«Šie Mēness iedzīvotāji izturējās tieši tāpat, kā līdzīgos apstākļos izturētos cilvēku pūlis: viņi grūstījās un stumdījās, lauzās cits citam garām un pat rāpās cits citam pāri, lai dabūtu paskatīties uz mani. Ar katru mirkli selenītu pūlis pieauga un arvien uzmācīgāk spiedās virsū manu pavadoņu diskiem (Keivors nepaskaidro, kas tie par «diskiem»); arvien jauni un jauni fantastiski radījumi iznira no krēslas un piesaistīja manu jau tā pārslogoto uzmanību. Tad,
paklausīdams dotajai zīmei, es ar selenītu palīdzību ierausos tādās kā nestuvēs, spēcīgi nesēji pacēla tās uz pleciem un nesa mani cauri pustumsā ņudzošajam pūlim uz telpām, kur bija paredzēts mani novietot. Visapkārt man ņirbēja acis, sejas, maskas, sausi švīkstēja selenītu āda, atgādinot vaboļu spārnu švirk- stoņu, skanēja blējošas un circeņu čirkstēšanai līdzīgas balsis …»
Kā var saprast no tālākā teksta, Keivors tika nogādāts «sešstūrainā telpā» un kādu laiku turēts tur ieslodzījumā. Vēlāk viņam atļāva daudz lielāku brīvību, tā ka viņš varēja justies gandrīz tikpat brīvs kā cilvēks lielā pilsētā uz Zemes. Kā šķiet, noslēpumainā būtne, kas ir Mēness valdnieks un pavēlnieks, uzdeva diviem selenītiem «ar lielajām galvām» apsargāt un izpētīt svešo radījumu, kā arī mēģināt nodibināt ar viņu kontaktu. Un, lai cik brīnumaini un neticami tas liktos, šie divi fantastiskie kukaiņcil- vēki, šie citas pasaules iemītnieki drīz vien iemanījās sarunāties ar Keivoru Zemes valodā.
Keivors sauc viņus par Fi-u un Tsi-pafu. «Fi-u,» viņš saka, «ir apmēram piecas pēdas garš ar mazām, tievām, ap astoņpadsmit collu garām kājām un šaurām pēdām kā visiem selenītiem. Viņa ķermenis ir neliels un viss ritmiski pulsē līdzi sirds pukstiem.
» Viņam ir garas, mīkstas, posmainas rokas ar taus- tekļveida tverekli plaukstas vietā un tāds pats pos- mains kakls kā pārējiem selenītiem, tikai ļoti īss un resns.» «Viņa galva,» Keivors turpina — acīmredzot papildinādams-kādu iepriekšēju aprakstu, kas mums ir gājis zudumā, «ir parastā tipa, bet īpatnēji modificēta. Mute stāv vaļā un ir tikpat neizteiksmīga kā visiem, bet daudz mazāka un izliekta uz leju, un plakanā sejas maska ir tikai prāvas nāss lielumā. Tai abās pusēs ir mazas acis. Galvas paura daļai ir lielas, apaļas bumbas forma, un to apņem nevis cieta, spīdīga āda kā Mēness govju ganiem, bet plāna membrāna, kurai cauri skaidri saskatāma smadzeņu pulsācija. Viņš ir radījums, kam smadzenes attīstījušās līdz milzīgiem apmēriem, bet pārējais organisms kā relatīvi, tā absolūti ir kroplīgi mazs.»
Kādā citā ziņojumā Keivors izsakās, ka šis Fi-u no mugurpuses izskatoties pēc Atlanta, kas tur uz pleciem zemeslodi. Tsi-pafs, šķiet, bija viņam ļoti līdzīgs, tikai ar garumā izstieptu «seju» un nevis apaļu, bet bumbierveida galvu, kas liecināja, ka hi- pertrofēti citi smadzeņu iecirkņi. Keivora mītnē vēl bija nestuvju nesēji — uz vieniem sāniem sašķiebušās būtnes ar milzīgiem pleciem, zirnekļiem līdzīgi durvju sargi un druknkājis apkalpotājs.
