaunie vīrieši košajās jakās izskrēja no viesnīcas man pakaļ. No logiem un durvīm atskanēja kliedzieni, visās malās parādījās satraukti, izbrīnījušies cilvēki.
Šis jaunais notikumu pavērsiens mani tik ļoti satrieca, ka kādu brīdi es stāvēju kā miets, nepievērsdams cilvēkiem nekādas uzmanības.
Sākumā es savā apstulbumā nemaz neaptvēru, ka notikusi nelabojama nelaime; es biju tā apdullis, it kā būtu saņēmis nejaušu spēcīgu sitienu. Tādās reizēs cilvēks tikai vēlāk sāk apjēgt, kas viņam nodarīts.
— Žēlīgais dievs!
Pēkšņi es jutos tā, it kā kāds lietu man aiz apkakles stindzinošas šausmas. Man saļodzījās ceļi. Es sāku apjaust, ko šī nelaime man nozīmē. Tas nolādētais puika — viņš bija uzlidojis debesīs! Es biju pilnīgi «pamests». Tur, ēdamzālē, bija zelts — mans vienīgais īpašums uz Zemes. Kā nu tagad būs? … Mani pārņēma milzīgs, bezcerīgs apjukums.
— Nu, ziniet… — man aiz muguras atskanēja resnīša balss. — Tas ir kaut kas …
Es apsviedos apkārt. Tur, neregulārā puslokā iepretim man, stāvēja divdesmit trīsdesmit cilvēku, un visu acis urbās manī ar mēmu jautājumu, šaubu un aizdomu pilnas. Nespēdams izturēt viņu durstīgos skatienus, es skaļi ievaidējos.
— Nevarul — es kliedzu. — Ticiet man, nevaru! Tas nav manos spēkos! Domājiet, ko gribat… velns lai jūs visus parauj!