«Par selenītu dzimumu, precēšanos un vairošanos es līdz šim vēl esmu uzzinājis ļoti maz. Bet, tā kā Fi-u angļu valodas zināšanas nemitīgi paplašinās, man droši vien drīz izdosies noskaidrot arī šos jautājumus. Es domāju, ka, tāpat kā skudrām un bitēm, lielākā daļa selenītu kopienas locekļu ir bezdzimuma būtnes. Protams, arī uz Zemes lielajās pilsētās mūsdienās daudzi nedzīvo normālu ģimenes dzīvi un neaudzina bērnus. Bet šeit, tāpat kā pie skudrām, šī parādība ir kļuvusi par rases dzīves likumību, un visu nepieciešamo pēcnācēju daudzumu rada īpaša, skaitliski neliela matronu šķira, Mēness pasaules mātes, staltas, apmēros prāvas būtnes, kas lieliski piemērotas selenītu kūniņu iznēsāšanai. Ja es pareizi sapratu Fi-u paskaidrojumu, tad viņas pašas nav spējīgas kopt un lolot mazuļus, ko laiž pasaulē, jo neprātīgas lutināšanas tieksmes viņās pēkšņi mēdz nomainīt agresīva niknuma uzplūdi, tādēļ, cik drīz vien iespējams, mazie radījumi, kas ir pavisam mīksti, kusli, ar gaišu ādu, tiek nodoti neprecētu sieviešu kārtas būtņu gādībā. Šīm strādniecēm, kas audzina mazuļus, dažos gadījumos ir gandrīz tikpat lielas smadzenes kā vīriešu dzimuma selenītiem.»
Tieši šai vietā, kā par nelaimi, Keivora ziņojums pārtrūka. Kaut arī šī nodaļa ir saraustīta un nespēj pilnībā apmierināt lasītāja ziņkāri, tā tomēr dod aptuvenu vispārēju priekšstatu par svešo un brīnumaino pasauli, ar kuru mūsu pasaulei varbūt visā drīzumā būs jārēķinās. Šie laiku pa laikam uztvertie ziņojumu fragmenti, šī pieraksta adatas čirkstēšana kalnu klusumā ir pirmais brīdinājums, ka cilvēce piedzīvos tādas pārmaiņas, kādas tā līdz šim pat iedomāties nav varējusi. Mūsu Zemes pavadonī ir jauni elementi, jaunas ierīces, jaunas tradīcijas, milzīgs daudzums jaunu ideju, un tajā mīt dīvaina rase, ar kuru mums nenovēršami būs jācīnās par kundzību un zeltu, kas tur ir tikpat parasts kā dzelzs vai koks uz Zemes …
25. NODAĻA
Lielais Lunārs
Priekšpēdējais ziņojums stāsta — vietumis pat ļoti sīki — par Keivora tikšanos ar Lielo Lunāru, kas ir Mēness valdnieks un pavēlnieks. Šķiet, ka Keivors gandrīz to visu ir noraidījis bez pārtraukuma un tikai pašu beigu daļu bijis spiests atstāt uz citu reizi. Šis turpinājums pienāca pēc nedēļas. Pirmais ziņojums sākas tā:
Mēness iekšienē padara priekšmetus viņiem saskatāmus.
Varavīksnene Lielajam Lunāram bija kaut kas pavisam jauns. Kādu brīdi viņš uzjautrinājās, spīdinā- dams savus starus man sejā un vērodams, kā savelkas mani redzokļi. Rezultātā es uz laiciņu tiku pilnīgi apžilbināts …
Taču, par spīti šai neērtībai, es mazpamazām sāku justies drošāks, jo šī lietišķā saruna, kas sastāvējā no jautājumiem un atbildēm, mani nomierināja. Es varēju aiztaisīt acis, pārdomāt savu atbildi un gandrīz aizmirsu, ka Lielajam Lunāram nav sejas…»
«Kad es atkal biju atgriezies savā iepriekšējā vietā, Lielais Lunārs jautāja, kā mēs paglābjoties no karstuma un vētrām, un es viņam pastāstīju par māju celtniecību un iekārtojumu. Šeit mums iznāca nesaprašanās un pārpratumi, jāatzīstas, galvenokārt manas neprecīzās izteiksmes dēļ. Es ilgu laiku nevarēju Lielajam Lunāram ieskaidrot, kas ir māja. Viņam un viņa padomniekiem tā, bez šaubām, šķita vislielākā dīvainība pasaulē, ka cilvēki nopūlas ar māju būvēšanu, kad var taču dzīvot alās, un vēl lielāku neizpratni viņos izraisīja mans mēģinājums paskaidrot, ka senāk gan cilvēki mitinājās alās un ka tagad viņi pazemē ierīko savus dzelzceļus un daudzas labierīcību sistēmas. Laikam es, vēlēdamies atainot selenītiem Zemes dzīvi iespējami pilnīgāk, pārāk aizrāvos. Tāpat nesekmīgs bija mans mēģinājums pastāstīt par raktuvēm. Tā arī neticis skaidrībā par šo tematu, Lielais Lunārs jautāja, kā mēs izmantojot savas planētas iekšieni.
