Beidzot Keivors piecēlās, lai dotos projām, un atvainojās par savas vizītes ieilgšanu. Pastāstīt par savu darbu, viņš teica, esot prieks, kas viņam reti lemts. Negadoties bieži sastapt tik inteliģentu klausītāju kā es, ar profesionāliem zinātniekiem viņš saejoties ļoti maz.
— Tik daudz niecības, — viņš paskaidroja, — tik daudz intrigu! Un, ja kādam patiešām ir ideja — jauna, auglīga ideja… es negribu būt netaisns, bet…
Būdams impulsīva rakstura cilvēks, es izteicu priekšlikumu, kas varbūt bija pārsteidzīgs. Bet jums jāatceras, ka četrpadsmit dienas es biju pavadījis vientulībā, rakstīdams lugu Limpnā, un joprojām jutu sirdsapziņas pārmetumus par Keivora pastaigu izjaukšanu.
— Kāpēc gan, — es teicu, — neizveidot jaunu ieradumu tā vietā, kuru esmu jums laupījis? Vismaz līdz tam laikam, kamēr vienosimies par mājiņu. Jums ir nepieciešams radoši pārdomāt savu darbu. Jūs allaž to darāt pēcpusdienas pastaigu laikā. Diemžēl tās vairs nav iespējamas — bijušo nevar atgriezt. Bet kāpēc jūs nevarētu nākt pie manis un runāt par savu darbu, izmantojot mani kā tādu sienu, pret kuru var sviest savas domas un atkal tās uztvert? Es noteikti zinu pārāk maz, lai pats nozagtu jūsu idejas… un es nepazīstu nevienu zinātnieku …
Es apklusu. Keivors pārlika. Acīmredzot šāda iespēja viņam šķita vilinoša.
— Baidos, ka es jūs garlaikošu, — viņš sacīja.
— Jūs domājat, ka es esmu par dumju?
— O nē! Bet speciālā terminoloģija …
— Katrā ziņā šopēcpusdien man bija ārkārtīgi interesanti.
— Protams, tas man ļoti palīdzētu. Nekas tik labi neizkristalizē idejas kā to izskaidrošana. Līdz šim…
— Mans dārgais ser, vairāk ne vārda!
— Bet vai jūs patiešām varat atlicināt man laiku?
— Nodarbību maiņa ir vislabākā atpūta, — es teicu ar dziļu pārliecību.
Tas nu bija norunāts. Uz verandas kāpnītēm Keivors pagriezās atpakaļ.
— Es jau tā esmu jums lielu pateicību parādā, — viņš sacīja.
Es jautājoši iekrekšķējos.
— Jūs esat pilnīgi izārstējis mani no tās smieklīgās dūkšanas, — viņš paskaidroja.
Es, šķiet, sacīju, ka esmu priecīgs jebkādā veidā viņam pakalpot, un viņš aizgāja.
Mūsu sarunas ierosinātais domu ritējums acīmredzot tūlīt atkal pārņēma viņu savā varā. Viņš sāka žestikulēt tāpat kā senāk, un vēja pūsma atnesa līdz manim klusinātu «zzmm, zzmm» … Galu galā tā nebija mana darīšana.
Keivors ieradās nākamajā dienā un arī aiznākamajā un mums abiem par prieku nolasīja divas lekcijas fizikā. Kā par kaut ko ārkārtīgi labi zināmu viņš runāja par «ēteru» un «spēka cilindriem», un «gravitācijas potenciālu», un tamlīdzīgām lietām, bet es sēdēju uz sava otra saliekamā krēsla un, lai viņu uzmundrinātu, laiku pa laikam ieteicos: «Jā!», «Turpiniet!», «Es saprotu.». Tā bija briesmīgi grūta viela, taču man nelikās, ka viņam jelkad būtu radušās aizdomas, cik maz es 110 tā visa saprotu. Brīžiem man uzmācās šaubas, vai velti neizšķiežu laiku, bet katrā ziņā tā es vismaz atpūtos no savas sasodītās lugas. Šad un tad es pēkšņi it kā sāku apjēgt, par ko ir runa, bet, tiklīdz nodomāju, ka esmu ticis skaidrībā, nekā vairs atkal nesapratu. Dažreiz, nepavisam nespēdams koncentrēt uzmanību, es pārstāju klausīties, sēdēju un tikai blenzu Keivorā, domādams, vai galu galā nebūtu prātīgāk izmantot viņu kā galveno personu labā joku lugā un par visu pārējo nelikties zinis. Bet tad man atkal likās, ka sāku kaut ko saprast.
