«Es jau pieminēju svītas, kas pavada vairumu intelektuālās šķiras selenītu. Tajās ir sargi, nesēji, sulaiņi — taustekļu un muskuļu masa, kam jākompensē šo hipertrofēto prātu fiziskā nevarība. Gandrīz neiztrūkstoši to pavadoņi ir nesēji. Parasti svītā ir arī ziņneši — ārkārtīgi žigli skrējēji ar garām, tievām kājām, izpletņu turētāji ar spēcīgām rokām un vēstītāji, kuru spalgās balsis spētu uzmodināt mironi. Kad šos zemākos kalpotājus nevada lielgalvju prāts, viņi ir tik inerti un bezpalīdzīgi kā lietussargi statīvā.
Viņi spēj darboties tikai pēc dotajām pavēlēm un eksistē vienīgi savu kalpotāju pienākumu veikšanai.
Turpretim lielākā daļa to kukaiņu, kas skraida šurpu turpu pa spirāliskajām galerijām, brauc lejup ar baloniem un laidelējas ar mazajiem izpletņiem, cik es saprotu, pieder pie strādnieku šķiras. Daži no tiem nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē ir «mašīnu rokas» — Mēness govju gana vienīgais tausteklis viņiem modificēts tā, lai būtu piemērots tveršanai, celšanai, bīdīšanai, bet pārējais ķermenis ir tikai šīs spēcīgās rokas piedēklis. Dažiem, kuri laikam apkalpo zvanu mehānismus, ir ārkārtīgi attīstīti dzirdes orgāni; citiem, kas strādā pie sarežģītiem ķīmiskiem procesiem, sejā rēgojas liels ožas orgāns; vēl citiem ir plakanas pēdas ar locītavu vidū pedāļu mīšanai, un daži, kas, kā man tika teikts, esot stikla pūtēji, šķiet sastāvam tikai no plaušu plēšām. Bet ikviens no šiem ierindas selenītiem ir brīnišķīgi piemērots tam darbam, kas viņam jāveic Mēness sabiedrībā. Ļoti smalkus izstrādājumus darina maziņi amatnieki, apbrīnojami izveicīgi pundurīši. Daži no tiem ir tik sīciņi, ka es tos varēju novietot uz savas plaukstas. Ir pat īpaši dzinēj ratu griezēji selenīti, kuru pienākums un vienīgais prieks ir ar savu fizisko spēku darbināt dažādas nelielas ierīces. Bet uzraudzīt strādniekus un gādāt par kārtību, likvidējot jebkuru nevēlamu tendenci un novirzi, ir uzdots vismuskuļainākajiem radījumiem, kādus esmu šeit redzējis, tā teikt, Mēness policistiem, kas, jādomā, kopš mazām dienām audzināti godbijībā un paklausībā lielgalvjiem.»
«Visu šo dažāda veida strādnieku un amatnieku izaudzēšana katrā ziņā ir ļoti interesants process. Es vēl joprojām par to zinu gaužām maz, bet nesen man gadījās redzēt vairākus jaunus selenītus, kas bija ieslēgti mucās, no kurām ārā rēgojās tikai viņu augšējās ekstremitātes, lai tādējādi viņus izveidotu par īpaša profila mašīnistiem. Šajā augsti attīstītajā tehniskās transformēšanas sistēmā «rokas» augšana tiek stimulēta ar kairinātājiem un barojošām injekcijām, bet pārējais ķermenis mērdēts badā. Fi-u, ja es viņu pareizi sapratu, paskaidroja, ka sākuma stadijās šie deformācijai pakļautie mazie radījumi dažkārt izrādot ciešanu pazīmes, taču ļoti ātri samierinoties ar savu likteni, un aizveda mani uz vietu, kur vairākiem nākamajiem ziņnešiem tika stieptas un lauzītas kājas. Es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet šīs selenītu audzināšanas metodes atstāj uz mani nepatīkamu iespaidu. Taču ceru, ka ar laiku tas pāries un es varēšu tuvāk iepazīties ar šo viņu brīnišķīgās sociālās kārtības aspektu. Nožēlojamā, no mucas izbāztā roka man šķita kā nevarīgs protests pret izkropļošanu; tā joprojām mani vajā, kaut gan, protams, galu galā šāda rīcība ir daudz humānāka nekā mūsu Zemes metode, kad bērniem ļauj izaugt par cilvēkiem un tad viņus pārvērš par mašīnām.»
