Taču grūti pasacīt, kāpēc nevarētu būt arī gravitācijas necaurlaidīga viela. Keivors neredzēja iemesla, kāpēc gan tāda viela nevarētu eksistēt, un es, protams, nebiju spējīgs viņam to pateikt. Es nekad agrāk par tādiem jautājumiem nebiju domājis. Viņš rādīja man papīrus ar aprēķiniem, ko lords Kelvins vai profesors Lodžs, profesors Karls Pīrsons vai jebkurš cits no lielajiem zinātnes vīriem, bez šaubām, būtu sapratis, bet kas mani vienkārši noveda bezcerīgā mulsumā, un apgalvoja, ka šāda viela esot pilnīgi iespējama, turklāt tai vajadzētu atbilst zināmiem noteikumiem. Keivora spriedumi bija patiešām apbrīnas vērti. Taču, kaut gan es klausījos viņā ar interesi un pūlējos iedziļināties, neesmu spējīgs šos spriedumus šeit sīki izklāstīt. «Jā,» es tikai sacīju, «jā, turpiniet!» Šim stāstam būs pietiekami, ja pateikšu: viņš ticēja, ka spēs izgatavot gravitācijas necaurlaidīgu vielu no komplicēta metālu sakausējuma, pievienojot tam kādu jaunu elementu — man šķiet, to sauca par hēlija —, ko viņam sūtīja no Londonas cieši noslēgtās māla krūkās. Par šo sastāvdaļu vēlāk tika izteiktas šaubas, taču es esmu gandrīz pārliecināts, ka tas bija hēlijs, ko viņš saņēma cieši noslēgtās māla krūkās. Katrā ziņā tā bija kaut kāda ļoti retināta gāze. Žēl, ka es toreiz visu nepierakstīju …
Bet kā gan es varēju paredzēt, ka šādas piezīmes būs vajadzīgas?
Ikviens, kam ir kaut kripatiņa iztēles, varēs iedomāties šādas vielas izmantošanas milzīgās iespējas un daļēji sapratīs saviļņojumu, kāds mani pārņēma, kad es no Keivora gudro frāžu mudžekļa izlobīju to īsto jēgu. Patiešām komisks sižeta pavērsiens lugā! Sākumā es pat neticēju, ka esmu viņu sapratis pareizi, un sargājos uzdot jautājumus, kas atklātu, kādā nezināšanas bezdibenī krituši visi viņa līdzšinējie skaidrojumi. Bet neviens no lasītājiem nedzīvos man līdzi pilnā mērā, jo no mana sausā stāstījuma nebūs iespējams iztēloties, cik ļoti es biju pārliecināts, ka šī brīnumainā viela noteikti tiks izgatavota.
Neatceros, ka pēc vizītes mistera Keivora mājā es kādreiz būtu strādājis pie savas lugas kaut stundu no vietas. Manai iztēlei tagad bija cita nodarbošanās. Šķita, ka šai vielai būs neierobežotas iespējas. Lai kādu nozari iedomājos, visur tā solīja brīnumus un īstu apvērsumu. Piemēram, ja gribētu pacelt kādu smagumu, kaut nezcik lielu, vajadzētu tikai palikt zem tā no šīs vielas izgatavotu plāksni un jebkuru svaru varētu pacelt ar salmu. Mana pirmā doma bija, cik izdevīgi būtu pielietot šo principu lielgabalu, bruņukuģu un citas ķara tehnikas ražošanā un izmantošanā, tālāk — arī kravu pārvadāšanā, transportā, celtniecībā, jebkurā rūpniecības nozarē. Laimīgs gadījums, kas mani bija atvedis pie šā jaunā laikmeta šūpuļa — Keivora izgudrojums neapšaubāmi nozīmēja vesela laikmeta sākumu —, bija viens no tādiem, kas notiek reizi tūkstoš gados. Reiz atraisījusies, mana fantāzija traucās arvien tālāk un tālāk. Starp citu, es iztēlojos arī savas neveiksmīgās veikalnieka karjeras jo spožu turpinājumu. Es iztēlojos lielu akciju sabiedrību ar daudzām filiālēm, pieprasījumus pa labi un pieprasījumus pa kreisi, ringus un trestus, arvien pieaugošas privilēģijas un koncesijas, līdz viena milzīga, varena Keivora kompānija vadīs un pārvaldīs visu pasauli.
Un es tajā visā biju līdzdalībnieks!
Es nekavējoties sāku rīkoties. Es zināju, ka tas ir riskanti, taču biju pārāk iededzies, lai vēl vilcinātos.
— Mūsu rokās būs neapšaubāmi pats vērtīgākais izgudrojums, kādu jebkad pazinusi cilvēce, — es sacīju, uzsvērdams vārdiņu «mūsu». — Ja jūs gribat, lai es paliktu malā, jums būs jāķeras pie šautenes. Sākot ar rītdienu, es būšu jūsu ceturtais palīgs.
