— Viņu smadzenēm ir jābūt ļoti atšķirīgām, — Lielais Lunārs sacīja, — citādi taču viņi visi gribētu darīt vienādu darbu.
Lai tuvinātos viņa izpratnei, es atzinu, ka šis pieņēmums ir pareizs.
— Visas atšķirības ir paslēptas smadzenēs, — es sacīju. — Ja varētu redzēt cilvēku prātus un dvēseles, varbūt viņi izskatītos tikpat dažādi un daudzveidīgi kā selenīti. Tad izrādītos, ka ir lieli cilvēki un mazi cilvēki, cilvēki ar garām rokām un ciešu tvērienu un cilvēki, kas spēj ātri tikt uz priekšu, skaļi cilvēki ar taurētāju prātu un cilvēki, kas spēj atminēties bez domāšanas…» (Seko trīs neskaidri vārdi.)
«Lielais Lunārs pārtrauca mani un atgriezās pie mana iepriekšējā apgalvojuma.
— Bet jūs teicāt, ka visi cilvēki piedalās pārvaldīšanā? — viņš pārprasīja.
— Zināmā mērā, — es sacīju un tā laikam padarīju šo jautājumu vēl neskaidrāku.
Viņš dzīrās uzzināt kaut ko konkrētāk.
— Vai tas nozīmē, — viņš jautāja, — ka uz Zemes nav Lielā Valdnieka?
Es atminējos dažus slavenus vīrus, bet galu galā atbildēju, ka tāda nav. Un paskaidroju, ka tie patvaldnieki un imperatori, kādi mums bijuši uz Zemes, parasti beigās ir kļuvuši par žūpām, izvirtuļiem vai varmākām un ka liela, visai ietekmīga cilvēces daļa — anglosakši, pie kuriem piederu arī es, nevēlas no jauna ieviest pie sevis tādu kārtību. Tas Lielo Lunāru pārsteidza vēl vairāk.
— Bet kā jūs uzglabājat to gudrību, kas jums ir? — viņš jautāja.
Es paskaidroju, ka mēs palīdzam savām ierobežotajām .. . (šeit viens vārds ir izlaists, acīmredzot «smadzenēm») ar grāmatām, izmantojam bibliotēkas.
Es pastāstīju viņam, kā ar atsevišķu cilvēku kopīgiem pūliņiem tiek attīstīta mūsu zinātne, un, to noklausījies, Lielais Lunārs piezīmēja, ka, par spīti savai sociālajai mežonībai, mēs acīmredzot esot sasnieguši daudz, jo citādi nebūtu spējīgi atlidot uz Mēnesi, tomēr kontrasts esot ļoti liels: uzņemdami zināšanas sevī, selenīti attīstījušies un pilnveidojušies, bet cilvēki uzkrājuši zināšanai sev apkārt un palikuši kustoņi. Viņš to pateica …» (Tālāk neliels gabals pieraksta ir neskaidrs.)
«Tad Lielais Lunārs lika man pastāstīt, kā mēs pārvietojamies pa šo savu Zemi, un es aprakstīju mūsu vilcienus un kuģus. Labu brīdi viņš nevarēja saprast, ka mēs esam sākuši izmantot tvaiku tikai pirms simt gadiem, un, kad beidzot saprata, šis fakts viņu ļoti izbrīnīja. (Interesanti, ka selenīti laiku skaita gados, tāpat kā mēs uz Zemes, taču no viņu skaitīšanas sistēmas es neko nesaprotu. Bet tas nav svarīgi, jo Fi-u ir apguvis mūsu sistēmu.) Pēc tam es pastāstīju, ka cilvēce dzīvo pilsētās tikai deviņus vai desmit tūkstošus gadu un ka mēs vēl joprojām neesam apvienojušies vienā brālīgā saimē, bet pastāv daudzas un dažādas pārvaldīšanas formas. Tas Lielo Lunāru ļoti pārsteidza. Sākumā viņš to nevarēja saprast un domāja, ka runa ir par administratīvo iedalījumu.
— Mūsu valstis un impērijas ir vēl tikai primitīvi meti nākotnes sabiedrības iekārtai, — es teicu un pastāstīju viņam .. .» (Tālāk pierakstā trīsdesmit vai četrdesmit vārdi ir pilnīgi nesalasāmi.)
«Lielais Lunārs nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc cilvēki cenšas saglabāt dažādas valodas un tā sagādā paši sev neērtības.
— Viņi grib saprasties cits ar citu un tomēr negrib saprasties, — viņš sacīja un tad ilgu laiku mani sīki izprašņāja par kariem.
Sākumā viņš pilnīgi apjuka un nespēja man noticēt.
— Jūs gribat sacīt, — viņš neizpratnē pārjautāja, — ka jūs skraidāt šurpu turpu pa šo savu pasauli, kuras dzīļu bagātības vēl tikpat kā neesat aiztikuši, un nogalināt cits citu kā kaujamus lopus?
Es teicu, ka viņš ir sapratis pilnīgi pareizi.