Pirmajā izdevīgajā gadījumā es aizgāju apskatīt viņa māju. Tā bija liela un nevērīgi iekārtota; izņemot trīs palīgus, neviena cita kalpotāja nebija. Mistera Keivora dzīves veidam bija raksturīga īsti filozofiska vienkāršība. Viņš dzēra tikai ūdeni, bija veģetārietis un visādā citādā ziņā konsekventi ievēroja mērenību. Bet, kad es redzēju viņa tehniskās ierīces, manas šaubas izgaisa. Visa māja no pagraba līdz bēniņiem izskatījās pēc fabrikas, un šķita pārsteidzoši kaut ko tādu ieraudzīt mazā, nomaļā ciematā. Apakšējā stāva istabās atradās darbgaldi un aparāti, maizes ceptuvē un trauku mazgātavā bija izbūvētas kausējamās krāsnis, pagrabā stāvēja dinamomašīnas un dārzā bija novietots gazometrs. Keivors to visu man izrādīja ar ilgi vientulībā dzīvojuša cilvēka dedzīgo tieksmi kādam uzticēties. Viņa noslēgtība tagad izlādējās galējā atklātībā, un par uzticības personu bija lemts kļūt man.
Keivora trīs palīgi bija uzslavas cienīgi savas gadījuma darbu strādnieku «cunftes» pārstāvji — kaut arī neizglītoti, bet apzinīgi, spēkpilni, atsaucīgi un izdarīgi vīri. Viens, vārdā Sparguss, kas gatavoja ēdienu un strādāja visus metāla darbus, senāk bija kalpojis par matrozi; otrs — Gibss — pieprata galdnieka amatu, bet trešais, izbijis dārznieks, šeit skaitījās galvenais palīgs. Viņi strādāja tikai melno darbu. Visu kvalificēto darbu veica pats Keivors. Viņa palīgiem par izgudrojumu nebija ne mazākās no jēgas, pat ne tāda gaužām miglaina priekšstata kā man.
Un tagad — par pētījumu būtību. Te diemžēl man jāsaduras ar nopietnām grūtībām. Es neesmu speciālists un, ja es mēģinātu mistera Keivora ļoti zinātniskajā valodā pastāstīt par viņa eksperimentu mērķi, baidos, ka es samulsinātu ne tikai lasītāju, bet arī pats sevi un droši vien pielaistu kādu rupju kļūdu, tā ka kļūtu par izsmiekla objektu katram mūsdienu fizikas studentam Anglijā. Tādēļ man šķiet, ka labāk būs izklāstīt visu sava paša neprecīzajā valodā, nemēģinot ietērpties gudrības togā, uz kuru man nav tiesību.
Mistera Keivora pētījumu objekts bija viela, kas nelaistu cauri (viņš lietoja kādu citu vārdu, ko esmu aizmirsis, taču «nelaist cauri» izsaka to pašu domu) nevienu no staru enerģijas veidiem. Staru enerģija, viņš man paskaidroja, esot, piemēram, gaisma un siltums, rentgena stari, par kuriem pirms kāda gada tik daudz runāja, tāpat arī Markoni atklātie elektromagnētiskie viļņi un pievilkšanas spēks jeb gravitācija. Visi šie enerģijas veidi, viņš teica, izstarojot no centra un iedarbojoties uz ķermeņiem tālumā, tādēļ arī radies termins «staru enerģija». Gandrīz katra viela nelaiž cauri kādu staru enerģijas veidu. Stikls, piemēram, laiž cauri gaismu, bet jau daudz mazāk siltumu, tādēļ tas var noderēt kamīna aizsegam; alauns arī laiž cauri gaismu, bet ir pilnīgi siltuma necaurlaidīgs. Joda šķīdums oglekļa disulfīdā savukārt pilnīgi aiztur gaismu, bet labi laiž cauri siltumu. Tas aizsegs jums uguni, bet ļaus nonākt pie jums tās siltumam. Metāli ir ne tikai gaismas un siltuma necaurlaidīgi, — tie nelaiž cauri arī elektromagnētiskos viļņus, ko gandrīz nemaz neaiztur ne joda šķīdums, ne stikls. Un tā joprojām.
Taču visas pazīstamās vielas «laiž cauri» gravitāciju. Var izmantot dažāda veida aizsegus, lai kaut ko pasargātu no gaismas vai karstuma, vai Saules elektromagnētiskās ietekmes, vai Zemes siltuma; ar metāla plāksnēm priekšmetus var norobežot no Markoni stariem, bet it nekas nespēj stāties ceļā Saules pievilkšanas spēkam un Zemes pievilkšanas spēkam.