Visā lielajā zālē līdz pat attālākajiem kaktiem atskanēja pīkstoņa un čivināšana, kad man beidzot izdevās ieskaidrot, ka mēs, cilvēki, absolūti nekā nezinām par tās pasaules dzīlēm, uz kuras dzīvojušas un attīstījušās neskaitāmas mūsu senču paaudzes.
Man trīs reizes bija jāatkārto, ka no četri tūkstoši jūdzēm, kas šķir Zemes virspusi no' tās centra, cilvēki ir kaut cik izpētījuši tikai apmēram jūdzi, bet par dziļākiem slāņiem nezina nekā. Dabiski, ka Lielajam Lunāram varēja rasties jautājums, kāpēc es esmu ieradies uz Mēness, ja pat savu planētu mēs vēl tikpat kā nepazīstam, taču tobrīd viņš man nelika uz to atbildēt, jo viņu vairāk interesēja mūsu virszemes dzīve, kas apgrieza ar kājām gaisā visus viņa priekšstatus.»
«Lielais Lunārs pievērsās meteoroloģijai. Viņš iztaujāja mani par laika apstākļiem, un es mēģināju aprakstīt nemitīgi mainīgās debesis, sniegu un sarmu, un viesuļvētras.
— Bet, kad iestājas nakts, — viņš jautāja, — vai tad nav auksts?
Es atbildēju, ka naktī ir aukstāks nekā dienā.
— Vai jūsu atmosfēra nesasalst?
Es teicu, ka ne, ka sals pie mums nekad nav tik stiprs, jo mūsu naktis ir īsas.
— Un gaiss nekļūst pat šķidrs?
Es jau dzīros teikt «nē», bet tad man ienāca prātā, ka vismaz kāda daļa mūsu atmosfēras — ūdens tvaiki — dažreiz kondensējas šķidrumā un izveido rasu, dažreiz sasalst un veido sarmu, tātad notiek pilnīgi analogs process Mēness ārējās atmosfēras sasalšanai naktī. Kad biju to pastāstījis, Lielais Lunārs sāka runāt par miegu. Nepieciešamība gulēt, ko regulāri katru diennakti izjūt visas Zemes būtnes, arī ir mūsu planētas iemītnieku iedzimta īpatnība. Selenīti atpūšas tikai paretam un pēc sevišķi lielas piepūles. Tad es mēģināju Lielajam Lunāram attēlot vasaras nakts maigo burvību un pēc tam pastāstīju par dzīvniekiem, kas medī naktī un guļ dienā. Es sāku stāstīt par lauvām un tīģeriem, un mēs atkal nonācām strupceļā, jo, izņemot ūdeņos mītošos savvaļas radījumus, uz Mēness ir tikai rāmi, absolūti piejaucēti mājdzīvnieki, un tā tas esot kopš neatminamiem laikiem. Viņiem ir dažādi jūras briesmoņi, bet nav plēsīgu zvēru, un domu, ka kaut kur brīvē naktī klaiņo apkārt spēcīgi un bīstami radījumi, viņiem bija ļoti grūti aptvert…»
(Šeit ziņojumā seko apmēram divdesmit vai vairāk vārdu, kas nav atšifrējami.)
«Lielais Lunārs pievērsās galminiekiem, acīmredzot izteikdams izbrīnu par dīvaini nesaprātīgajiem un aprobežotajiem radījumiem, kas dzīvo tikai planētas virspusē, vēju un viļņu ārdēti, pakļauti visādām nejaušībām, un nespēj pat iznīdēt zvērus, kuri apdraud viņu cilti, tomēr uzdrošinās iebrukt citā planētā. Es pa to laiku sēdēju un domāju, un pēc tam, uzklausījis Lielā Lunāra nākamo jautājumu, pastāstīju viņam par dažādām cilvēku kategorijām.
Viņš ņēmās mani izprašņāt.
— Un visiem darbiem jums ir tikai viena veida cilvēki? Bet kas tad domā? Kas valda?
Es vispārējos vilcienos pastāstīju par demokrātisko pārvaldes metodi.
Kad es biju beidzis, Lielais Lunārs pieprasīja savai galvai atvēsinošo dušu un pēc tam lūdza mani atkārtot tikko teikto, jo kaut ko nebija sapratis.
— Vai tad cilvēki nedara dažādus darbus? — jautāja Fi-u. Es paskaidroju, ka mums ir gan domātāji, gan ierēdņi, gan mednieki un mehāniķi, gan mākslinieki un strādnieki.
— Bet viņi visi piedalās pārvaldīšanā, — es sacīju.
— Un viņi nav dažāda veida, lai būtu piemēroti saviem specifiskajiem pienākumiem?
— Redzamu atšķirību nav, — es atbildēju, — vienīgi dažāds apģērbs. Un varbūt prāta ziņā neliela atšķirība, — es domīgi piebildu.