«Piejūras alas un tuneļi ir ļoti līkumoti. Lielu daļu šo ceļu zina tikai pieredzējuši zvejnieki, un nereti gadās, ka selenīti šajā labirintā nomaldās un vairs neatgriežas. Man ir stāstīts, ka šo bezgalīgo alu dziļumos slēpjas dīvaini radījumi, briesmīgi un bīstami nezvēri, kurus Mēness zinātnei nav bijis pa spēkam iznīcināt. Paši šausmīgākie ir Rafa — briesmonīgs neskaitāmu taustekļu mudžeklis, kas spēj vairoties no katra atcirsta gabala, un Tzī — radījums ar zibenīgām kustībām, kuru neviens nav redzējis, tik aši un piepeši tas uzklūp savam upurim …»
Keivors īsumā apraksta savu ekskursiju.
«Šis izbraukums man sauca atmiņā to, ko esmu lasījis par Mamutu alām. Ja tur būtu bijusi dzeltena lāpu gaisma, nevis zilās fosforescences blāzmojums, un laivas pakaļgalā stāvētu spēcīgs vīrs ar airi, nevis ķivergalvainais selenīts, kas darbojās ar dzinēju, es būtu varējis iztēloties, ka pēkšņi esmu atgriezies uz Zemes. Klintis ap mums bija ļoti daudzveidīgas: vietumis melnas, citur blāvi zilas un dzīslotas, un vienā vietā tās dzirkstīja un laistījās tā, it kā mēs būtu nonākuši safīra atradnēs. Spokaini fosforescējošas zivis pazibēja un nozuda gandrīz tādā pašā spožumā zvīļojošajā dzelmē. Reizumis skatienam pavērās kāds ultramarīna zilu klinšu ieskauts satiksmes kanāls ar laivu piestātnēm vai pavīdēja dzīvas rosības pilna gigantiska vertikālā šahta.
Kādā lielā alā, kas vizuļoja vienos stalaktītos, vesela flotile selenītu laivu noņēmās ar zveju. Mēs pabraucām tuvu garām vienai no tām, un es vēroju, kā zvejnieki izvelk tīklu. Tie bija mazi, uzkumpuši radījumi ar ļoti garām un spēcīgām rokām, līkām kājām un krunkainām sejām. Skatoties, ar kādu piepūli viņi velk tīklu, man šķita, ka tas ir vissmagākais priekšmets uz Mēness. Tīklam bija piestiprināti atsvari — bez šaubām, no zelta —, un pagāja ilgs laiks, kamēr viņi to izcēla, jo šajos ūdeņos lielākās ēšanai derīgās zivis mitinās ļoti dziļi. Tīklā iekļuvušās zivis uzvirda virspusē kā zils, ņudzošs, spoži mirguļojošs vilnis.
Starp citām zivīm tīklā nikni spirinājās melns radījums ar daudziem taustekļiem un ļaunām acīm. Tā parādīšanos selenīti apsveica ar spiedzieniem un skaļu čivināšanu. Ātrām, nervozām kustībām viņi to steigšus sacirta gabalos ar saviem mazajiem cirvīšiem, bet atsevišķie taustekļu gabali vēl labu laiku neganti mētājās un raustījās. Vēlāk, kad es gulēju slims, drudža murgos man atkal un atkal rādījās šis niknais, briesmonīgais radījums, kas tik spēcīgs un draudīgs iznira no svešās jūras dziļumiem. Tas bija pats aktīvākais un nejaukākais no visām dzīvajām būtnēm, ko līdz šim esmu redzējis Mēness pasaulē …»
«Šās jūras virsma ir gandrīz divsimt jūdžu (ja ne vairāk) zem Mēness ārējās virsmas līmeņa. Visas selenītu lielākās pilsētas, kā uzzināju, atrodas tieši virs šīs Centrālās jūras plašās alās un mākslīgi izveidotās galerijās, un ar planētas virspusi tās savieno milzīgas vertikālas šahtas, kas izved ārpusē vietās, ko Zemes astronomi dēvē par Mēness «krāteriem». Vāku, kas nosedz vienu šādu šahtu, es tiku redzējis, kad pirms sagūstīšanas klejoju pa Mēness virspusi.»
