«… ļoti sīki izprašņāja mani par manu noslēpumu. Man izdevās samērā viegli saprasties ar viņiem un beidzot noskaidrot to, par ko daudzkārt esmu prātojis, kopš zinu, cik augsti attīstīta ir selenītu zinātne, proti — kāpēc viņi nav atklājuši keivorītam līdzīgu vielu. Izrādās, ka viņiem šāda viela teorētiski ir zināma, taču praktiski to iegūt nav iespējams, jo uz Mēness nav hēlija, bet hēlijs …»
Pēdējie vārda «hēlijs» burti atkal ir izdzēsti ar skribelīgo zigzagu. Ievērojiet šai fragmentiņā vārdu «noslēpums», jo uz to — tikai uz to — es balstos, komentējot beidzamo ziņojumu. Tas, pēc mistera Vendidžija un manas pārliecības, ir pats pēdējais, ko Keivors mums noraidījis.
26. NODAĻA
Pēdējais ziņojums, ko Keivors noraidīja uz Zemi
Šādā mulsinošā veidā pārtrūkst Keivora priekšpēdējais ziņojums. Es it kā redzu viņu tur zilajā krēslā pie sava aparāta neatlaidīgi līdz pēdējai minūtei raidām signālus uz Zemi, nemaz nenojaušot, ka starp mums ir nolaidies nesaprotamības aizkars, un nenojaušot arī briesmas, kas droši vien jau tad uzglūnēja viņam. Keivoram trūka elementāras praktiskās dzīves gudrības, un tas viņu pazudināja. Viņš bija stāstījis par kariem, par cilvēku spēku un bezprātīgo vardarbību, par viņu neremdināmo iekarošanas tieksmi un nebeidzamajiem konfliktiem. Viņš bija visai Mēness pasaulei atklājis mūsu rases nepievilcīgo seju un droši vien arī pateicis, ka tieši no viņa ir atkarīga — vismaz uz ilgu laiku — iespēja citiem cilvēkiem nokļūt uz Mēness. Man ir gandrīz skaidrs, kādu lēmumu pieņēma vēsais, necilvēciskais selenītu prāts, un varbūt vēlāk arī pats Keivors pēkšņi to aptvēra. Var iedomāties, kā viņš staigāja pa Mēnesi, arvien vairāk apzinādamies, ka ar savu atklātību ir izdarījis liktenīgu kļūdu. Kādu laiku, šķiet, Lielais Lunārs apsvēra jauno situāciju, un tikmēr Keivors, jādomā, varēja staigāt apkārt tikpat brīvi kā iepriekš. Taču kaut kas viņu kavēja atgriezties pie elektromagnētisko viļņu aparāta un pabeigt savu ziņojumu, jo vairākas dienas mēs neko neuztvērām. Varbūt viņš vēlreiz tikās ar Lielo Lunāru un mēģināja mīkstināt savus iepriekšējos izteikumus. Kas to lai zina!
Un tad piepeši — kā kliedziens naktī, kā izmisīgs kliedziens, kam seko klusums, — atskanēja pēdējais raidījums. Tas ir pavisam īsiņš, tikai divi nepabeigti teikumi.
Pirmais ir šāds:
«Es biju neprātīgs, stāstīdams Lielajam Lunāram …»
Tad — apmēram minūti ilga pauze. Jādomā, ka Keivoru kaut kas iztraucēja. Varbūt viņš atgāja no aparāta, bažu pilns brīdi vilcinājās zilas krēslas pielietajā alā līdzās milzīgajai ierīcei, tad pēkšņi metās atpakaļ pie tās, pilns apņēmības, kas radās par vēlu.' Steigā tika noraidīti vārdi:
«Keivorītu gatavo šādi: ņem …»
Un pēc laiciņa vēl viens vārds, nesaprotams un it kā bez jēgas: «vēlīgi».
Un tas ir viss.