Misters Keivors šķita pārsteigts par manu entuziasmu, taču neizrādīja ne mazāko neuzticību vai naidīgumu. Drīzāk likās, ka viņš sevi pietiekami augstu nenovērtē.
Viņš šaubīdamies pavērās manī.
— Vai jūs patiešām domājat…? Bet jūsu luga? Kas notiks ar jūsu lugu?
— Tas viss ir nieki! — es iesaucos. — Mans dārgais ser, vai jūs nesaprotat, ko esat atklājis? Vai jūs nesaprotat, ko šis atklājums dos?
Tie bija gluži retoriski jautājumi, taču Keivors tik tiešām to nesaprata. Pirmajā brīdī es nespēju tam ticēt. Viņam nekad nebija pat prātā nācis domāt par sava izgudrojuma praktisko izmantošanu. Šis mazais, dīvainais vīrelis visu laiku bija strādājis tikai tīri teorētiskā plāksnē! Teikdams, ka tas esot viens no «vissvarīgākajiem atklājumiem, kādi jebkad izdarīti», viņš domāja vienīgi par to, ka šis atklājums atspēkos tik daudzas teorijas, noskaidros daudzus strīdīgus jautājumus; jauniegūtās vielas pielietošana viņu neinteresēja, gandrīz tāpat kā mašīnu, kas izgatavo lielgabalus, neinteresē, ko ar tiem darīs. Šāda viela bija iespējama, un viņš gribēja to izgatavot! V'la tout\ kā saka francūži.
Turklāt viņš bija bērnišķīgs! Ja viņam izdotos iegūt šo vielu, tā ar nosaukumu «keivorīts» vai «kei- vorīns» tiktu nodota nākamajām paaudzēm, viņu uzņemtu par locekli Karaliskajā dabzinātņu veicināšanas biedrībā, viņa, zinātnes slavenības, portrets parādītos žurnālā «Nature» un tā joprojām. Tikai par to domāja Keivors! Ja es nebūtu gadījies tuvumā,
1 Un tas viss. (Franču vai.) (Tulk.)
viņš izsviestu šo «bumbu» pasaulē gluži tāpat, it kā būtu atklājis kādu jaunu odu sugu. Un tur tā gulētu un čūkstētu kā viena otra sīka atziņu sprikstīte, ko zinātnieki uzšķīluši un nometuši mūsu vidū.
To aptvēris, par galveno runātāju kļuvu es, un tagad Keivors bija tas, kas laiku pa laikam ieteicās: «Turpiniet!» Es pielēcu kājās un staigāju pa istabu, žestikulēdams kā divdesmit gadu vecs jauneklis. Es pūlējos viņam ieskaidrot, kādi ir viņa pienākumi un atbildība — mūsu pienākumi un atbildība. Es apgalvoju, ka mēs varētu kļūt pietiekami bagāti, lai izdarītu jebkurus sociālus pārkārtojumus, kādus vien gribētu, ka mēs varētu pakļaut sev un pārvaldīt visu pasauli. Es stāstīju viņam par kompānijām un patentiem, par nepieciešamību turēt slepenībā savas metodes un tehnoloģiju. Šķita, ka Keivors no tā visa saprot tikpat maz kā es no viņa matemātikas. Viņa mazajā, sārtajā sejā parādījās apmulsuma izteiksme. Viņš stostīdamies iebilda, ka netiecoties pēc bagātības, bet es uz to nemaz neklausījos. Viņam jākļūst bagātam, un nav tur ko stostīties. Es liku viņam saprast, kas es esmu par vīru un ka man ir vērā ņemama pieredze veikala lietās. Es neteicu, ka esmu bankrotējis un parādos, jo tas bija tikai pagaidām, bet pacentos atrast ticamu izskaidrojumu acīm redzamajai pretrunai starp savu finansiālo vērienu un pašreizējo pieticīgo dzīves veidu. Un gluži nemanāmi, kā jau tādi projekti mēdz izvērsties, mēs nonācām līdz keivorīta monopolam. Viņš izgatavos šo vielu, un es gādāšu par tās reklāmu.
Es kā dēle turējos pie «mēs» — «jūs» un «es» man neeksistēja.
Keivors domāja, ka ienākumus, par kuriem es runāju, vajadzētu izlietot zinātniskajai pētniecībai, bet tas, protams, bija jautājums, ko mēs varējām izlemt vēlāk.
— Labi jau, labi! — es sacīju. — Pats svarīgākais tagad ir izgatavot jauno vielu.
— Kad mums būs šī viela, — es saucu, — neviena māja, neviena fabrika, neviens cietoksnis, neviens kuģis nevarēs bez tās iztikt! Tā būs vēl universālāk pielietojama nekā patentētas zāles! No desmit tūkstoš tās pielietošanas veidiem nav neviena tāda, kas mūs nepadarītu bagātus, Keivor, pasakaini bagātus!