«Par citiem Mēness rajoniem, kas atrodas tālāk no centrālās daļas, man līdz šim vēl nav precīzu ziņu. Tur zemgarozas slāņos plešas gigantiskas alas, kurās pa nakti mitinās Mēness govis; tur ir lopkautuves un tamlīdzīgas darba telpas — vienā no šīm alām mēs ar Bedfordu cīnījāmies pret Mēness miesniekiem —, un es vairākkārt esmu redzējis ar gaļu piekrautus balonus nolaižamies lejup no augšējās tumsas. Pagaidām es par to visu esmu uzzinājis ne vairāk, kā pa šo laiku kāds zūluss Londonā būtu uzzinājis par Lielbritānijas labības krājumiem. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka šīm veitikālajām šahtām un virspuses augu valstij ir būtiska nozīme Mēness ventilācijā un atmosfēras atsvaidzināšanā. Vienu laiku, kad es tikko biju atbrīvots no ieslodzījuma, pa šahtu lejup pūta auksts vējš, bet vēlāk, īsi pirms manas saslimšanas, to nomainīja tāds kā maigs siroko, kas pūta pretējā virzienā. Apmēram trešās nedēļas beigās es saslimu ar dīvainu drudzi un, par spīti gulēšanai un hinīna tabletēm, ko, par laimi, biju iebāzis kabatā, novārgu neveselībā gandrīz līdz tam laikam, kad mani veda pie Lielā Lunāra, Mēness valdnieka.»
«Es tuvāk nestāstīšu par savu bēdīgo stāvokli slimošanas laikā,» Keivors piezīmē un turpina gari un plaši izklāstīt visādus sīkumus, ko es šeit izlaižu. «Ilgu laiku man turējās nenormāli augsta temperatūra,» viņš nobeigumā saka, «un es pilnīgi zaudēju apetīti. Brīžiem es gulēju trulā nomodā, brīžiem ieslīgu murgainā miegā, un vienu laiku, atceros, biju tik vārgs, ka sāku skumt pēc Zemes un kļuvu gandrīz histērisks. Man nepanesami gribējās ieraudzīt kaut ko krāsainu, lai atpūtinātu acis no šī mūžīgā zilā…»
Tad viņš atkal pievēršas Mēness iekšienes struktūrai. Astronomi un fiziķi man sacīja, ka viss, ko Keivors stāsta, pilnīgi saskanot ar to, kas mums par Mēnesi jau ir zināms. «Ja Zemes astronomiem būtu pieticis dūšas un iztēles izdarīt drosmīgus secinājumus,» apgalvo misters Vendidžijs, «viņi būtu varējuši paredzēt gandrīz visu, ko Keivors ziņo par Mēness vispārējo uzbūvi. Ir taču gandrīz noteikti zināms, ka Zeme un Mēness nav tik daudz primārā planēta un satelīts kā divas dažāda lieluma māsas, kas veidotas no vienas un tās pašas masas, tātad — no viena un tā paša materiāla. Un, tā kā Mēness blīvums ir par divām piektdaļām mazāks nekā Zemes blīvums, loģiski būtu secināt, ka Mēness iekšiene ir daļēji doba — ar daudzām ejām un alām.» Karaliskās dabzinātņu veicināšanas biedrības loceklis Džebezs Fleps, šis talantīgais un asprātīgais astronomijas popularizators, izteicās, ka nav bijis nekādas nepieciešamības doties uz Mēnesi, lai atklātu to, kas tāpat tik viegli secināms, un jokojot vēl pieminēja Šveices sieru, kam esot analoga struktūra, taču viņš gan būtu varējis savas atziņas par Mēness uzbūvi deklarēt agrāk. Ja Mēness iekšiene ir daļēji doba, tad, protams, gluži viegli izskaidrot, kāpēc tā virspusē nav atmosfēras un ūdeņu. Jūra atrodas dziļi iekšienē, planētas centrā, un gaiss pēc vienkāršiem fizikas likumiem nemitīgi cirkulē pa milzīgo alu un galeriju sistēmu. Mēness alas visumā ir ļoti vējainas. Saules apspīdētajā pusē virsmai tuvākajās galerijās gaiss sakarst, tā spiediens pieaug, un daļa no tā izplūst uz virsu, kur sajaucas ar krāteros izkusušo gaisu un, pateicoties augiem, tiek atbrīvots no ogļskābes, bet lielums plūst apkārt pa galerijām uz Mēness neapgaismoto pusi, jo tur gaiss ir atdzisis un sarāvies. Tādēļ ārējās galerijās vienmēr ir jūtams spirgts vējš austrumu virzienā un dienā pa lielajām šahtām gaiss plūsmo augšup, taču, protams, šī gaisa cirkulācija alu dažādās formas un selenītu izgudroto ierīču dēļ ir daudz sarežģītāka …