23. NODAĻA
Sešu pirmo mistera Keivora ziņojumu apskats
Divus pirmos mistera Keivora ziņojumus, šķiet, labāk atstāt lielajam izdevumam. Tie aptver īsu izklāstu par lodes uzbūvēšanu un mūsu startu no Zemes un atšķiras no mana stāstījuma tikai ar dažām detaļām, kas ir gan interesantas, bet bez būtiskas nozīmes. Visu laiku Keivors runā par mani kā par mirušu, un, sākot ar trešo ziņojumu, kas vēstī par mūsu nosēšanos uz Mēness, viņa attieksme pret manu personu dīvaini izmainās. Viņš saka «nabaga Bedfords» un «šis nabaga jaunais cilvēks», pārmet sev, ka pavedinājis jaunu cilvēku, kas «nepavisam nebija piemērots šādām dēkām», atstāt planētu, uz kuras tas «neapšaubāmi būtu guvis panākumus», un doties tik riskantā ekspedīcijā. Manuprāt, viņš pietiekami objektīvi nenovērtē, cik liela nozīme bija manai enerģijai un praktiskajām spējām viņa iecerētās lodes uzbūvēšanā. «Mēs sasniedzām Mēnesi,» viņš saka, neko tuvāk nepastāstot par mūsu lidojumu izplatījumā, it kā tas būtu bijis parasts brauciens vilcienā.
Un tad viņš kļūst pavisam netaisns pret mani. Tādu neobjektivitāti es gan nebiju gaidījis no cilvēka, kas visu mūžu tiecies izzināt patiesību. Pārskatot savas iepriekš uzrakstītās piezīmes par šiem mūsu piedzīvojumiem, es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka esmu bijis pret Keivoru taisnīgāks nekā viņš pret mani. Es neesmu centies sevi parādīt labākā gaismā, ne arī ko noklusējis. Bet Keivors stāsta tā:
«Drīz vien kļuva acīm redzams, ka ārkārtējie apstākļi un neparastā vide, kādā mēs atradāmies — lielais svara zaudējums, retinātais, bet ar skābekli ļoti bagātais gaiss, no tā izrietošais muskuļu piepūles pārspīlētais efekts, brīnumaino augu straujā attīstība no sīkām sporām, tumšās debesis —, uz manu ceļabiedru iedarbojās pārlieku uzbudinoši. Uz Mēness viņa raksturs it kā deģenerējās. Viņš kļuva impulsīvs, strīdīgs, rīkojās pārsteidzīgi. Pēc neilga laika viņa neprātīgā iedoma pieēsties ar gigantiska apmēra pūšļveidīgiem augiem un sekojošais apreibums noveda pie tā, ka selenīti mūs sagūstīja, pirms vēl bijām paguvuši kaut cik pavērot viņu dzīvi,,,»
(Kā redzat, Keivors pat nepiemin, ka arī pats mielojās ar šiem «pūšļveidīgajiem augiem».)
Tālāk viņš turpina tādā pašā garā:
«Mēs nonācām ar selenītiem konflikta situācijā, un Bedfords, pārprazdams viņu žestus (tie bija varen jauki žesti!), panikā pielietoja vardarbību. Pilnīgi zaudējis pašsavaldīšanos, viņš nogalināja trīs sele- nītus, un pēc šīs ļaundarības es gribot negribot biju spiests bēgt kopā ar viņu. Pēc tam mēs cīnījāmies ar lielu grupu selenītu, kas mēģināja mums aizšķērsot ceļu, un iznīcinājām vēl septiņus vai astoņus. Tas fakts, ka es netiku tūlīt nogalināts, kad viņi mani sagūstīja otrreiz, liecina par šo būtņu lielo iecietību. Mēs izkļuvām Mēness virspusē tajā pašā krāterī, kur bijām nosēdušies, un aizgājām katrs uz savu pusi, lai būtu lielākas izredzes atrast lodi. Bet drīz vien es uzdūros selenītu grupai, ko vadīja pat pēc ķermeņa formas pavisam citādi selenīti nekā tie, ko bijām redzējuši līdz tam. Viņiem bija lielākas galvas un mazāki rumpji, un viņu ķermeņus sedza daudz komplicētāki apvalki nekā pārējiem. Kādu laiku man izdevās izvairīties no sastapšanās ar viņiem, bet tad es iekritu klints plaisā, diezgan stipri sasitu galvu un sagrūdu ceļa skriemeli, un, tā kā pārvietošanās man sagādāja neciešamas sāpes, nolēmu padoties gūstā, ja tas vēl būs iespējams. Selenīti izturējās žēlsirdīgi un, redzēdami manu bezpalīdzīgo stāvokli, nogādāja mani atkal Mēness iekšienē. Par Bedfordu es nekā vairāk neesmu dzirdējis un nekādu viņa pēdu neesmu manījis, un, cik man zināms, arī selenīti viņu nav redzējuši. Vai nu viņu pārsteidza nakts krāterī, vai arī — kas liekas ticamāk — viņš atrada lodi un, gribēdams aizsteigties man priekšā, aizlidoja ar to, taču baidos gan, ka viņš nebija spējīgs to vadīt un ir miris lēnā nāvē Visuma telpā.»
