Es izmisīgā žestā pacēlu rokas, un resnītis pakāpās soli atpakaļ, it kā es būtu viņam piedraudējis. Es izdrāzos cauri pūlim un iemetos pa viesnīcas durvīm. Ieskrējis atpakaļ ēdamzālē, es sparīgi pazvanīju. Kad ienāca viesmīlis, es sagrābu viņu aiz piedurknes.
— Vai dzirdat? — es kliedzu. — Dabūjiet palīgus un tūlīt pat uznesiet šos stieņus augšā manā istabā!
Viņš mani nesaprata; es kliedzu un ārdījos kā negudrs. Tad parādījās mazs, izbijies večuks zaļā priekšautā un divi jauni vīrieši flaneļa uzvalkos. Es metos viņiem klāt un piespiedu man palīdzēt. Tiklīdz zelts bija aizstiepts uz manu istabu, es jutos stāvokļa noteicējs.
— Tagad vācieties projām! — es kliedzu. — Pazūdiet visi, ja negribat redzēt cilvēku, kas jūsu acu priekšā kļūst traks!
Un es aiz pleciem izbīdīju ārā viesmīli, kas vēl vilcinājās pie sliekšņa. Tad, aizslēdzis aiz viņiem visiem durvis, es tūlīt norāvu mazā resnīša drēbes, nometu pa roku galam un ielīdu gultā. Un paliku ilgi tā guļam, lādēdamies, elsdams un vēsinādams iekarsušās asinis.
Beidzot es biju pietiekami nomierinājies, lai izkāptu no gultas un ar zvanu izsauktu bolacīgo viesmīli. Es viņam pieprasīju flaneļa naktskreklu, viskiju ar sodu un dažus labus cigārus. Kad šīs lietas bija atnestas — pēc kaitinošas vilcināšanās, kas lika man vairākas reizes ķerties pie zvana, — es atkal aizslēdzu durvis un pavisam mierīgi ņēmos apsvērt situāciju.
Mūsu lielais eksperiments bija beidzies ar pilnīgu neveiksmi. Mēs cietām sakāvi, un es vienīgais biju palicis dzīvs. Tas bija pilnīgs krahs, un šī pēdējā nelaime pielika visam punktu. Man neatlika nekas cits kā glābt pašam sevi un to, ko vēl varēja glābt šādos apstākļos. Viens liktenīgs trieciens pašās beigās bija sagrāvis visus manus neskaidros plānus par jaunu ekspedīciju un iedzīvošanos bagātībā. Mans nodoms atgriezties uz Mēness, pārvest pilnu lodi ar zeltu, pēc tam izanalizēt gabaliņu keivorīta un no jauna atklāt lielo noslēpumu — beidzot, varbūt ari uzmeklēt Keivora līķi — visas šīs idejas bija kļuvušas nerealizējamas.
Es viens biju palicis dzīvs, un tas viss.
Jāliekas gultā — šķiet, tā bija viena no laimīgākajām idejām, kādas jebkad dzimušas manā galvā. Es patiešām domāju, ka citādi laikam būtu zaudējis prātu vai arī izdarījis kaut ko pārsteidzīgu un nelabojamu. Bet tā, ieslēdzies un neviena netraucēts, es varēju vispusīgi apsvērt savu stāvokli un mierīgi apdomāt, kā rīkoties.
Protams, man bija pilnīgi skaidrs, kas noticis ar zēnu. Viņš bija ielīdis lodē, sācis krāmēties gar slēdžiem, nolaidis keivorīta aizvarus un uzlidojis gaisā. Maz ticams, ka viņš būtu ieskrūvējis lūkas vāku, un pat tādā gadījumā nebija nekādu izredžu, ka viņš varētu atgriezties. Acīmredzot viņš kopā ar mūsu mantu saiņiem aizslīdēs uz lodes centru un paliks tur, Zemei vairs nepiederīgs un neatdabūjams, lai cik nozīmīgs viņš liktos kāda tāla Visuma stūrīša iemītniekiem. Šai ziņā es sevi ļoti ātri pārliecināju. Un, jo vairāk es domāju par savu atbildību šajā notikumā, jo skaidrāks man kļuva: ja vien es turēšu mēli aiz zobiem, par to man nav ko raizēties. Ja pie manis ieradīsies nobēdājušies vecāki un pieprasīs savu pazudušo zēnu, man viņiem jāprasa sava pazudusī lode vai vienkārši jāizliekas, ka nesaprotu, par ko viņi runā. Sākumā man rādījās raudoši vecāki un aizbildņi un visvisādi sarežģījumi, bet pēc tam es sapratu, ka man tikai jācieš klusu un nekas tāds nenotiks. Patiešām, jo ilgāk es gulēju un smēķēju, un domāju, jo vairāk manī nobrieda pārliecība, ka klusēšanas politika būs visgudrākā.
Katram Lielbritānijas pavalstniekam ir tiesības —» ja tikai viņš nenodara postījumus un uzvedas pieklājīgi — jebkurā laikā negaidīti ierasties tur, kur viņš vēlas, un, lai cik noskrandis un netīrs viņš būtu, lai cik daudz zelta tīrradņu viņam būtu klāt, nevienam nav tiesību viņu aizturēt vai apcietināt. Beidzot es to sev skaidri noformulēju un vēl un vēlreiz atkārtoju kā savu personisko Lielo brīvības hartu, kas nodrošināja manu neaizskaramību.
