Выбрать главу

«Šie Mēness iedzīvotāji izturējās tieši tāpat, kā līdzīgos apstākļos izturētos cilvēku pūlis: viņi grūs­tījās un stumdījās, lauzās cits citam garām un pat rāpās cits citam pāri, lai dabūtu paskatīties uz mani. Ar katru mirkli selenītu pūlis pieauga un arvien uz­mācīgāk spiedās virsū manu pavadoņu diskiem (Kei­vors nepaskaidro, kas tie par «diskiem»); arvien jauni un jauni fantastiski radījumi iznira no krēslas un piesaistīja manu jau tā pārslogoto uzmanību. Tad,

paklausīdams dotajai zīmei, es ar selenītu palīdzību ierausos tādās kā nestuvēs, spēcīgi nesēji pacēla tās uz pleciem un nesa mani cauri pustumsā ņudzoša­jam pūlim uz telpām, kur bija paredzēts mani novie­tot. Visapkārt man ņirbēja acis, sejas, maskas, sausi švīkstēja selenītu āda, atgādinot vaboļu spārnu švirk- stoņu, skanēja blējošas un circeņu čirkstēšanai līdzī­gas balsis …»

Kā var saprast no tālākā teksta, Keivors tika no­gādāts «sešstūrainā telpā» un kādu laiku turēts tur ieslodzījumā. Vēlāk viņam atļāva daudz lielāku brī­vību, tā ka viņš varēja justies gandrīz tikpat brīvs kā cilvēks lielā pilsētā uz Zemes. Kā šķiet, noslēpumainā būtne, kas ir Mēness valdnieks un pavēlnieks, uz­deva diviem selenītiem «ar lielajām galvām» apsar­gāt un izpētīt svešo radījumu, kā arī mēģināt nodi­bināt ar viņu kontaktu. Un, lai cik brīnumaini un neticami tas liktos, šie divi fantastiskie kukaiņcil- vēki, šie citas pasaules iemītnieki drīz vien iemanī­jās sarunāties ar Keivoru Zemes valodā.

Keivors sauc viņus par Fi-u un Tsi-pafu. «Fi-u,» viņš saka, «ir apmēram piecas pēdas garš ar mazām, tievām, ap astoņpadsmit collu garām kājām un šau­rām pēdām kā visiem selenītiem. Viņa ķermenis ir neliels un viss ritmiski pulsē līdzi sirds pukstiem.

» Viņam ir garas, mīkstas, posmainas rokas ar taus- tekļveida tverekli plaukstas vietā un tāds pats pos- mains kakls kā pārējiem selenītiem, tikai ļoti īss un resns.» «Viņa galva,» Keivors turpina — acīmredzot papildinādams-kādu iepriekšēju aprakstu, kas mums ir gājis zudumā, «ir parastā tipa, bet īpatnēji modifi­cēta. Mute stāv vaļā un ir tikpat neizteiksmīga kā visiem, bet daudz mazāka un izliekta uz leju, un plakanā sejas maska ir tikai prāvas nāss lielumā. Tai abās pusēs ir mazas acis. Galvas paura daļai ir lielas, apaļas bumbas forma, un to apņem nevis cieta, spīdīga āda kā Mēness govju ganiem, bet plāna mem­brāna, kurai cauri skaidri saskatāma smadzeņu pul­sācija. Viņš ir radījums, kam smadzenes attīstījušās līdz milzīgiem apmēriem, bet pārējais organisms kā relatīvi, tā absolūti ir kroplīgi mazs.»

Kādā citā ziņojumā Keivors izsakās, ka šis Fi-u no mugurpuses izskatoties pēc Atlanta, kas tur uz pleciem zemeslodi. Tsi-pafs, šķiet, bija viņam ļoti līdzīgs, tikai ar garumā izstieptu «seju» un nevis apaļu, bet bumbierveida galvu, kas liecināja, ka hi- pertrofēti citi smadzeņu iecirkņi. Keivora mītnē vēl bija nestuvju nesēji — uz vieniem sāniem sašķiebu­šās būtnes ar milzīgiem pleciem, zirnekļiem līdzīgi durvju sargi un druknkājis apkalpotājs.

Metode, kādu lietoja Fi-u un Tsi-pafs, lai atrisinātu valodas problēmu, bija ārkārtīgi vienkārša. Viņi ieradās «sešstūrainajā cellē», kur bija ieslodzīts Kei­vors, un sāka atdarināt visas skaņas, ko no viņa dzir­dēja, klepu ieskaitot. Šķiet, Keivors ļoti drīz saprata viņu nolūku un sāka atkārtot vārdus, norādot uz priekšmetiem, ko tie apzīmē. Mācīšanās process acīmredzot allaž bija vienāds. Fi-u brīdi uzmanīgi klausījās Keivorā, tad arī norādīja uz attiecīgo priekšmetu un izrunāja tā nosaukumu.

Pirmais vārds, ko viņš iemācījās, bija «cilvēks», otrais — «lunietis», ko laikam Keivors tobrīd ātrumā izteica «selenīta» vietā, lai apzīmētu Mēness iedzī­votāju. Tiklīdz Fi-u bija pārliecinājies, ko kāds vārds nozīmē, viņš to atkārtoja Tsi-pafam, kurš to nekļū­dīgi iegaumēja. Tā viņi pirmās nodarbības laikā ap­guva vairāk nekā simt angļu valodas lietvārdu.

Vēlāk, šķiet, viņi atveda sev līdzi mākslinieku, lai tas ar zīmējumiem un shēmām palīdzētu izskaidrot jēdzienus, jo Keivors pats zīmēja gaužām nemāku­līgi. Tas, saka Keivors, «bija radījums ar ļoti kustīgu roku un ciešu skatienu un zīmēja neticami ātri».

No vienpadsmitā ziņojuma, kas acīmredzot bija krietni garāks, mums izdevās uztvert tikai frag­mentu. Pēc dažiem saraustītiem teikumiem, kuru sa­turs nav saprotams, ir šāds teksts:

«Mūsu intensīvo valodas nodarbību sīks izklāsts varētu interesēt tikai lingvistus un prasītu pārāk daudz laika, turklāt es ļoti šaubos, vai man izdotos precīzi aprakstīt visus paņēmienus un izdarības, ko mēs lietojām, lai nonāktu pie savstarpējas sapraša­nās. Verbu apgūšana lielas pūles nesagādāja — vis­maz to verbu, kas apzīmē kustības un ir izskaidro­jami ar zīmējumiem; daži adjektīvi bija viegli sa­protami, bet, kad mēs nonācām pie abstraktiem jēdzieniem, prepozīcijām un figurāliem sarunvalodas izteicieniem, ar kuriem uz Zemes tiek izteikts tik daudz, rezultāti bija tādi, it kā mēs korķa vestēs mē­ģinātu ienirt dziļumā. Šīs grūtības šķita nepārvara­mas, līdz beidzot sestajā nodarbību stundā ieradās ceturtais palīgs — selenīts ar milzīgu, futbola bum­bai līdzīgu galvu, kura specialitāte acīmredzot bija sarežģītu analoģiju izskaidrošana. Viņš bija pilnīgi iegrimis sevī un ienākdams paklupa pret soliņu. Pie­saistīt viņa uzmanību problēmām, kas mums radās, varēja tikai ar skaļu klaigāšanu, bikstīšanu un knai­bīšanu. Bet, reiz iekustināts, viņš ar jebkuru jau­tājumu tika galā apbrīnojami ātri. Kad vien bija vajadzīga abstrakta domāšana, kas nebija pa spēkam Fi-u tik vērienīgajam prātam, viņš lūdza palīdzību šim ovālgalvainajam filozofam, bet tas katru savu secinājumu nodeva Tsi-pafam iegaumēšanai; Tsi-pafs ar savu fenomenālo atmiņu ir īsts faktu arsenāls. Un mūsu valodas nodarbības atkal ritēja uz priekšu.»

«Jau pēc dažām dienām — kaut gan man šķita, ka pagājis daudz ilgāks laiks, — es varēju cik necik sa­runāties ar šiem Mēness kukaiņiem. Protams, sākumā mūsu sarunas bija ārkārtīgi nogurdinošas un prasīja lielu pacietību, taču deva mums iespēju saprasties. Un es esmu iemācījies būt pacietīgs. Runātājs vien­mēr ir Fi-u. Runājot viņš jo bieži apcerīgi novelk tādu nenoteiktu «mhm … mhm» un ir iegaumējis pāris frāzes — «tā teikt», «jūsu zināšanai» —, ar ku­rām piebārsta savu valodu.