«Pavisam nesen — liekas, kad es vienpadsmito vai divpadsmito reizi nācu uz šejieni, lai noraidītu ziņojumu, — man bija izdevība uzzināt vēl kaut ko interesantu par ierindas selenītu dzīvi. Fi-u mani veda šurp pa īsāku ceļu, lai nebūtu jāiet lejup pa spirā- lisko galeriju un gar Centrālās jūras malu. No garas, tumšas, līkumotas ejas mēs izgājām plašā, zemā alā, kur smaržoja pēc zemes un salīdzinājumā ar citām vietām šai tumsas valstībā bija samērā gaišs. Gaismu izstaroja raženi saauguši zilgansārti, gaļīgi augi, kas ļoti atgādināja mūsu Zemes sēnes, bet bija cilvēka augumā vai vēl lielāki.
— Vai luniji tos ēd? — es vaicāju Fi-u.
— Jā, barība.
— Žēlīgais dievs! Kas tas? — es iesaucos, ierau- dzijis neparasti lielu un lempīgu selenītu nekustīgi guļam starp sēņu stublājiem ar seju uz leju.
Mēs apstājāmies.
— Vai tas ir beigts? — es jautāju. (Līdz šim es Mēness iekšienē neesmu redzējis nevienu mirušu selenītu, tādēļ tas mani ieinteresēja.)
— Nē! — Fi-u atbildēja. — Viņš strādnieks. Tagad darbs nav. Drusku apreibt un tad gulēt, kamēr vajadzīgs būs. Kāpēc viņš nomodā būt? Nav vajadzīgs viņš staigāt apkārt.
— Tur ir vēl viens! — es iekliedzos.
Tik tiešām visa šī plašā sēņu audze bija piekaisīta ar knūpu nokritušiem ķermeņiem, kas gulēja reibumā, kamēr būs vajadzīgi darbam. Tur bija daudz visāda veida selenītu, un es varēju dažus apvelt uz muguras un labi apskatīt tuvumā. Kad es to darīju, viņi sāka skaļāk elpot, bet nepamodās. Viens man palicis prātā īpaši skaidri: tik spēcīgu iespaidu viņš atstāja laikam tāpēc, ka dīvainajā gaismas vizmo- jumā viņa ķermenis stipri atgādināja izstiepušos cilvēka ķermeni. Viņa augšējās ekstremitātes bija gari, smalki veidoti taustekļi — šis selenīts acīmredzot strādāja kādu komplicētu darbu —, un poza, kādā viņš gulēja, it kā pauda padevīgas ciešanas. Protams, tā iztulkot viņa izteiksmi bija pilnīgi aplam, taču manī neviļus modās žēlums. Un, kad Fi-u ievēla viņu atpakaļ tumsā starp leknajām sēnēm, es jutos ārkārtīgi neomulīgi, kaut gan šai brīdī gulošais selenīts atkal izskatījās pēc kukaiņa, nevis cilvēka.
Tas tikai parāda, cik mēs savās ierastajās izjūtās esam nesaprātīgi. Aizmidzināt strādnieku, kas nav vajadzīgs, un pabīdīt viņu malā noteikti ir daudz labāk nekā izmest viņu no fabrikas, lai klaiņo pa ielām un mirst badā. Katrā komplicētā sociālā kopienā laiku pa laikam neizbēgami rodas tāds stāvoklis, kad nav iespējams nodarbināt visus strādniekus, bet ar šādu metodi «bezdarbnieku problēma» tiek pilnīgi likvidēta. Un tomēr — par spīti prāta apsvērumiem — man netīkas atcerēties šos visā garumā izstiepušos stāvus starp klusajām, vizmojošajām gaļīgo augu rindām, un es izvairos iet pa šo īsāko ceļu, kaut gan apkārtceļš ir daudz garāks, trokšņaināks un neērtāks.
Šis otrais ceļš ved cauri lielai, krēslainai, skaļas rosības pilnai alai, kur es varu pavērot Mēness pasaules mātes, kas, tāpat kā bišu māte stropā, ieņem īpašu stāvokli. Es redzu viņas lūkojamies pa sešstūrainiem, šūnām līdzīgiem lodziņiem alas sienā vai pastaigājamies plašā alas padziļinājumā aiz tiem, vai arī izraugāmies sev rotas un spēļlietiņas, ko viņu priekam izgatavojuši prasmīgi juvelieri, kas strādā mazās darbnīciņās zem viņu mītnes. Viņas pēc izskata ir cēlas būtnes, fantastiski, dažreiz ļoti skaisti izgreznojušās, ar lepnu stāju un gandrīz mikroskopiskām galviņām, kurās izceļas tikai paprāvā mutes atvere.»