Esmu uzrakstījis savu stāstu, un tagad, šķiet, jāatgriežas pie Zemes dzīves rūpēm. Pat ja cilvēks ir bijis uz Mēness, viņam tomēr jāpelna sev iztika. Un tā nu es tagad strādāju šeit, Amalfijā, pie tās pašas lugas scenārija, ko biju iecerējis, pirms manā pasaulē ienāca Keivors, un mēģinu savu dzīvi ievirzīt vecajās sliedēs, pa kādām tā ritēja, kad vēl nebiju ar viņu sastapies. Jāatzīstas, man ir ļoti grūti koncentrēties darbam, kad istabā iespīd Mēness gaisma. Patlaban ir pilns Mēness, un pagājušo nakti es vairākas stundas pavadīju pergolā, vērdamies uz tālo, mirdzošo spīdekli, kas slēpj sevī tik daudz. Iedomājieties: galdi un krēsli, steķi un laužņi no zelta! Velns parāvis — kaut varētu atkal tikt pie šā keivorīta! Bet tādas lietas divreiz mūžā nenotiek. Te nu es esmu — tikai mazliet naudīgāks nekā toreiz Limpnā, un tas ir viss. Un Keivors ir izdarījis pašnāvību tik smalkā veidā kā vēl neviens. Tā šis stāsts ir beidzies pilnīgi un neatgriežami kā sapnis. Tas tik ļoti nesaderas ar mūsu ikdienišķo dzīvi, daudz kas tajā ir tādā pretrunā ar cilvēces pieredzi un priekšstatiem — kaut vai neparastā lēkšana, ēšana, elpošana uz Mēness, bezsvara stāvoklis lidojuma laikā —, ka dažubrīd, par spīti savam Mēness zeltam, es pats gandrīz esmu gatavs ticēt, ka tas viss ir bijis sapnis …
22. NODAĻA
Mistera Džuljusa Vendidžija pārsteidzošais paziņojums
Kad biju uzrakstījis nodaļu par savu atgriešanos uz Zemes Litlstonā, es uzšņāpu «Beigas», atvēzējos un ar plašu žestu nosviedu spalvu, pilnīgi pārliecināts, ka stāsts par pirmajiem cilvēkiem uz Mēness ir galā. Vēl vairāk — es jau biju nodevis savu manuskriptu kādam literārajam aģentam, atļāvis to pārdot, jau redzējis lielāko daļu no tā nopublicētu žurnālā «Strand Magazine» un sācis atkal strādāt pie savas Limpnā iesāktās lugas, kad piepeši izrādījās, ka tās nepavisam vēl nav beigas. Man uz Alžīru no Amalfijas tika pārsūtīta vēstule (tas bija pirms apmēram sešiem mēnešiem) ar vispārsteidzošāko ziņu, kādu man jebkad savā mūžā gadījies saņemt. īsi sakot, man tika pavēstīts, ka misters Džūljuss Vendi- džijs, dāņu elektrotehniķis, kas eksperimentē ar aparātu, līdzīgu tam, kādu lieto misters Tesla Amerikā, cerēdams atklāt iespēju sazināties ar Marsu, dienu no dienas uztver dīvainu, fragmentāru ziņojumu, kuru angļu valodā raida misters Keivors no Mēness.
Sākumā es domāju, ka mani smalkā veidā gribējis izjokot kāds, kas lasījis mana stāsta manuskriptu. Es atbildēju misteram Vendidžijam nenopietnā tonī, bet viņa otrā vēstule izkliedēja jebkuras šādas aizdomas, un es, ārkārtīgi uztraucies, steidzos no Alžīras uz Sentgothardu, uz mazo observatoriju, kur viņš strādāja. Pēc tam kad es biju redzējis mistera Vendidžija ierīces, noklausījies viņa stāstīto un — galvenais — pats bijis klāt, kad viņš uztvēra Keivora raidījumu, manas pēdējās šaubas izgaisa. Es tūlīt nolēmu pieņemt mistera Vendidžija priekšlikumu palikt kopā ar viņu, palīdzēt viņam diendienā pierakstīt šos ziņojumus un mēģināt kopīgi nosūtīt atbildi uz Mēnesi. Keivors, kā mēs uzzinājām, bija ne tikai dzīvs, bet brīvībā un mitinājās šo skudrām līdzīgo radījumu vidū, šo kukaiņcilvēku dīvainajā sabiedrībā Mēness alu zilajā tumsā. Cik varēja spriest, viņš bija klibs, bet citādi pilnīgi vesels un, kā pats skaidri pateica, jutās pat labāk nekā parasti uz Zemes. Viņš bija pārcietis drudzi, bet tas nebija atstājis nekādas ļaunas sekas. Lai cik savādi tas būtu, viņš šķita pārliecināts, ka es esmu gājis bojā Mēness krāterī vai pazudis Visuma bezgalībā.
Misters Vendidžijs bija uztvēris pirmos Keivora ziņojumus laikā, kad nodarbojās ar pavisam citiem pētījumiem. Lasītājs noteikti atcerēsies nelielo satraukumu, kas ievadīja mūsu gadsimtu un ko izraisīja mistera Nikolas Teslas, Amerikas slavenības elektrības jautājumos, paziņojums, ka viņš uztvēris signālus no Marsa. Šis paziņojums no jauna piesaistīja uzmanību faktam, kas zinātniekiem jau sen bija zināms, proti, ka no kāda nezināma avota izplatījumā līdz Zemei pastāvīgi nonāk elektromagnētiskie viļņi, ļoti līdzīgi tiem, kādus lieto siņjors Markoni savā bezdrāts telegrāfā. Līdztekus misteram Teslam prāvs skaits citu šīs nozares speciālistu strādāja, lai pilnveidotu aparatūru šo svārstību uztveršanai un pierakstīšanai, taču tikai nedaudzi tās uzskatīja par īstiem signāliem no kāda ārpuszemes raidītāja. Pie šiem nedaudzajiem mums noteikti jāpieskaita misters Vendidžijs. Jau kopš 1898. gada viņš bija gandrīz pilnīgi nodevies šīs problēmas pētīšanai un, būdams naudīgs vīrs, uzcēlis Montē Rosa nokalnē observatoriju, kas gan pēc novietojuma, gan visādā citādā ziņā bija īpaši piemērota šādiem novērojumiem.
Manas zināšanas šajā jomā, jāatzīstas, nav nekādas lielās, bet, cik tās man. atļauj spriest, mistera Vendidžija konstruētās ierīces Visuma elektromagnētisko svārstību uztveršanai un fiksēšanai bija ārkārtīgi oriģinālas un asprātīgas. Un laimīgi bija sagadījies tā, ka šīs ierīces tika uzstādītās un saka darboties apmēram divus mēnešus priekš Keivora pirmā mēģinājuma noraidīt signālus uz Zemi. Tādēļ mums ir viņa ziņojumu fragmenti jau no paša sākuma. Diemžēl — tikai fragmenti, un vissvarīgākais, kas viņam bija jāpasaka cilvēcei — norādījumi, kā izgatavojams keivorīts (ja viņš vispār tika tos noraidījis), — ir neuztverti aizgājuši zudumā pasaules telpā. Mums nekad neizdevās nosūtīt Keivoram atbildi. Tādēļ viņš nezināja, ko mēs esam saņēmuši un ko ne, un arī nevarēja būt pārliecināts, ka vispār kāds uz Zemes zina par viņa pūliņiem mūs sasniegt. Neatlaidība, ar kādu viņš noraidīja astoņpadsmit garus aprakstus par dzīvi Mēness pasaulē — tie būtu patiešām izsmeļoši, ja mēs tos būtu uztvēruši visā pilnībā, — liecina, cik ļoti viņa prāts tiecās atpakaļ uz savu dzimto planētu, ko viņš bija atstājis pirms diviem gadiem.
Varat iedomāties, cik pārsteigts jutās misters Vendidžijs, atklājot savā elektromagnētisko viļņu pierakstā pa starpām Keivora angļu tekstu. Misters Vendidžijs nekā nezināja par mūsu neprātīgo ceļojumu uz Mēnesi, un pēkšņi — raidījums angļu valodā no izplatījuma!
Lasītājam vajadzētu saprast, kādos apstākļos šie ziņojumi tika raidīti. Acīmredzot kaut kur Mēness iekšienē Keivoram bija pieejami dažādi elektriski aparāti, un viņš uzbūvēja — varbūt pat slepeni — Markoni raidītājam līdzīgu ierīci. Viņš ar to varēja strādāt visai neregulāri — dažreiz tikai pusstundu vai mazliet ilgāk, citreiz trīs vai četras stundas no vietas. Šajā laikā viņš raidīja savus ziņojumus Zemes virzienā, neņemdams vērā faktu, ka Mēness stāvoklis attiecībā pret Zemes virsmas punktiem pastāvīgi mai
nās. Tāpēc un arī mūsu uztveršanas aparatūras nepilnību dēļ viņa vēstījums mūsu pierakstos ir ārkārtīgi saraustīts: tas parādās un nozūd, kļūst neskaidrs, mistiski un pavisam bezcerīgi «izdziest». Un vēl jāņem vērā, ka Keivors nebija pieredzējis operators, viņš bija daļēji aizmirsis vai varbūt nekad nebija īsti zinājis vispārpieņemto kodu un, kad sāka nogurt, izlaida vārdus un daudzkārt kļūdījās šifrējot.
Kopumā aizgāja pazušanā apmēram puse no ziņojumiem, ko Keivors noraidīja, un daudzi no tiem, ko uztvērām, ir fragmentāri, saraustīti un daļēji izdzisuši. Tādēļ lai lasītājs ir gatavs aiz šīs nodaļas sekojošajā apskatā sastapties ar daudziem izlaidumiem, pusteikumiem, pārlēcieniem uz citu tematu. Mēs ar misteru Vendidžiju kopīgi gatavojam pilnīgu, ar komentāriem apgādātu Keivora vēstījuma izdevumu, kuru ceram publicēt kopā ar izmantotās aparatūras sīku aprakstu. Pirmais sējums iznāks nākamā gada janvārī. Tas būs pilnīgs un zinātnisks atreferējums, kura pirmais populārais uzmetums tiek pievienots šai grāmatai. Ar to pietiek, lai pabeigtu manu stāstu un dotu lasītājiem zināmu priekšstatu par dzīvi šajā citā pasaulē, kas ir tik tuva, tik radniecīga mūsējai un tomēr tik atšķirīga.