Vairāk Keivors mani nepiemin un turpina stāstīt par interesantām lietām. Man negribētos, lai rastos iespaids, ka es, izmantodams savu izdevēja stāvokli, cenšos kaut ko sagrozīt Keivora ziņojumos sev par labu, taču esmu spiests iebilst pret šo notikumu tendenciozo izklāstu. Keivors nekā nesaka par izmisīgo vēstulīti uz asinīm notraipītā papīra, kurā viņš pavisam citādā garā aprakstīja vai mēģināja aprakstīt savu situāciju. Cieņas pilna brīvprātīga padošanās ir pilnīgi jauna versija, kas viņam — esmu par to pārliecināts — ienāca prātā tikai tad, kad viņš sāka justies drošs starp Mēness iedzīvotājiem. Un par to «aizsteigšanos priekšā» es labāk ļaušu lasītājam pašam pēc visa tā, kas šai grāmatā aprakstīts, izlemt, kuram no mums taisnība. Es zinu, ka neesmu paraug- cilvēks, un nemaz uz to nepretendēju. Bet vai es esmu tāds?
Tas tad nu ir viss, kas man būtu iebilstams. No šīs vietas es varu gatavot Keivora ziņojumus izdošanai ar mierīgu prātu, jo viņš mani vairāk nepiemin.
Selenīti, kas bija sagūstījuši Keivoru, nogādāja viņu Mēness iekšienē, kā viņš pats saka, «pa lielu šahtu ar tāda kā balona palīdzību». Pēc diezgan juceklīgā šo iespaidu apraksta un pēc vairākiem nejaušiem izteicieniem un netiešām norādēm mēs nācām pie secinājuma, ka šī «lielā šahta» ir viena no daudzajām milzīgajā mākslīgo šahtu sistēmā, kas izbūvēta tā, ka no katra tā sauktā Mēness krātera uz planētas centrālo daļu ved viena šāda gandrīz simt jūdžu dziļa šahta. Visas šīs šahtas ir savstarpēji savienotas ar horizontāliem tuneļiem; tiem savukārt ir atzarojumi, kas aiziet neizmērojamos dziļumos, un vietām tie paplašinās, izveidojot apjomīgas sfēriskas alas. Visa Mēness iekšiene pēc struktūras atgādina sūkli. «Daļa no šīm alām,» saka Keivors, «ir dabiskas izcelsmes, bet lielākoties planētas iekšienes dobā struktūra ir selenītu paaudžu paaudzēm ilgā un neatlaidīgā darba rezultāts. Šahtas un tuneļus būvējot ekskavētās grunts un klinšu masas tad arī veido tos milzīgos konusveida uzbērumus, ko Zemes astronomi (maldīgas analoģijas dezorientēti) uzskata par vulkāniem.»
Pa vienu šādu šahtu selenīti ar jau pieminēto «balonu» noveda Keivoru Mēness dzīlēs. Sākumā apkārt bija piķa melna tumsa, bet tad viņi nonāca rajonā, kur kļuva arvien gaišāks no pieaugošas fosfo- rescences. Keivora ziņojumi liecina, ka viņš, kaut gan ir zinātnieks, pievērš apbrīnojami maz uzmanības detaļām, taču mēs ap jaušam, ka šīs gaismas avots bija ūdens straumes, kas «neapšaubāmi saturēja kaut kādus fosforescējošus organismus» un, kļūdamas arvien apjomīgākas, traucās lejup pa klinšu terasēm uz Centrālo jūru. Nolaižoties dziļāk, kā Keivors saka, «arī selenītu ķermeņi sāka spīdēt». Un beidzot tālu apakšā zem sevis viņš ieraudzīja «aukstas uguns ezeru» — Centrālo jūru, kas blāzmoja un mutuļoja dīvaini trauksmainā kustībā, «gluži kā zili vizmojošs piens uzvārīšanās brīdī».
«Šī Mēness jūra,» Keivors saka kādā vēlākā ziņojumā, «nav nekustīga ūdens masa; Saules pievilkšanas spēks liek tai varenā straumē nemitīgi plūsmot apkārt Mēness asij, un reizumis tajā saceļas dīvainas vētras, viesuļi un spēji uzbangojumi, dažkārt pār to brāzmo auksti vēji un grand pērkons, kura dārdi atbalsojas rosīgā skudru pūžņa ejās un tuneļos. Tikai tad, kad ūdens atrodas kustībā, tas izstaro gaismu; retajos miera periodos tas ir melns. Parasti Mēness jūras ūdeņi ceļas un plok smagā, it kā eļļainā ban- gojumā, un laisko, vāri blāzmojošo viļņu galotnēs šūpojas spīdošu, burzguļojošu putu drīksnas un vērpetes. Selenīti braukā pa tās šaurumiem un lagūnām, kas iestiepjas dziļi klinšu alās, ar mazām plakandi- bena laiviņām, un jau pirms mana ceļojuma uz galerijām, kur mīt Lielais Lunārs, Mēness pasaules valdnieks, arī man tika atļauts doties mazā ekskursijā pa jūru.»