Viņš lūdza mani pastāstīt tuvāk, lai spētu iztēloties, kā tas notiek.
— Bet vai tad necieš jūsu kuģi un jūsu nabaga mazās pilsētas? — viņš jautāja, un es redzēju, ka kara postījumi un materiālo vērtību iznīcināšana atstāj uz viņu gandrīz tikpat satriecošu iespaidu kā nogalināšana.
— Stāstiet, stāstiet! — Lielais Lunārs skubināja. — Parādiet man visu dzīvās ainās. Citādi es nespēju to aptvert.
Un tā es, kaut arī diezgan negribīgi, labu brīdi stāstīju viņam par Zemes kariem. Es stāstīju par pirmajām kara pavēlēm un ceremonijām, par brīdinājumiem un ultimātiem, par karaspēka mobilizēšanu un pārvietošanos. Es devu viņam priekšstatu par manevriem, pozīcijām un kaujām. Es stāstīju par aplen- kumiem un triecienuzbrukumiem, par badu un ciešanām ierakumos, par sargkareivjiem, kas salst postenī. Es stāstīju par sakāvēm un slēpņiem, par atkāpšanos un izmisīgu, bezcerīgu pēdējo pretošanos, par bēgošo kareivju nežēlīgo vajāšanu un kritušajiem kaujas laukā. Es stāstīju arī par pagātni — par iebrukumiem un slaktiņiem, par huņņiem un tatāriem, par Muhameda un kalifu kariem, par krustnešu karagājieniem. Mans stāstījums, ko Fi-u pārtulkoja, arvien vairāk satrauca selenītus, un visu zāli piepildīja nemitīgi pieaugoša murdoņa.»
«Es stāstīju par karakuģiem un lielgabaliem, kas var izšaut tonnu smagu lādiņu divpadsmit jūdžu attālumā un caursist divdesmit pēdu biezu bruņu- plāksni, par zemūdens torpēdām un balsta ložmetējiem, tad ņēmos attēlot Kolenso kaujas norisi. Lielajam Lunāram tas viss likās tik neticami, ka viņš vairākkārt mani pārtrauca, likdams vēlreiz apstiprināt tikko teikto. It īpaši viņš apšaubīja manu stāstījumu par to, ka kareivji skaļi gavilē un kliedz urrā, kad dodas … (kaujā?)
— Bet tas taču viņiem nevar būt patīkami! — Fi-u pārtulkoja man Lielā Lunāra repliku.
Es paskaidroju, ka cilvēki piedalīšanos karā uzskata par sava mūža visbrīnišķīgāko piedzīvojumu, un visi klātesošie sastinga aiz brīnumiem.
— Bet kāds labums ir no kara? — Lielais Lunārs neatlaidās.
— Kāds labums? Karš samazina iedzīvotāju skaitu, — es sacīju.
— Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs?…
Iestājās pauze. Par Lielā Lunāra galvu nolija atvēsinošās strūkliņas, un tad viņš atkal ierunājās…»
No šīs vietas kaut kādi citi viļņi, kas pirmoreiz parādījās jau tad, kad Keivors stāstīja par neparasto klusumu pirms sarunas ar Lielo Lunāru, un traucēja uztvert viņa raidījumu, kļuva dominējoši un padarīja mūsu pierakstu pilnīgi nesalasāmu. Šie viļņi acīmredzot nāca no kāda avota uz Mēness, un to neatlaidīgā tuvināšanās Keivora raidītajiem signāliem liek domāt, ka kāds operators tīšām centās iejaukties un traucēt viņa ziņojuma uztveršanu. Sākumā tie bija īsi un regulāri, tā ka mēs bez sevišķām pūlēm, zaudējot tikai dažus atsevišķus vārdus, varējām atšifrēt Keivora raidījumu, tad tie kļuva garāki un spēcīgāki, pēc tam pēkšņi pārvērtās neregulārās, juceklīgās svārstībās, kas atgādināja skribelīgu švīkāšanu pāri teksta rindām. Ilgu laiku pierakstā dominē šie bezjēdzīgie zigzagi, tā ka nekas vairs nav izlasāms, tad uz brīdi traucējumi pēkšņi izbeidzas un daži vārdi ir gluži skaidri, pēc tam tie atsākas no jauna un turpinās līdz pašām ziņojuma beigām, gandrīz pilnīgi izdzēšot visu, ko Keivors mēģinājis noraidīt. Ja tā patiešām bija tīša iejaukšanās, kāpēc gan selenīti, kam neapšaubāmi daudz ērtāk un vieglāk būtu bijis jebkurā laikā pārtraukt Keivora darbošanos ar raidītāju, tomēr atļāva viņam joprojām nosūtīt savu ziņojumu, paliekot laimīgā nezināšanā, ka viņa pūliņi ir veltīgi? Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt, taču acīmredzot tā tas ir bijis. Pēdējais salasāmais fragments par Keivora audienci pie Lielā Lunāra sākas ar pusteikumu: