24. NODAĻA
Selenītu sabiedrības struktūra
Keivora ziņojumi, sākot ar sesto un beidzot ar sešpadsmito, ir tik saraustīti un tajos ir tik daudz atkārtojumu, ka tos grūti lasīt kā secīgu stāstījumu.
Tie, protams, tiks ievietoti visā pilnībā zinātniskajā izdevumā, bet šeit ir ērtāk aprobežoties ar to izklāstu apskata veidā un atsevišķiem fragmentiem, tāpat kā iepriekšējā nodaļā. Katru Keivora izteikumu mēs kritiski novērtējām, un manas personiskās atmiņas un iespaidi par Mēness pasauli mums ļoti palīdzēja pareizi interpretēt daudzas neskaidras vietas, kas citādi būtu palikušas absolūti neizprotamas. Un dabiski, ka mūs, cilvēkus, daudz vairāk interesēja Mēness kukaiņu dīvainā sabiedrība, kurā Keivors dzīvoja un, šķiet, tika uzskatīts par godājamu viesi, nekā viņu pasaules fizikālās īpatnības.
Es, šķiet, jau rakstīju par to, ka selenīti, kurus tiku redzējis, ar sava ķermeņa vertikālo stāvokli un četriem locekļiem atgādināja cilvēku, bet viņu galvas izskata un locekļu posmainības dēļ es salīdzināju viņus ar kukaiņiem. Pieminēju arī viņu trauslumu un neizturību, kas acīmredzot izskaidrojams ar Mēness samērā niecīgo gravitāciju. Keivors apstiprina visus šos manus vērojumus. Reizēm viņš selenītus sauc par «dzīvniekiem», kaut gan tie neiederas nevienā Zemes dzīvnieku klasifikācijas nodalījumā, un piezīmē, ka «kukaiņu klases pārstāvji uz Zemes, par laimi cilvēkiem, nekad nav pārsnieguši relatīvi ļoti mazus auguma apmērus». Paši lielākie Zemes kukaiņi, kā tagad eksistējošie, tā izmirušie, nav garāki par sešām collām, «bet šeit, pateicoties Mēness mazākai gravitācijai, būtnes, kas ir kaut kas vidējs starp kukaiņiem un mugurkaulniekiem, savā attīstības gaitā ir varējušas sasniegt cilvēka un pat lielākus apmērus».
Keivors nekur tieši nepiemin skudras, bet man, lasot viņa ziņojumus, allaž acu priekšā nostājas šie nenogurdināmi darbīgie posmkājainie kukaiņi, kam piemīt zināmas prāta spējas un sociāli instinkti; jo vairāk šo asociāciju veicina fakts, ka skudrām ir ne tikai divu dzimumu būtnes — tēviņi un mātītes, kā tas ir gandrīz visiem pārējiem dzīvniekiem, bet arī vēl vairāki veidi bezdzimuma būtņu — darba skudras, kareivji un tā tālāk, kas cita no citas atšķiras pēc uzbūves, rakstura un spēka, veic dažādus uzdevumus, taču visi pieder pie vienas un tās pašas sugas. Selenītiem arī, kā izrādās, ir liela formu daudzveidība. Protams, viņi ir ne tikai daudzkārt lielāki par skudrām, bet — vismaz Keivors tā uzskata — ar savu intelektu, morāli un sociālo gudrību daudzkārt pārspēj cilvēkus. Un viņiem ir nevis četri vai pieci paveidi kā skudrām, bet gandrīz neaptverams skaits pēc izskata un attīstības pakāpes atšķirīgu grupējumu. Es esmu mēģinājis norādīt uz atšķirībām, kādas bija vērojamas starp tiem selenītiem, kurus man iznāca sastapt Mēness ārējā zonā. Šīs atšķirības augumā un ķermeņa proporcijās bija apmēram tādas kā dažādu rasu cilvēkiem. Bet tas, ko es novēroju, nav it nekas salīdzinājumā ar milzīgajām atšķirībām, par kādām stāsta Keivors. Šķiet, ka tie selenīti, kurus es tiku redzējis, pēc nodarbošanās veida bija radniecīgi — Mēness govju gani, miesnieki un tamlīdzīgi. Bet Mēness iekšienē ir vēl daudz citu selenītu paveidu, par kuru eksistenci man toreiz nebija ne jausmas un kuri stipri atšķiras pēc lieluma, atsevišķu ķermeņa daļu proporcijām, izskata un spēka, tomēr pieder pie vienas un tās pašas sugas un, par spīti ievērojamām atšķirībām, ir saglabājuši zināmu līdzību, kādu savai sugai specifisku iezīmi, kas tos apvieno. Visa Mēness pasaule ir kā gigantisks skudru pūznis, tikai tajā rosās nevis četru vai piecu veidu skudras, bet gan bezgala daudzveidīgi sazarojusies selenītu populācija, kurā ir daudzi simti dažādu formu un gandrīz tikpat daudz pārejas formu.
Liekas, ka Keivors to atklāja visai drīz. No viņa juceklīgā ziņojuma es secinu, ka viņu sagūstīja
Mēness govju ganu grupa, ko vadīja divi cita veida selenīti «ar lielākām smadzenēm (galvām?) un daudz īsākām kājām». Konstatējuši, ka Keivors, pat ar pīķi pabikstīts, nevar paiet, selenīti ienesa viņu tumsā, pārgāja pa šauru, dēlim līdzīgu laipu (droši vien tādu pašu, pa kādu es atteicos iet) un novietoja gūstekni kaut kādā kastē, ko viņš sākumā noturēja par liftu. Tā bija balona gondola — pašu balonu, protams, cilvēka acis šai tumsā nespēja saskatīt —, un laipa, kas man toreiz šķita karājamies tukšumā, acīmredzot veda uz to. Ar šo balonu viņi laidās lejup, kur tumsu arvien vairāk kliedēja Mēness alu gaišums. Sākumā apkārt valdīja klusums, tikai selenīti kaut ko čivināja, bet tad viņi nonāca skaņu un rosības pilnā rajonā. Melnā tumsa bija padarījusi Keivora acis tik jutīgas, ka viņš tagad sāka jau šo to saskatīt un beidzot gluži labi izšķīra priekšmetu apveidus.
«Iedomājieties milzīgu cilindrisku telpu,» Keivors saka savā septītajā ziņojumā, «apmēram ceturtdaļjū- dzes diametrā, sākumā vāji, tad jau spožāk apgaismotu, ar lielām platformām, kas spirālveidīgi vijas lejup gar tās sienām un nozūd zilā dzijumā. Gaisma kļūst arvien spožāka, bet nav iespējams noteikt, no kurienes un kā tā plūsmo. Iedomājieties vislielāko vītņu kāpņu vai lifta šahtu, kurā esat kādreiz ielūkojies, un palieliniet to simtkārt. Iedomājieties to krēslas stundā, skatītu caur zilu stiklu, un tad raugieties pa to lejup. Vēl mēģiniet iedomāties, ka jūtaties ārkārtīgi viegls un galva jums nemaz nereibst, kā tas būtu uz Zemes, — tad būsiet guvis aptuvenu priekšstatu par maniem pirmajiem iespaidiem. Apkārt šai gigantiskajai šahtai vijas plata galerija tik stāvā spirālē, kāda uz Zemes nebūtu iedomājama, un šis stāvais ceļš, ko no bezdibeņa norobežo tikai zems parapets, nozūd tālumā kādu pāris jūdžu dziļumā zem jums.»