Metode, kādu lietoja Fi-u un Tsi-pafs, lai atrisinātu valodas problēmu, bija ārkārtīgi vienkārša. Viņi ieradās «sešstūrainajā cellē», kur bija ieslodzīts Keivors, un sāka atdarināt visas skaņas, ko no viņa dzirdēja, klepu ieskaitot. Šķiet, Keivors ļoti drīz saprata viņu nolūku un sāka atkārtot vārdus, norādot uz priekšmetiem, ko tie apzīmē. Mācīšanās process acīmredzot allaž bija vienāds. Fi-u brīdi uzmanīgi klausījās Keivorā, tad arī norādīja uz attiecīgo priekšmetu un izrunāja tā nosaukumu.
Pirmais vārds, ko viņš iemācījās, bija «cilvēks», otrais — «lunietis», ko laikam Keivors tobrīd ātrumā izteica «selenīta» vietā, lai apzīmētu Mēness iedzīvotāju. Tiklīdz Fi-u bija pārliecinājies, ko kāds vārds nozīmē, viņš to atkārtoja Tsi-pafam, kurš to nekļūdīgi iegaumēja. Tā viņi pirmās nodarbības laikā apguva vairāk nekā simt angļu valodas lietvārdu.
Vēlāk, šķiet, viņi atveda sev līdzi mākslinieku, lai tas ar zīmējumiem un shēmām palīdzētu izskaidrot jēdzienus, jo Keivors pats zīmēja gaužām nemākulīgi. Tas, saka Keivors, «bija radījums ar ļoti kustīgu roku un ciešu skatienu un zīmēja neticami ātri».
No vienpadsmitā ziņojuma, kas acīmredzot bija krietni garāks, mums izdevās uztvert tikai fragmentu. Pēc dažiem saraustītiem teikumiem, kuru saturs nav saprotams, ir šāds teksts:
«Mūsu intensīvo valodas nodarbību sīks izklāsts varētu interesēt tikai lingvistus un prasītu pārāk daudz laika, turklāt es ļoti šaubos, vai man izdotos precīzi aprakstīt visus paņēmienus un izdarības, ko mēs lietojām, lai nonāktu pie savstarpējas saprašanās. Verbu apgūšana lielas pūles nesagādāja — vismaz to verbu, kas apzīmē kustības un ir izskaidrojami ar zīmējumiem; daži adjektīvi bija viegli saprotami, bet, kad mēs nonācām pie abstraktiem jēdzieniem, prepozīcijām un figurāliem sarunvalodas izteicieniem, ar kuriem uz Zemes tiek izteikts tik daudz, rezultāti bija tādi, it kā mēs korķa vestēs mēģinātu ienirt dziļumā. Šīs grūtības šķita nepārvaramas, līdz beidzot sestajā nodarbību stundā ieradās ceturtais palīgs — selenīts ar milzīgu, futbola bumbai līdzīgu galvu, kura specialitāte acīmredzot bija sarežģītu analoģiju izskaidrošana. Viņš bija pilnīgi iegrimis sevī un ienākdams paklupa pret soliņu. Piesaistīt viņa uzmanību problēmām, kas mums radās, varēja tikai ar skaļu klaigāšanu, bikstīšanu un knaibīšanu. Bet, reiz iekustināts, viņš ar jebkuru jautājumu tika galā apbrīnojami ātri. Kad vien bija vajadzīga abstrakta domāšana, kas nebija pa spēkam Fi-u tik vērienīgajam prātam, viņš lūdza palīdzību šim ovālgalvainajam filozofam, bet tas katru savu secinājumu nodeva Tsi-pafam iegaumēšanai; Tsi-pafs ar savu fenomenālo atmiņu ir īsts faktu arsenāls. Un mūsu valodas nodarbības atkal ritēja uz priekšu.»
«Jau pēc dažām dienām — kaut gan man šķita, ka pagājis daudz ilgāks laiks, — es varēju cik necik sarunāties ar šiem Mēness kukaiņiem. Protams, sākumā mūsu sarunas bija ārkārtīgi nogurdinošas un prasīja lielu pacietību, taču deva mums iespēju saprasties. Un es esmu iemācījies būt pacietīgs. Runātājs vienmēr ir Fi-u. Runājot viņš jo bieži apcerīgi novelk tādu nenoteiktu «mhm … mhm» un ir iegaumējis pāris frāzes — «tā teikt», «jūsu zināšanai» —, ar kurām piebārsta savu valodu.