Iespējams, ka viņš, juzdams savu stundu situšu, vēl steigā mēģināja noraidīt: «veltīgi». Mēs nevaram zināt, kas tur pie aparāta notika, bet, lai kā tas būtu bijis, ir skaidrs, ka mēs nekad vairs neuztversim raidījumu no Mēness. Es personiski visu iztēlojos tik dzīvi, it kā būtu redzējis pats savām acīm: zilas gaismas apspīdēts, izspūrušam rēgam līdzīgs, Keivors pūlas izrauties no Mēness kukaiņu taustekļiem, pretojas arvien izmisīgāk un bezcerīgāk, bet tie klaigādami un čivinādami mācas viņam virsū, varbūt pat piedraud, un viņš ir spiests soli pa solim atkāpties un, uz visiem laikiem šķirts no saviem brāļiem uz Zemes, nozūd Nezināmajā — tumsā un klusumā, kam nav gala …
[1] tas ir dīvaini, ka, atrodoties lodē, mēs nejūtām ne mazāko kāri pēc barības un nejūtamies izsalkuši ari tad, kad vispār neēdām. Sākumā mēs piespiedām sevi ēst, bet vēlāk pilnīgi gavējām. Visā ceļojuma laikā mēs nepatērējām ne simto daļu no līdzi paņemtajiem pārtikas koncentrātu krājumiem. Izelpotās ogļskābes daudzums arī bija nedabiski mazs, taču es neesmu spējīgs izskaidrot, kāpēc tas tā.
[2] es neatceros, ka būtu uz Mēness redzējis kādu koka lietu: durvis, galdi, visi priekšmeti, ko uz Zemes gatavo no koka, tur bija no metāla, šķiet, galvenokārt no zelta, kas, būdams visādi citādi līdzvērtīgs citiem metāliem, protams, ir ļoti pateicīga izejviela, jo ir viegli apstrādājams un izturīgs.
[3] uz redzešanos! (Franču vai.) (Tulk.)
SATURS
A. Līdums. Priekšvārds……………………………………………………………. 5
PIRMIE CILVĒKI UZ MENESS
1. nodala. Misters Bedfords satiekas ar misteru Keivoru
Limpnā………………………………………………………………….. 15
2. nodala. Keivorīts tiek izgatavots pirmoreiz …. 34
3. nodaļa. Lodes būvēšana………………………………………………… 44
4. nodaļa. Starts……………………………………………………………… 54
5. nodaļa. Ceļojums uz Mēnesi . 58
6. nodaļa. Nolaišanās uz Mēness………………………………………… 64
7. nodaļa. Saullēkts uz Mēness………………………………………….. 70
8. nodaļa. Mēness rīts………………………………………………………. 75
9. nodaļa. Sākas izlūkošana………………………………………………. 80
10. nodaļa. Apmaldījušies uz Mēness…………………………………… 89
11. nodaļa. Mēness govju ganības……………………………………………… 95
12. nodaļa. Selenīta seja…………………………………………………………. 108
13. nodaļa. Misters Keivors izsaka dažus minējumus . . 113
14. nodaļa. Mēģinājumi saprasties………………………………………. 122
15. nodaļa. Tilts pār bezdibeni……………………………………………. 127
16. nodaļa. Dažādi redzes viedokļi………………………………………. 139
17. nodaļa. Kauja Mēness miesnieku ala………………………………. 148
18. nodaļa. Atkal saules gaismā………………………………………….. 160
19. nodaļa. Misters Bedfords viens……………………………………… 169
20. nodaļa. Misters Bedfords bezgalīgajā telpā . . . . 182
21. nodaļa. Misters Bedfords Litlstonā…………………………………….. 189
22. nodaļa. Mistera Džūljusa Vendidžija pārsteidzošais pa
ziņojums ………………………………………………………… 206
23. nodaļa. Sešu pirmo mistera Keivora ziņojumu apskats 209
24. nodaja. Selenitu sabiedrības struktūra……………………………….. 217
25. nodaļa. Lielais Lunārs 236
26. nodaļa. Pēdējais ziņojums, ko Keivors noraidīja uz Zemi 253