Te būs piemērs, kā Fi-u runā. Iedomājieties, ka viņš man stāsta par savu mākslinieku.
— Mhm… mhm … viņš, tā teikt, zīmē. Est maz, dzert maz… zīmēt. Patikt zīmēt. Nekas cits. Nepatikt, kas nezīmēt kā viņš. Dusmīgs. Nepatikt, kas zīmēt labāk kā viņš. Nepatikt visi citi. Nepatikt, kas nedomāt zīmēt ir galvenais. Dusmīgs. Mhm … Nekas viņam svarīgs … tikai zīmēt. Jūs viņam patikt… jūsu zināšanai. Ir jaunas lietas zīmēt. Savāds ļoti. Jā?
— Viņš, — norādot uz Tsi-pafu, — patikt atcerēties vārdi. Atcerēties labāk kā neviens. Domāt ne, zīmēt ne .. . tikai atcerēties. Zināt… — te Fi-u, neatrazdams vajadzīgo vārdu, konsultējās ar savu talantīgo palīgu, — vēsture, notikumi. .. viss. Viņš reiz dzirdēt… vienmēr zināt.
Tas pārspēj visas manas cerības. Ir tik brīnišķīgi dzirdēt šai mūžīgajā pustumsā šos dīvainos radījumus — pat tuvāk iepazīstoties, nav iespējams pierast pie viņu ērmotā izskata — nemitīgi čivinām, atdarinot Zemes valodas skaņas, un jau gandrīz sakarīgi runājam, uzdodam jautājumus, atbildam uz maniem jautājumiem. Es jūtos, it kā būtu atgriezies bērnībā, pasaku valstībā, kur sarunājās skudra ar sienāzi un bite izšķīra viņu strīdu …»
Šķiet, ka šo veiksmīgo lingvistisko nodarbību laikā Keivors vairs netika turēts Stingrā ieslodzījumā.
«Sākotnējās bailes un neuzticēšanās, ko bija izraisījis mūsu nelaimīgais konflikts,» viņš ziņo, «pamazām
izzūd, jo pēc manas saprātīgās izturēšanās viņi secina, ka esmu domājoša būtne… Tagad man ir atļauts brīvi iet un nākt, un es tieku ierobežots tikai sava paša drošības labad. Tādējādi man ir izdevies piekļūt pie šā aparāta, un, pateicoties laimīgam atradumam milzīgajā materiālu noliktavā, es varu noraidīt šos ziņojumus. Līdz šim neviens nav mēģinājis traucēt man to darīt, kaut gan Fi-u zina, ka es signalizēju uz Zemi.
— Jūs runāt ar citu? — viņš reiz jautāja, vērodams manu darbošanos.
— Ar citiem, — es izlaboju.
— Citiem, jā, jā, — viņš sacīja. — Ar cilvēkiem?
Un es turpināju raidīt savu ziņojumu.»
Keivors allaž izdarīja labojumus savos iepriekš dotajos selenītu dzīves aprakstos, ja uzzināja jaunus faktus, kas ienesa izmaiņas viņa secinājumos, tādēļ citāti no šiem aprakstiem šeit tiek publicēti ar diezgan lielu piesardzību. Tie ir ņemti no devītā, trīspadsmitā un sešpadsmitā ziņojuma un ar visu savu neskaidrību un fragmentārismu tomēr dod par šās dīvainās sabiedrības sociālo dzīvi tik pilnīgu priekšstatu, kādu cilvēcei nav cerību iegūt daudzu paaudžu laikā.
«Mēness pasaulē,» saka Keivors, «katrs pilsonis zina savu vietu un pienākumu. Viņš ir dzimis šā pienākuma veikšanai un ar specifiskiem treniņiem, attiecīgu audzināšanu un ķirurģiskām operācijām tiek galu galā padarīts tik piemērots savam uzdevumam, ka viņam nav ne vēlēšanās, ne spēju darīt ko citu. «Kam viņam tas vajadzīgs?» Fi-u jautātu. Ja, piemēram, kādam selenītam ir lemts būt matemātiķim, tad audzinātāji un skolotāji jau no paša sākuma viņu virza uz šo vienu mērķi. Jebkura cita slieksme tiek apslāpēta, bet dotības matemātikā veicinātas un izkoptas ar apbrīnojamu psiholoģisku prasmi. Viņa smadzenes vai vismaz viņa smadzeņu matemātiskās spējas aug, bet pārējais organisms attīstās tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai varētu eksistēt šī viņa galvenā daļa. Galu galā, ja neskaita atpūtu un ēšanu, šā selenīta vienīgais prieks ir vingrināt un demonstrēt savas matemātiķa spējas, viņa vienīgā interese — kā tās pielietot praksē, viņa vienīgā sabiedrība — citi matemātikas speciālisti. Viņa smadzenes, it īpaši tās daļas, kas nodarbinātas ar matemātiku, nemitīgi attīstās, kļūst arvien lielākas apmēros un, šķiet, izsūc visas dzīvības sulas un spēkus no pārējiem orgāniem. Viņa locekļi atrofējas, sirds un gremošanas orgāni samazinās, sejas maska gandrīz paslēpjas zem milztošās smadzeņu masas. Viņa balss reducējas uz griezīgu čirkstēšanu, jo tā vajadzīga tikai formulu murmināšanai, un viņš šķiet kurls pret it visu, izņemot sarežģītas matemātiskas problēmas. Viņš ir zaudējis spēju smieties, ja neskaita tās reizes, kad piepeši atklājis kādu matemātisku paradoksu, un visdziļākās emocijas viņā izraisa jauna vienādojuma risināšana. Un tā viņš sasniedz savu mērķi.»
«Savukārt selenīts, kam jākļūst par Mēness govju ganu, no agras bērnības tiek audzināts šim uzdevumam, radināts domāt un interesēties tikai par Mēness govīm, ar patiku tās aprūpēt, ielikt sevi visu šai darbā. Viņu trenē tā, lai viņš kļūtu izturīgs un kustīgs, pieradina nēsāt ciešos locekļu aptinumus un ķermeņa apvalku, kas ir gana «amata tērps». Viņš neinteresējas par Mēness dziļākajiem rajoniem un pret visiem citiem selenītiem, kas nav lietpratēji lopkopībā, izturas vienaldzīgi, nicinoši vai naidīgi. Viņš domā tikai par Mēness govju ganībām, un viņa valoda aprobežojas ar specifiskiem lopkopju terminiem. Arī viņš mīl savu darbu un ar prieku veic pienākumu, kas attaisno viņa esamību. Un tā tas ir ar visiem selenītiem: katrs — lai kāds būtu viņa uzdevums un stāvoklis — ir līdz pilnībai izveidota vienība Mēness pasaules mehānismā …»
«Lielgalvji selenīti, kas veic garīgo darbu, šajā dīvainajā sabiedrībā veido it kā aristokrātijas slāni, un pāri visiem Mēness hierarhijas pašā virsotnē atrodas brīnumainais, gigantiskais gangliju kopojums — Lielais Lunārs, pie kura nu beidzot es tikšu vests. Intelektuālās šķiras selenītu prāta neierobežotā attīstība ir iespējama tādēļ, ka Mēness radījumiem nav kaula galvaskausa — šā cietā apvalka, kas apņem cilvēka smadzenes un ar kategorisku «tik tālu un ne tālāk» nosaka robežu visām viņa spējām. Garīgā aristokrātija iedalās trīs galvenajās grupās, kas pēc ietekmes un cieņas ieņem visai atšķirīgu stāvokli. Vienā grupā ietilpst administratori, pie kuriem pieder arī Fi-u; tie ir ierosmes bagāti selenīti ar vispusīgām spējām, un katrs no viņiem atbild par kādu noteiktu Mēness iecirkni. Otrā grupa — eksperti, tādi kā domātājs ar futbola bumbai līdzīgo galvu; to uzdevums ir veikt speciālas sarežģītas operācijas. Un beidzot — erudīti, kuru smadzenēs glabājas visas zināšanas. Pie šīs grupas pieder Tsi-pafs, pirmais Mēness profesors Zemes valodās. Runājot par šiem erudītiem, jāatzīmē interesants fakts: tā kā selenītu smadzenes var augt neierobežoti, nav bijis vajadzības izgudrot visus tos mehāniskos palīglīdzekļus garīgam darbam, kādus izsenis lieto cilvēki. Mēness pasaulē nav ne grāmatu, ne jebkādu pierakstu, ne bibliotēku, ne rakstības vispār. Visas zināšanas tiek uzkrātas lielajās smadzenēs, kā Teksasas medus skudras savāc medu savos lielajos vēderos. Mēness iedzīvotājiem Somersethauzu un Britu muzeja bibliotēku aizstāj dzīvu smadzeņu kolekcijas.. .»
«Gandrīz visi mazāk specializētie administratori sastopoties izrāda par mani lielu interesi. Viņi dod man ceļu, vērīgi aplūko mani un izjautā Fi-u. Es bieži viņus redzu satiksmes ejās kopā ar veselu svītu nesēju, sulaiņu, vēstītāju, izpletņu turētāju un citu pavadoņu, un skats uz šīm procesijām ir visai ērmots. Eksperti lielākoties mani pilnīgi ignorē, tāpat kā viņi ignorē cits citu, un pievērš man uzmanību vienīgi tad, kad vēlas nodemonstrēt savas apbrīnojamās spējas. Erudīti gandrīz vienmēr ir iegrimuši transam līdzīgā pašapcerē, no kuras tos var pamodināt tikai viņu zināšanu noliegšana. Parasti viņus pavada neliela auguma sargi un apkalpotāji, visbiežāk mazi, kustīgi sieviešu kārtas radījumi, kas, kā es sliecos domāt, ir viņiem sievas. Bet daži visievērojamākie erudīti ir pārāk lieli apmēros, lai paši pārvietotos, un tiek pārnēsāti toverim līdzīgās nestuvēs, — ļumīgi zināšanu kalni, kas izraisa manī cieņas pilnu apbrīnu. Nupat, nākot uz šejieni, kur man atļauts darboties ar šīm elektriskajām ierīcēm, es pagāju garām vienai šādai milzīgai, trīcelīgai, ar gludu, plānu ādu apvilktai galvai, kas zvilnēja savās jokai- najās nestuvēs. Pa priekšu un aiz muguras soļoja nesēji, un vēstītāji — dīvaini radījumi ar lielu taures veida izaugumu sejā — skaļi slavināja šā erudīta gudrību.»