«Palūkojies augšup, es virs sevis ieraudzīju tādu pašu ainu. Tagad, protams, radās iespaids, ka skatos milzīgā, stāvā konusā. Pa šahtu lejup pūta vējš, un man likās, ka kaut kur tālu augšā es dzirdu maurojam — arvien klusāk un klusāk — Mēness govis, kas, vakaram pienākot, tika iedzītas alās no virspuses ganībām. Augšā un lejā spirālveida galerijās redzēja neskaitāmus selenītus, bālus, viegli luminiscējošus radījumus, kas vēroja mūsu nolaišanos vai darīja kaut ko neizprotamu.»
«Vai man tā tikai likās, vai varbūt patiešām ledainajā vējpūsmā lejup aizlidinājās sniega pārsla. Un tad, tāpat kā sniega pārsla, mums garām Mēness centra virzienā aši aizlīgoja maza figūriņa — neliela auguma selenīts ar izpletni.»
«Man blakus sēdošais lielgalvis selenīts, pēc manas grozīšanās saprazdams, ka es spēju kaut ko saskatīt, izstiepa savu snuķim līdzīgo roku un norādīja uz leju. Tālu apakšā es ieraudzīju nelielu platformu, kas karājās tukšumā. Kad tā sāka celties augšup mums pretī, mūsu ātrums strauji samazinājās; drīz vien mēs bijām tai līdzās un apstājāmies. Tika pasviesta un saķerta virve, ar kuras palīdzību balona gondolu pievilka klāt platformai, un es atrados vaigu vaigā ar lielu baru selenītu, kas grūstījās un stumdījās, lai redzētu mani.
Tas bija fantastiski raibs pūlis. Es biju mēms aiz brīnumiem, pēkšņi ieraugot, cik ārkārtīgi dažādi ir šie Mēness radījumi.
Šķita, ka visā šajā pūlī nav divu vienādu eksemplāru. Viņi atšķīrās gan pēc lieluma, gan pēc galvas un ķermeņa formas un pārstāvēja visu selenītu populācijas šaušalīgo variantu daudzveidību. Daži rēgojās pāri pūlim kā milzīgi, uzblīduši maisi, citi skraidīja sugas brāļiem pa kāju starpu. Visi viņi izraisīja netīkamas asociācijas par ērmotiem kukaiņiem, kas atgādina ķēmīgus cilvēkus. Katram kāda ķermeņa daļa bija hiperbolizēta līdz baismai nesamērī- bai: vienam bija nenormāli liela labā roka — mil- zenīgs tausteklis; cits šķita sastāvam tikai no kājām, it kā staigātu uz ķekatām; vēl citam sejas maskā rēgojās prāvs, degunam līdzīgs orgāns, kas to vērta pārsteidzoši cilvēcisku, ja neredzēja vaļējo, neizteiksmīgo mutes caurumu. Dīvainā, kukaiņa galvai stipri līdzīgā (kaut arī bez žokļiem un ūsām) Mēness govju ganu galva bija transformēta visvisādos veidos: te plata un zema, te šaura un augsta, te ar ragiem un citādiem izaugumiem pieres daļā, te ar tādu kā vaigubārdu un garenisku iežmaugu vidū, te ar grotesku cilvēka profilu. Bet sevišķi dūrās acīs viens kroplīgs galvas veids. Dažiem selenītiem paura daļa bija kā liels pūslis, bet sejas maska pavisam niecīga. Bija arī tādi jocīgi eksemplāri, kam galvas sarukušas gluži mikroskopiskas un ķermeņi bezformīgi uzbur- buši, un pavisam fantastiski, tieviņi radījumi, kuri, šķiet, eksistēja tikai tāpēc, lai būtu uz kā balstīties milzīgai taurei, ko veidoja viņu sejas lejasdaļa. Un visērmotākais tobrīd man šķita tas, ka divi vai trīs no šiem dīvainajiem Mēness pasaules iemītniekiem, kurus jūdzēm biezi klinšu slāņi sargā no saules un lietus, turēja rokās lietussargus — gandrīz tādus pašus, kādus nēsā Zemes cilvēki. Tad es atcerējos selenītu ar izpletni, ko biju redzējis laižamies lejup pa šahtu.»