Kad nu es biju ticis galā ar šo problēmu, tad varēju lēnā garā apsvērt otru jautājumu, par kuru līdz šim nebiju uzdrošinājies domāt, proti — kā izvairīties no sava nesenā bankrota nepatīkamajām sekām. Taču tagad, mierīgi un nesteidzīgi visu apdomādams, es nācu pie secinājuma, ka tādā gadījumā, ja es kādu laiku dzīvošu ar svešu, mazāk pazīstamu vārdu un nenoskūšu savu divos mēnešos uzaugušo bārdu, diez vai iecirtīgais kreditors, ko tiku jau pieminējis, sadzīs man pēdas. Tālākais kurss uz racionālu, mērķtiecīgu rīcību bija ārkārtīgi vienkāršs. Tas viss neapšaubāmi bija diezgan zemiski, taču kas cits man atlika?
Lai nu kā tas būtu, es biju noņēmies rīkoties enerģiski un nezaudēt dūšu.
Es pieprasīju rakstāmpiederumus un uzrakstīju vēstuli Ņūromnejas bankai — tā, pēc viesmīļa informācijas, bija vistuvāk — un paziņoju pārvaldniekam, ka vēlos atklāt pie viņiem rēķinu, turklāt lūdzu atsūtīt divas uzticamas, attiecīgi pilnvarotas personas ar labu pajūgu, lai aizvestu vairākus simtus mārciņu zelta, ko man nav ērti šeit glabāt. Es parakstījos «Bleiks», kas man šķita visai cienījams uzvārds. Pēc tam es sadabūju Folkstonas adrešu grāmatu, izrau- dzījos drēbnieku meistaru un lūdzu viņu atsūtīt piegriezēju, lai noņemtu man mēru dzeltenpelēkam tvīda uzvalkam, pie reizes pasūtīju čemodānu, nese- seru^ brūnus zābakus, kreklus, pieskaņotas cepures un tā joprojām, neaizmirstot arī pulksteni. Kad visas šīs vēstules bija nosūtītas, es liku uznest augšā lenču — pašu labāko, ko šī viesnīca varēja piedāvāt. Paēdis es aizsmēķēju cigāru, atlaidos un, juzdamies pavisam omulīgi, nogulšņāju, kamēr saskaņā ar manu norādījumu ieradās divi pienācīgi pilnvaroti bankas ierēdņi, kas nosvēra un aizveda manu zeltu. Pēc tam es uzvilku segas pār galvu, lai nedzirdētu klauvēšanu, un saldi aizmigu.
Jā, es likos gulēt. Neapšaubāmi tā bija gaužām prozaiska nodarbība pirmajam cilvēkam, kas atgriezies no Mēness, un es varu iedomāties, ka jaunam un aizrautīgam lasītājam mana uzvedība sagādās vilšanos. Bet es biju drausmīgi pārguris un ļoti no- nervozējies, turklāt — velns parāvis! — ko citu lai es būtu darījis? Tik un tā man neviens nebūtu ticējis, ja es toreiz būtu izstāstījis savus piedzīvojumus, un tas katrā ziņā novestu pie milzīgām nepatikšanām. Es likos gulēt un saldi aizmigu. Kad beidzot es pamodos, biju gatavs drosmīgi stāties pretī pasaulei, kā allaž esmu radis darīt kopš agras jaunības dienām. Un tā es devos uz Itāliju, un šeit tad nu rakstu šo stāstu. Ja pasaule to nepieņems kā īstenību, lai uzskata par izdomājumu. Man tas ir vienalga.
Tagad, kad mans stāsts ir pabeigts, šķiet dīvaini, ka šis notikums aizgājis pagātnē un jau pilnīgi aizmirsts. Visi uzskata, ka Keivors bijis viduvējs zinātnieks, kas eksperimentējot uzspridzinājis savu māju Limpnā un arī pats sevi. Rībiens, kas satrauca apkārtni drīz pēc manas ierašanās Litlstonā, tiek izskaidrots ar pastāvīgajiem sprāgstvielu izmēģinājumiem valdības poligonā divas jūdzes attālajā Lida. Man jāatzīstas, ka līdz šim es ne ar pušplēstu vārdu neesmu atklājis savu līdzdalību Tomi ja Simonsa pazušanā — tā sauca mazo zēnu. To izskaidrot un pierādīt ar faktiem gan laikam būtu visai grūti. Par manu pēkšņo parādīšanos Litlstonas jūrmalā — skrandās un ar diviem tīra zelta stieņiem — pastāv visdažādākās versijas, bet es daudz nebēdāju, ko par mani domā. Runā, ka es esot izgudrēm jaucis cilvēkiem galvas, lai izvairītos no pārliekas iztaujāšanas, kur esmu iedzīvojies tādā bagātībā. Es gan gribētu redzēt, kurš varētu izgudrot tādu stāstu kā manējais. Nu, lai jau to uzskata par izdomājumu — kas man!